Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Otra lieta tomēr ir process kā tāds. Tas aizgājis dziļā grāvī»
Saistībā ar lielu publisku kultūras pasākumu producēšanu Neatkarīgajā šā gada sākumā tika iecerēts interviju cikls ar tiem Latvijas producentiem, kas reāli spēj un prot radīt svētkus Latvijas kultūrai. Gan par to, kā lietas darāmas, gan to, kā tad īsti kultūra būtu jāpasniedz mūsdienu sabiedrībā. Iemesls šādām sarunām dod
2007. gadā gaidāmie vērienīgie kultūras notikumi: Francijas pavasaris Latvijā, gadabalvu ceremonijas, vasaras festivāli, mūzikli u.tml.
Cikla pirmā intervija tika ieplānota ar gaidāmās Lielās mūzikas balvas (LMB) – nenoliedzami profesionālākā mūsu valsts publiskā kultūras pasākuma – izpilddirektori Indru Rubeni, kas šo balvu producējusi pēdējos trīs gadus. Tomēr ažiotāža, kas sāka virmot jau Kultūras ministrijā notikušās LMB laureātu izsludināšanas preses konferences laikā, šo sarunu pagrieza citā gultnē. Uz jautājumu, kādus pārsteigumus LMB ceremonija sola klausītājiem, Indras Rubenes atbilde skanēja – esmu atteikusies no šī pasākuma organizēšanas. Mūsu saruna sākas ar priekšvēsturi.
– Lai pateiktu, kāpēc atteicos, vispirms jāpasaka – man LMB nozīmē ļoti daudz. Kad vēl nebiju izpilddirektore, allaž meklēju iemeslu, lai tikai tiktu uz šo pasākumu. Gan kā žurnāliste, gan citu darbu veicēja. Esmu absolūta LMB un to cilvēku, kas šo balvu saņēmuši, fane. Vienmēr licies – šis pasākums ir labāko Latvijas mūzikas notikumu un cilvēku esence. Vakars, kad vari pacelties pusmetru virs zemes. Man šī sajūta bijusi ne vienreiz vien.
Kad kļuvu par izpilddirektori, šo pienākumu uztvēru kā misiju, kā aicinājumu. Man ir svarīgi, lai visi, kas balvas saņems, divus mēnešus pirms ceremonijas justos ļoti labi – lai viņi būtu aprūpēti, apčubināti, plašsaziņas līdzekļu un sabiedrības uzmanības centrā, lai par viņu labajiem darbiem runātu. Tāpēc kopā ar savu komandu mēs mainījām balvas publisko tēlu. Izveidojām sabiedriskās attiecības, tikšanās ar laureātiem. Tā bija cita pieeja. Lai nav tā, ka notiek tikai koncerts, bet divu mēnešu garumā tiek kāpināta sabiedrības interese un intriga. Tika izveidota mājas lapa, publikas balsojums, Emīla Gustava šokolādes torte. Tas tāpēc, lai blakus šīm vērtībām atmiņā paliktu arī skaisti momenti.
LMB rīkošanas procesā nekad neesmu sevi uzskatījusi par administratori, kas atnāk, izdara un aiziet. Tas nav parasts koncerts, bet sirdsdarbs. Šī iemesla dēļ ļoti grūti tagad apsēsties ar jauno producentu un uz baltas papīra lapas uzlikt – tagad notiks tas, tas un tas, galā iznāks koncerts. Tur bija enerģētiskā aprite. Brīžiem licies – ārprāts, viens netiek, otrs nepaspēs atlidot, trešajam vēl kaut kas. Bet tad pēdējā brīdī Dieviņš palīdz un viss saliekas savās vietās. Tas nudien nav vienkārši, jo jāņem vērā, ka daudziem māksliniekiem, īpaši tiem, kas ārzemēs, kalendārs ir ļoti rūpīgi saplānots, un tad nu tu spraucies šiem plāniem pa vidu.
– Kas īsti notika, ka tu no visa tā atteicies?
