Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9024075t1h3270.jpg)
Kas lēni nākot, tas labi nākot vai arī neatnāk vispār! Tikai gadu pirms 2006. gada pasaules čempionāta vairums skeptiķu patiešām sāka ticēt, ka Kirova Lipmana 2001. gada lolojums – pasaules čempionāts Rīgā – tik tiešām tiks izauklēts un palaists tautās. Čempionāts tik tiešām notika, un par tā sarīkošanu Lipmans un viņa labā roka Guntis Ulmanis ir pelnījuši ne tikai siltu rokas spiedienu, bet arī pa kārtīgam krūšutēlam Skanstes ielas rajonā.
Kirovam pasaules čempionāts nebeidzas līdz ar Zviedrijas izlases uzvaru šajā jubilejas, 70. čempionātā. Pēc pēdējās tiesneša svilpes Lipmanu gaidīja sešu gadu ilgā darba cēliena patīkamākā daļa – naudas skaitīšana. Visticamāk, ka oficiālu atskaiti par iztērēto un nopelnīto tagadējā hokeja paaudze nekad arī neuzzinās, taču neoficiālais nopelnītais viens miljons latu jau ilgāku laiku klejo pa hokeja haļļu gaiteņiem, un tas pagaidām arī ir vienīgais atskaites punkts par privātā uzņēmuma peļņu. Ja tiešām ir nopelnīts šis viens miljons latu, tad peļņa ir divreiz mazāka nekā cerēts un hokeja attīstībai tiks par pusi mazāka summa. Tieši hokeja attīstībā jānonāk šim miljonam, jo pašam miljonāram Kirovam nauda vairs nav pašmērķis, bet hokejs brēktin brēc pēc katra lata. Lipmanam un viņa komandai (hokeja federācijas darbiniekiem) čempionāts beidzās pirms gada gaišākajiem svētkiem – ar kopīgām vakariņām un, protams, šādās reizēs neiztrūkstošajiem atspirdzinošajiem dzērieniem. Tiesa, svētku mielasts notika bez paša galvenā varoņa, kuru tieši svinīgajā brīdī dīdīja kāds kārtējais biznesa projekts. Neba federācijas funkcionāriem būtu jāmāca, kas darāms, kas pasūtams un kas ēdams, šefam klāt neesot. Metot kaunu pie malas, drosmei iedzēruši kādu malku, visi vakariņotāji vēruši vaļā ēdienkarti, ar pirkstu vilkuši pāri sarakstam un... Tās bija pēdējās uzacināto viesu kustības, jo kā pēc burvja rokas mājiena ēstuvē pazuda gaisma. Kā izrādījās, uz visu vakaru! Hokeja federācijā zobgaļu nekad nav trūcis, un arī šoreiz, Kirovam klāt neesot, neiztika bez šai sabiedrībai raksturīgajām asprātībām par naudas taupīšanu utt. Bet galvenais nav taču līdz lūkai piesistie kuņģi, bet gan pati ideja un pateiktais paldies par patiešām labi sarīkoto pasaules čempionātu, kurš noteikti ierindojams pie neatkarīgās Latvijas sporta klasikas paraugiem! Laikam jau bija vērts piecus gadus klausīties neticīgajos, kolekcionēt vienreizējās karikatūras! Kirovs izrādījās spēcīgāks par visiem un savu panāca! Un vēl nav zināms, vai tuvākajos divdesmit vai pat trīsdesmit gados kādam pietiks dūšas atkārtot šo meistardarbu!
Nav Kirovam jāsarkst arī par līdzjutēju izdarībām spēles laikā pret Kanādu! Ko citu Lipmans oficiālajās uzrunās varēja teikt, kā nosodošu attieksmi pret laukumā izmesto zābaku un puišeļu sakrāto sīceni? Namatēvam taču kaut kas bija jāteic, bet, novācot visus mikrofonus, runas bija pavisam citas un daudz pieņemamākas. Arī Renē Fāzels oficiālajās runās kratīja pirkstu, bet vai viņš kāds mazais bērns un nesaprata, kas todien notika hokeja laukumā? Un ne jau pirmo reizi šādā veidā skatītāji izsaka savu attieksmi pret laukumā notiekošo! Vai pēc 1993. gadā Ļubļanā sarkano Union alus bundžu (tukšu, pilnu, puspilnu) lietus mums ir mainījusies attiekmse pret Slovēniju un uz šo valsti vairs nekad nebrauksim? Un tie citzemju līdzjutēji, kuri bija klāt Latvijas un Kanādas mačā, arī Latvijai nepagriezīs muguru un, ja gribēs, tad brauks pie mums ciemos kā likts. Oficiāļu runas par valsts tēla bojāšanu ir vienas vienīgas muļķības, un šaubos, vai šodien Brendens Šenehans savam joprojām esošajam komandas biedram Sandim Ozoliņam pārmet latviešu nekultūru. Tas ir hokejs ar visām iespējamajām emociju izpausmēm.
Sportiskajā ziņā nekas ārkārtējs šajā čempionātā nenotika. Pēc uzvaras Turīnas olimpiādē zviedri paņēma arī Rīgas banku. Klātienē varējām redzēt nule kā NHL sezonu pabeigušās jaunās zvaigznes kanādieti Sidniju Krosbiju un krievu Aleksandru Ovečkinu. Pēcolimpisko pasaules čempionātu un Rīgu kā pēcsezonas atpūtas vietu izvēlējās Kanādas hokeja augstākās raudzes vērtība Brendens Šenehans... Savu pēdējo čempionātu Latvijas izlases sastāvā aizvadīja mūsu hokeja simbols Leonīds Tambijevs, kurš savu pirmo maču nacionālās izlases sastāvā aizvadīja vēl 1992. gada rudenī kvalifikācijas turnīrā par tiesībām spēlēt C grupā. Par aiziešanu domāja arī Aleksandrs Semjonovs, taču visas pazīmes liecina, ka Rīgas čempionāts viņam nebija pēdējais. Īslaicīgās izlases trenēšanas laikā Pjotrs Vorobjovs tā arī nepaspēja iepazīt visus spēlētājus, bet Kaspars Astašenko nekautrējās viņu aizsūtīt uz ķemertiņu. Pāris nesmuki brīži tika piedzīvoti Skonto hallē, kur pavasara karstumus nespēja izturēt ledus saldēšanas ierīces, un šī bija tā reize, ka zobārstam Fāzelam vajadzēja sarkt par saviem tautiešiem, jo tieši šveicieši meta krustus, ka viņu saldēšanas aparāti ir vislabākie pasaulē.
Latvijas izlase? Ne labi un ne slikti. 10. vieta ir objektīva, kaut šī bija tā reize, kad vajadzēja un varēja būt augstāk. Pēcolimpiskie čempionāti (lai arī jubilejas) nekad nav izcēlušies ar spēcīgiem izlašu sastāviem, un arī pretinieki bija vairāk nekā izdevīgi, lai Latvijas izlase spēlētu vismaz ceturtdaļfinālā. Pret amerikāņiem pat to labākajā sastāvā Turīnā tika nospēlēts neizšķirti, bet Rīgā pret otršķirīgo jeņķu izlasi Vorobjovs tā arī nesaprata, kā jāspēlē un kā jāpaņem tas, kas ir ņemams. Žēl, ka šādā veidā tika izcūkots pašmāju čempionāts.