Starpsvētku svētlaime

Ziemassvētki beigušies

Piekrīti, dienas starp Ziemassvētkiem un jauno gadu ir ideāls laiks.

Ziemassvētki ir beigušies, lai dzīvo Ziemassvētki (un tomēr paldies Jēzus bērniņam, ka atkal piedzima ātri un bez sarežģījumiem, nu līdz Lieldienām būs miers)! Dāvanas ir sadāvinātas, dāvanas ir saņemtas, Ziemassvētku vakariņas ar mīļoto ģimeni (nē, nu kāpēc tu domā, ka es to saku ironiski?) notikušas, un visi ir laimīgi (vai arī vairāk vai mazāk mēģinājuši tādi būt vai vismaz izlikties).

Nav, vēlreiz saku, nav nekādas ironijas manos vārdos. Ziemassvētki — tas ir skaisti, bet mēs taču dzīvojam uz zemes, tāpēc man nav ilūziju, ka Ziemassvētkos visiem jābūt kā eņģeļiem. Neviens jau arī neko tādu negaida!

Man nav nekādu ilūziju, ka Ziemassvētku vakarā visi (kā romantiskās amerikāņu filmās, ko ap šo laiku biezā slānī rāda visas televīzijās — un paldies tām par to!) salabst, atzīstas mīlestībā, lūdz roku (un fonā pasakaini snieg), bučojas (sievietes pavelk uz leju Santaklausa bārdu un bučo nost «vecīti» bērnu acu priekšā, jo patiesībā tas ir viņu mīļotais vīrietis un četru bērnu tēvs, kurš Ziemassvētku vakarā, sapratis visas savas kļūdas, tomēr pārvilcies mājās no visas pasaules prērijām, krogiem, biroju ballītēm, sliktām sievietēm un nelabiem draugiem)... Skaisti līdz asarām (īpaši, ja puspudele vīna jau ribās)!

Man nav ilūziju, ka Ziemassvētku vakarā vīramātes iemīl savu mīļoto dēlu sievas, man nav ilūziju, ka divas sievietes vienā virtuvē pēkšņi spēj sadzīvot, man nav aizdomu, ka vīri sāk dievināt savas sievasmātes un pat domās saukt tās par labajām sirmmāmiņām... Un ne jau tāpēc ir izdomāti Ziemassvētki, lai cilvēkus pārvērstu par pasaku tēliem!

Man nav ilūziju, ka bērni pēkšņi saprot, ka materiālās vērtības (nu, tādi s....i kā kaut kādi tur «iPod» vai «PlayStation», vai leļļu mājas, vai dzīvi poniji, vai kas tur vēl) ir nieks, salīdzinot ar sirsnību un sirds skaidrību, un tādā garā. Es no sirds TICU, ka ir tādi bērni, un es ZINU, ka ir bērni, kam VISPĀR netika nevienas dāvanas šajos Ziemassvētkos (un TAS GAN liek man justies SŪDĪGI — ar visiem lielajiem burtiem). Bet vispār, tā kopumā ņemot, man ir skaidrs, ka mūsdienās bērni no Ziemassvētkiem gaida superīgas dāvanas, un es viņus pilnībā saprotu. Kurš tad negaida?!

Īsi sakot, Ziemassvētki bija tādi, kādi bija, mēs visi, kā parasti, bijām tikai cilvēki, un neviens no mums nebija eņģelis, lai kā mēs centāmies. Skaidrs, ka mēs centāmies, bet... Bet skaidrs arī, ka Ziemassvētki ar visu to cenšanos ir ne tikai laimes un prieka, un miera laiks, bet arī saspīlējuma laiks, ciktāl runa ir par svinēšanu kopā ar ģimeni vai ģimenēm. Jo visi briesmīgi cenšas, bet vienmēr kādam pasprūk kāds nepareizs vārds vai purkšķis, vai ne tā sejas izteiksme, vai tiek pieminēts kāds vai kaut kas, ko nekad nemūžam nevajag pieminēt, īpaši Ziemassvētku vakarā, un tā tālāk. Visi tie «monteki kapuleti» variantiņi latviešu gaumē, visas tās šausmīgās radu un zemju, mantojumu un ārlaulības bērnu, mīļāko un mīļāko lietas. Sasodītie Ziemassvētki, visi skeleti no skapjiem krīt ārā grabēdami...

