Juristu laimīgie mīluļi

"Ir cilvēki, kuri brīnās – nu kur jūs vienmēr redzat tos klaiņojošos suņus un kaķus?! Viņi nepamana, un viņiem labi – tātad nav šādas problēmas. Bet ir tādi, kuri redz un nespēj paiet garām," saka zvērināta advokāte Ineta Krodere-Imša, trīs kaķu īpašniece un Dzīvnieku aizsardzības biedrības Dzīvnieku SOS dalībniece.

Trijotnes atnākšana

"Nebija jau domāts, ka mums būs trīs kaķi, tā sanāca," saka Ineta Krodere-Imša. "Ar vecākiem mums visu mūžu bijuši kaķi, viens pat nodzīvoja 16 gadu. Šobrīd kaķi reāli atbilst mana un vīra dzīves režīmam, turklāt viņi ir trijatā, tātad mierīgi var palikt mājās, cits citu izklaidē."

Pirmais bija Kicis, rudulītis. Dzimis Valentīna dienā. Kaķīti kolēģi uzdāvināja Inetai jubilejā. Pār istabu lepni pārsoļo pamatīgs runcis, rudi balts, iespaidīgs. "Kad Kicis sāka pie mums dzīvot, bija mikroskopisks. Sēdējām ar vīru uz dīvāna, kaķēns uzlīda un ierūmējās uz pleca. Tagad vienīgi Pelīte guļ klēpī, pie kājām gan labprāt visi. Mēs jau smejam – labi, ka klēpī nāk tieši Pelīte, kura sver trīsarpus kilogramus, nevis Grieta ar saviem astoņiem."

Grieta ir no pamestajiem kaķēniem. Klīda pa Ozo golfa kluba laukumu. "Kāds bija izmetis no mašīnas, jo tur tuvumā māju nav. Restorāna darbinieki viņu baroja, bet nāca sezonas beigas, viss vērās ciet, un kaķenīte būtu aizgājusi bojā. Taču viņu nevarēja paņemt, muka prom pa visu laukumu. Kad uzrāpās kokā, mans vīrs ar dvieli gaidīja lejā un noķēra. Šķita, ka būs īsta mežonīte. Pirmo nakti sēdēja kā pārakmeņojusies. Pabāzu zem deguna svaigas gaļas kaudzīti, neatteicās. Kādu laiku vēl šņāca, profilaksei, tomēr, kad glaudījām, murrāja. Jau pēc nedēļas bija pārlaimīga, ka paņemām klēpī," atceras Ineta.

Trešais kaķis ir Pelīte. Nākusi no Mežaparka, no kaķu kolonijas, kas atradās pie vairākdzīvokļu mājas, kur dzīvo Inetas vecāki. "Mēs tur daudzas kaķenes vedam sterilizēt, par savu naudu. Reiz sadzima daudzi mazie, barojām, meklējām mājas. Visi bija bailīgi, bet pelēkais nāca pretī un teica: drīkst, es tev braukšu līdzi?!" smaidot stāsta Ineta. Paņēmusi ar domu, ka pēc pāris nedēļām kaķītim atradīs saimnieku. "Uzreiz neatradās, un labi vien bija."

Viņa atceras kaķu pirmo tikšanos. Nolikusi būri ar Pelīti uz grīdas, Kicis ar Grietu klāt. Kicis sajutis, ka tur iekšā kaut kas dzīvs, un izdevis tā-ādu brēcienu. "Pilnīgi histērisku ķērcienu, nekad tādu nebiju dzirdējusi. Trīs dienas Kicis šņāca un krāca uz visiem. Tagad trijotne ļoti labi saprotas."

Pamesti nomirt

Ineta iesaistījusies Dzīvnieku aizsardzības biedrības Dzīvnieku SOS darbā. Sākumā sekojusi līdzi sarakstei internetā, Delfos, tas bija tolaik, kad Dzīvnieku SOS tikai veidojās. Bija gadījums ar suni, kas dzīvs iestūķēts maisā un izmests kanalizācijas lūkā, tas iekustināja daudzus. No lasītājas pārtapusi par darītāju, kad izlasījusi aicinājumu – nepieciešams transports. Palīdzējusi pārvest vienu kaķi, tad vēl un vēl.