– Noticis ir tas, ka ierastajā rudens iestrāžu daļā darīju lietas, par kurām jāvienojas ļoti laikus, lai tās varētu notikt: zāle, skaņas, gaismas. Visi partneri veica savus darbus, un tā bija līdz preses konferencei, kurā tika paziņoti laureāti. Tieši tajā vakarā manī notika smags lūzums. Sapratu, ka tas nav krājies dienu vai nedēļu, bet krietni ilgāk. Tu savā rakstā rakstīji, ka visnekaunīgākais, ko varētu izdarīt, būtu apspriest tos laureātus, kas ir. Redzi, es jūtos šim procesam piederīga. Laureāti ir, žūrija nobalsojusi, par daudziem uzvarētājiem es no prieka lēcu gaisā, sajūsmā zvanīju viņiem un apsveicu.
Otra lieta tomēr ir process kā tāds. Tas aizgājis dziļā grāvī. Mēs bieži runājam, ka politikā, kad cilvēki iegūst varu, viņiem zūd realitātes sajūta. Tas neattiecas tikai uz politiku vien. Man šķiet, ka dažiem cilvēkiem, kuri Latvijā nosaka mūzikas procesus, ir zudusi realitātes sajūta.
– Kādā ziņā?
– Lai par kaut ko spriestu, tas ir jāredz un jādzird. Lai gan strādāju arī radio un jābūt lietas kursā par notiekošo, man koncertu apmeklēšana tomēr nav darbs. Man ļoti patīk to darīt. Tā kā biju iekšā LMB organizēšanas procesos, protams, bija ļoti interesanti, kā viss notiks. Koncertos jau tu ne tikai sēdi un klausies mūziku. Acis reizēm pārskrien zālei, un tās ievēro vai neievēro publiku un konkrētus cilvēkus.
Vērojumu rezultātā man kļuva ļoti skumji. Neesmu žūrijā, bet man ir tāda pati augstākā muzikālā izglītība un pieredze kā daudziem ekspertiem. Jā, es daru citus darbus, bet tas nenozīmē, ka neesmu šajos procesos, nedzīvoju koncertos. Bija lietas, kam nespēju pārkāpt pāri. No psiholoģijas aspekta – ja kaut kas sasniedz kritisko masu, mainīt vairs tur nevar neko. Sapratu, ka sasniegta kritiskā masa. Lai man cik ļoti šis darbs patiktu – tālāk šai procesā piedalīties nevaru.
Lielākā komunikācija sākas tad, kad laureāti jau nosaukti. Nevar taču, piemēram, nosaukt visus, kas komunicē internetā, par bezsmadzeņu idiotiem. Tur jau mēs paši sevi vien atpazīstam – mūziķu sabiedrība vien tā ir. Skaidrs, ka netrūkst komentāru, kur skaidri redzams – garām, bet turpat izsakās arī tie, kas paši ir procesā, kuri seko, iet, vērtē.
– Zinu, man paldies par to neviens neteiks, bet pēc Andreja Volmāra sižeta uzrakstīju – gadabalvu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi. Strādājot kultūras medijos, pamatīgi apnikuši šie ķīviņi. Gandrīz pēc katras gadabalvas kā atraugas nāk reakcija – zvani, īsziņas, epasti, ar sašutumu, lūgumu uzrakstīt, atmaskot. Tie patiesi nav gadījuma cilvēki, bet zinātāji. Nav normāli, ka šādas lietas atkārtojas no reizes uz reizi.
– Tas, kas man sāp visvairāk – tiek nonivelētas emocijas: prieks, sajūsma, gaviles, šis stāvoklis, ko pieminēju – pusmetru virs zemes – klausītāji, skatītāji. Kāpēc Andrejs Volmārs atļāvās Panorāmā nosaukt vārdus, kas palika aiz svītras? Tāpēc, ka tie ir mākslinieki, kas paceļ spārnos. Mūsu pieredzē, atmiņā paliek kaut kas tāds, ko nekad mūžā neaizmirsīsim. Es arī esmu šogad piedzīvojusi tādus mirkļus un vairs nevaru to nodalīt, ja redzu, ka tas paliek aiz. Kāpēc nevar nolikt blakus? Uzskatu, ka LMB nevar piešķirt par varonību. Balvai ir citi kritēriji.