Ai, un nerunāsim vispār par to, ka vienmēr kaut kas neizdodas (piemēram, siļķe kažokā nez kāpēc pārvēršas par siļķi lietusmētelī — nu kurš idiots to izvilka no ledusskapja tik ātri?! Ak, nebija, kur ielikt dzesēties vīnu, da priekš kam mums ir lodžija? Uz lodžijas visi iet pīpēt, tu gribēji, lai sabradā to tavu siļķi, vai? Nu, un aiziet...). Un ne vārda par to, ka ne jau visi vienmēr ir laimīgi par savu dāvanu — dāvinātajam zirgam latvieši skatās tieši zobos, un mēs visi to ļoti labi zinām!

Bet nu labi, bija kā bija. Vēl pēc maza brītiņa liksies, ka bija jau gana jauki. Vārdu sakot, Ziemassvētki ir beigušies, un paldies tiem par to.

Un jaunais gads vēl nav sācies!

Tas automātiski nozīmē, ka nav jāpieņem nekādi nopietni lēmumi, bet visas apņemšanās lai stāv aiz durvīm un gaida!

Jaunais gads vēl nav sācies, un tas nozīmē, ka vēl nav jāsāk jauna dzīve!

Jauna dzīve, kurā vairs nebūs alkohola (hik, vai tu zini, cik vājprātā daudz kaloriju ir katrā glāzē vīna, ko neviens neskaita laikā starp Ziemassvētkiem un jauno gadu?! Es nezinu uz negribu zināt, tas esot briesmīgs skaitlis, un cik tas vispār ir netaisnīgi — ka uzbaroties var pat no baltvīna!!!). Pat ne mazākā dziedinošākā alkoholiņa tad, kad ir ļoti slikti, ļoti labi vai vienkārši nekā.

Jaunā dzīve, kurā tiks ēsti tikai brokoļi, burkāni, kāposti un visādi citādi vitamīni. Un nekādu steiku (bet tajos tak ir tik daudz dzelzs!) un kūku, un nekādu maizīšu, un vispār nekādas pārtikas pēc sešiem vakarā.

Jaunā dzīve — tas nozīmē arī skriešanu (laikam jāiegādājas rozā sporta tērps un «iPod», vismaz kāds prieks) vai vismaz kāpšanu pa trepēm (interesanti, vai kāpšana trolejbusā skaitās? Sastrēguma stundās, mēģinot iekļūt trolejbusā un izdzīvot tajā, es sev varētu ieskaitīt arī brīvo cīņu!).

Jaunā dzīve — tas izklausās šausmīgi biedējoši. Izklausās, ka dzīves nebūs VISPĀR. Bet nu kaut kas ir jādara, un tātad nolemts — ar 2. janvāri sākam jaunu dzīvi!

1. janvārī tas vienkārši nav iespējams; piekrīti taču, jau tā trauma pēc traumas — tu attopies, ka no šampanieša piepūties vēders, tu saproti, ka esi sūtījusi īsziņas visiem saviem «eksdraugiem» un saņēmusi atbildi no viena, kurš droši vien bija tikpat piedzēries kā tu. Tātad 1. janvāris ir diena ārpus laba un ļauna, paredzēta tikai brūču laizīšanai, jauna kalendāra uzstellēšanai, televizora izslēgšanai, zobu iztīrīšanai un ledusskapja revīzijai — a ja nu kāds vīns?

Atslābsti un izbaudi

Bet šajās dienās mēs esam savā labākajā formā! Ziemassvētku stress aiz muguras, jaunā gada vilšanās vēl priekšā — šīs ir dienas bez satraukuma un veltīgām ilgām, bez cerībām un plāniem, bez apņemšanās grožiem un etiķetes iemauktiem, bez pienākumiem un ceremonijām... Tāds pilnīgi brīvs stils! Vārdu sakot, svētlaime. Tāpēc atslābsti un izbaudi. To es tev novēlu no sirds. Es darīšu tāpat.

Mēs visi jau sen esam to pelnījuši!