"Kādam varbūt var šķist absurdi tērēt veselu dienu, vedot suni no Gulbenes uz Rīgu, lai izoperētu... Bet katrs suns vai kaķis atsūtīts uz šo pasauli dzīvot, kā gan var tā vienkārši vienaldzīgi noskatīties un ļaut aiziet bojā?!"

Viņa stāsta par cietsirdīgu izturēšanos, par pamestiem dzīvniekiem. Ķekavas mežā atrasti divas dienas veci kucēni, dzīvi sabāzti maisā un izmesti. No 11 izdevies izbarot sešus, pateicoties SOS meitenēm un cilvēkiem no Dzīvnieku drauga patversmes. Bolderājā līdzīgā veidā izmesti seši pāris nedēļas veci suņuki, Uzvaras parkā – četri... "No kā gan cilvēkam jāsastāv, lai varētu izmest dzīvus kucēnus, atstāt nomirt badā un aukstumā?!"

Ineta piedalījusies kaķu koloniju tā dēvētajā sakārtošanā – ved sterilizēt un atlaiž atpakaļ barā. Tas ir pasaulē sen aprobēts kā visefektīvākais un humānākais veids, lai samazinātu klaiņojošo kaķu skaitu. Šobrīd sākta kampaņa, Rīgas dome piešķīrusi līdzekļus, tikai ļoti nepieciešama iedzīvotāju palīdzība. Ineta zina, ka ļoti daudzi neatkarīgi no kampaņām un programmām to jau dara. Par savu naudu sterilizē kaķus. Ja kāds uzskata, ka tas ir nežēlīgi, tad maldās. To dara, lai kaķi kolonijā nevairotos nejēdzīgi. Ja vienkārši izķers, noķerto vietas barā, kolonijā ieņems citi, un nekas nemainīsies.

Deviņas dzīvības

Lūgta pastāstīt par savu minču piedzīvojumiem, Ineta klusi piemin kaķa deviņas dzīvības. Piecu mēnešu vecumā Pelītei izveidojās briesmīgs veidojums uz piena dziedzeriem, veterinārārsts ieteica iemidzināt. "Norakstīja... Bet mēs turpinājām cīnīties, divus mēnešus no vietas. Trīsreiz dienā mānīju iekšā antibiotikas, homeopātiskos pulverus, kāpostu lapas sēju pie vēdera... Pārraku visu internetu, noskaidroju, ka ar šādu diagnozi Amerikā un Anglijā dzīvnieki nodzīvo vismaz pāris gadus. Turpināju meklēt," atceras Ineta. Sagadījies, ka atbraukusi kāda speciāliste no Amerikas, viņai līdzi bijuši testi kaķu leikēmijas noteikšanai. Izrādījies, ka diagnoze nepareiza... Ar laiku viss uzsūcās un pārgāja. Blakus telpā kāds ņaud. Pelīte pēc pārdzīvotās slimības joprojām ir bailīga, tādēļ neizdodas viņu labi nofotografēt.

Saimnieku mīlestība paveikusi daudz – skaidri redzams, ka visi trīs kaķi ir laimīgi. "Viņi jau no mums ne soli. Kad ejam uz augšējo stāvu, skrien līdzi. Ja nākas aizceļot, kaķi ļoti pārdzīvo. Kā sākam cilāt koferus, jau saprot, ka brauksim. Guļas koferos, noliekas durvīm priekšā. Kicis vispār briesmīgi piepūšas un apvainojas. Jau pēc sejām var redzēt, ka visi trīs ir ļoti norūpējušies un bēdīgi. Bet cik laimīgi, kad atgriežamies..."

***

Zini!

- Dzīvnieku SOS rīko informatīvo kampaņu Dzīvnieki arī raud. Ielas kaķu aicinājums – par Rīgas domes finansēto programmu, ko īsteno dzīvnieku patversme Līči. Tā ir bezsaimnieka kaķu sterilizācija, lai novērstu koloniju nekontrolētu palielināšanos.

- Ikviens var iesaistīties – kaķus nogādāt veterinārajā klīnikā, kur viņus klīniski apskatīs, sterilizēs vai kastrēs. Rīgā programmas noķer–sterilizē–atlaiž ietvaros tas notiek bez maksas.

- Sterilizētos kaķus palaiž atpakaļ viņu teritorijās (turpmākai identifikācijai – nogriež kreisās auss galiņu).

- Zvaniet pa tālruni 7705593 un 29568251, lai uzzinātu, kā visu pareizi paveikt un uz kuru klīniku kaķi vest.