Iepazīšanās, bildinājums un kopdzīve — internetā?!

Sadzīviski sīkumi, bērna veselības problēmas, naudas trūkums un nesaskaņas ar bērna tēvu Kristīni bija tik ļoti nogurdinājušas, ka «garīgais» nokritās pilnīgi zem nulles. Tālāk — Kristīnes versija par mīlestību tīmeklī.

Nejaušību nav?

Sēdēju «draugos» un skatījos bildes. Manu uzmanību piesaistīja kāds puisis, kurš arīdzan bija lūkojies uz mani. Bildē viņš ar mēli mēģināja pieskarties elektrības vadiem. Interesanta bilde — nodomāju un šādu secinājumu aizrakstīju arī fotogrāfijas īpašniekam. «Jā, mēģinu tādā veidā uzlādēties,» viņš man atbildēja. Tā, it kā par sīkumiem un niekiem, sākās mūsu sarakste. Vārdu pa vārdam uzzināju, ka puisis ir no Latvijas, bet nu jau vairākus gadus dzīvo un strādā citā valstī. Attālums un apziņa, ka varam viens otram rakstīt pilnīgi visu, jo tik un tā dzīvē nekad nesatiksimies, pārvērta mūsu saziņu par dzīves jēgas, vērtību un laimes formulas meklējumiem. Sākotnēji vēstulēm apmainījāmies reizi divās, trijās dienās. Tad sarakste kļuva biežāka, līdz norunājām pirmo randiņu — abpusēji izdevīgā laikā, lai vienlaikus būtu onlainā un varētu «sarunāties» daudz raitāk.

Uz randiņu ar ziediem

Skudriņas pārskrēja pār kauliem un smaids atplauka sejā, kad, norunātajā laikā ieejot internetā, ieraudzīju viņa jauno bildi. Baltā kreklā, sapucējies, ar lielu ziedu klēpi rokās — tāds viņš bija «ieradies» uz mūsu pirmo virtuālo randiņu. Patīkami samulsusi par tādu izdomu, ļāvos atklātai sarunai ar pilnīgi svešu un vienlaikus dvēseliski tik radniecīgu cilvēku. Tā bija pirmā reize, kad sapratu: sākotnēji neitrālu personu sarakste kļuvusi par vīrieša un sievietes virtuālu draudzību.

No sākuma neko par savu dzīvi nestāstīju. Viņš arī nejautāja. Vēlāk, kad viņš jau bija atklājis, ka nopietnu attiecību viņam labu laiku nav bijis un tās, kas bijušas, nav ilgušas vairāk par kādiem trim mēnešiem, atzinos, ka man ir vīrs un bērns. Sākotnēji tas viņu šokēja. Bija cerējis, ka esmu brīva sieviete. Kad izstāstīju, ka ar bērna tēvu mūs saista vienīgi sekss kā fizisko vajadzību apmierināšana bez iekāres un mīlestības, viņš nomierinājās.

No pārdesmit minūtēm ik pārdienas mūsu virtuālās sarunas un randiņi ievilkās līdz pat piecām stundām ik dienas. Tikšanās reizēm izmantoju katru mirkli, kad vīra nebija mājās. Viens ar otru saradām un satuvinājāmies tik ļoti, ka, atnākot no darba, pirmais solis bija ieslēgt datoru, lai virtuālajam draugam iedotu buču, pateiktu, ka esmu mājās, un apjautātos, kā viņam pagājusi diena.

Būt vai nebūt

Sajūtu, it kā mēs dzīvotu kopā, apslāpēt kļuva daudz grūtāk. Kā nekā «kopā» esam jau septiņus mēnešus. Papildus vēstulēm sākās arī sarunas pa telefonu, kas, tāpat kā sarakste, vedās stundām ilgi. Bija laiks, kad abpusēji apsvērām iespēju šo farsu izbeigt. Pāris reižu pat mēģinājām to izdarīt. Taču ilgāk par pāris nedēļām neizturējām — tik ļoti pietrūka vienam otra.

Brīžos, kad nerakstījām, bija sajūta, ka zaudēts kaut kas mīļš un tuvs. Sirdssāpes bija neciešamas. Secinājām, ka laikam jau to sauc ja ne gluži par mīlestību, tad vismaz par pamatīgu iemīlēšanos gan. Reiz (un pēc tam vēl ne reizi vien) viņš mani bildināja... Tā vienkārši un tieši vaicāja — vai vēlos kļūt par viņa sievu? Vēlme kliegt «jā» mudināja mūs saprast, ka, lai nesajuktu prātā, mums ir tikai divas iespējas: vai nu izšķirties pa īstam un uz visiem laikiem, vai arī beidzot satikties klātienē.

Izvēlējāmies otro variantu. Tikšanās vietas noteikšana bija vienīgais strīda objekts, kas mums radīja domstarpības. Viņš nekādā gadījumā nevēlas braukt uz Latviju, bet man savukārt ir zināmas grūtības kaut uz dažām dienām šķērsot valsts robežas — ko gan teikšu vīram? Turklāt tieši šajā brīdī apziņu un veselo saprātu tramdīja dzirdētie nostāsti par meiteņu vervēšanu prostitūcijas biznesam utt.

Pelnrušķīte tomēr dosies uz balli

Un tomēr... Nelāgās domas mudīgi izdevās atvairīt. Un izskatās, ka pasakai par Pelnrušķīti tomēr būs lemts piepildīties. Karieti jeb lidmašīnas biļetes viņš ir noorganizējis, pa pastu tās esmu jau saņēmusi. Vienojāmies, ka lidosim abi — uz kādu valsti starp mums abiem. Tagad atliek vien izdomāt kādu ticamu stāstu savam dzīvesbiedram, kur viena pati pavadīšu veselas trīs dienas. Bet versijas man jau ir! Trakākais sāksies tad, ja, arī satiekoties klātienē, sapratīsim, ka vēlamies palikt kopā uz visiem laikiem. Ko tad? Es tam būtu gatava. Varētu pamest gan vīru, gan darbu.

Bet bērnu? To nekad un nemūžam! Mans sapņu vīrietis ir gatavs pieņemt mūs abus. To viņš ir apstiprinājis vairākkārt. Tieši tikpat daudzas reizes, ja ne vēl biežāk, bērna tēvs ir pasvītrojis savu nostāju: ja mēs šķirsimies, bērns paliks pie manis. No sava lolojuma neesam gatavi atteikties ne viens, ne otrs. Bet to, ka attiecībām bez jebkādām jūtām un intereses vienam pret otru nav nākotnes, esam sapratuši abi.

Sirds atpazīst...

Kā būs, nezinu. Nekad nebūtu domājusi, ka 30 gados ko tādu piedzīvošu. Un vēl mazāk būtu spējusi noticēt, ka es vispār kam tādam varētu ļauties. Un tomēr tā ir noticis. Varat saukt mani par traku, prātā jukušu, nenormālu, bet es esmu gatava riskēt. Esmu gatava tikties ar vīrieti, ko sirds atpazīst kā īsto, vienīgo, tikai man radīto...