– Brīdī, kad gadabalvas cita pēc citas parādījās, Latvijas kultūrā valdīja pamatīga krīze. Gan finansiāla, gan morāla. Cilvēkiem vienkārši vajadzēja uzsist pa plecu un pateikt – tu esi ievērots. Man šķiet, arī LMB no sākuma nebija nekādas naudas prēmijas, tad laikam Inese Lūsiņa sāka uzstāt – kas tā par lietu, ka uzvarētājs saņem tikai smuku knibuli. Vai mēs šodien neesam šo te krīzes situāciju pārauguši?
– Jā, piekrītu. LMB sākotnēji nebija naudas prēmiju, tad tās bija nelielas, bet šogad, pateicoties Kultūras ministrijai un ministrei, balva beidzot ir valsts finansēts pasākums. Jā, ir sponsori, bet viņi piedalās tāpēc, lai būtu košāk. Principā LMB finansē valsts, summa ir divkāršota, un tas ir ļoti pozitīvs moments no rīkošanas viedokļa. Būtiski mainījušies arī vērtēšanas kritēriji, jo tie, kas bijuši kaut kur ārpus, skatās plašāk. Desmit balvas vienā gadā ir par daudz. Jā, piemēram, ir ļoti profesionāls koncerts, ļoti labs. Bet kur paliek atrāviens no zemes, kur paliek dievišķīgais? Mūziķu vidū tas ir vispārzināms joks, pat no skatuves esam smējušies, ka Mārim Sirmajam ir balvas abonements, bet neviens nekad nav pat iedomājies apšaubīt, jo zina – tajā gadā Māris Sirmais izdarīja ar Kamēr... nākamajā gadā ar Latviju paveica to... Viņš ir ārpus!
– Viens no mēmajiem un nereti arī publiskajiem pārmetumiem gadabalvām parasti tiek izteikts par to, ka žūrijas locekļi dažkārt paši pretendē uz balvām, ir gadījumi, kad viņi tās dabū. Vai nebūtu laiks ierakstīt visos nolikumos principu – ja esi nominēts, ej prom no žūrijas? Parasti jau šādā situācijā skandē veco dziesmu – mēs esam maza tauta.
– Nemācēšu teikt par visām žūrijām, jo nezinu mehānismu, kā tās tiek izvēlētas. Par LMB varu teikt to, ka, tāpat kā stāvoša upe un ūdens kļūst diezgan jocīgi, arī žūrijā vajadzīgs šis te strauta motīvs. Cilvēkiem jāmainās. Mēs katrs par savu darbu varam pateikt – esmu iegājis rutīnā. Tas attiecas arī uz gadiem ilgo sēdēšanu žūrijā. Visu cieņu Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram Jurim Karlsonam, kas reiz piecēlās un pateica – man pietiek. Mēs visi esam subjektīvi, bet šai subjektivitātei jābūt robežai.
– Īstenībā jau arguments, ka Latvija maza, ir pat objektīvs.
– Jā, bet ne jau tik maza, lai nespētu atrast cilvēkus žūrijai. Latvijā ir ļoti daudz mūzikas profesionāļu, gan teorētiķu, gan uz skatuves strādājošu, kas varētu nākt un skatīties uz lietām ar svaigu skatu.
– Kā tev šķiet, vai pēc mūsu sarunas kaut kas mainīsies? Pēdējā laikā ir sajūta, ka labāk vispār ne par ko nerunāt, jo tam parasti nav nekāda rezultāta.
– Šodien uzdevu sev jautājumu – vai labāk ir visu laiku paiet malā un klusēt vai tomēr pateikt. Mēs jau neesam divi cilvēki, kas nejauši satikušies parkā uz soliņa un nolēmuši papļāpāt. Procesā iesaistītie cilvēki turpinās diskutēt, un ceru, ka tas kādreiz dos rezultātu.