/nginx/o/2018/07/14/9033841t1h068e.jpg)
Tā īsti pat grūti atcerēties cik gan sen tas bija… Laikam jau viss sākās ar vēstuļu draudzenes meklēšanu.
Viņa nebija mans tips... Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kādus gadus atpakaļ biju reģistrējies vairākos iepazīšanās portālos un ielicis tur arī savas bildes — gan no ikdienas, gan kopā ar draugiem, mans hobijs, auto… Protams, saņēmu simtiem komentāru, daudz interesantu piedāvājumu un mājienu, bet tikai ar nedaudzām daiļā dzimuma pārstāvēm notika vairāk nekā divu vēstuļu sarakste. Pēc dažām sarakstēm reizēm sekoja kāda parasta tikšanās/randiņš, bet, tā kā nekādas dzirkstelītes manā galvā neradās, nekas nopietns no tā neizveidojās.
Tā kā esmu kārtīgs, labi audzināts puisis, nekādas vaļības neatļāvos un centos būt pieklājīgs džentlmenis. Bet meitenes, kas zvanīja man naktī un sāka stāstīt savas seksuālās fantāzijas, mani biedēja un atgrūda. Neuzskatu, ka tādas der kaut kam nopietnam.
Savā veidā man jau tas viss bija apnicis un sāku aizvien retāk «sēdēt» kādā no profiliem. Bet tad reiz uzradās viens pavisam vienkāršs komentārs par to, ka man ir burvīgs smaids – it kā jau nekā neparasta, tādus komplimentus biju saņēmis bieži, bet neviens nebija tā kaut kā neaprakstāmi aizķēries un izraisījis manu interesi un kaut kādas vēl neizjustas emocijas…
Sāku saraksti ar šo meiteni, kura pēc maniem kritērijiem nu galīgi nebija mans tips, bet kaut kas vilka klāt kā magnēts! Vienkārša jautra sarakste, kurā daudz kas ir pārspīlēts, izskaistināts, sadomāts, bet bija kaut kas tāds, kas nemazināja manu interesi par šo jauko, trako meitēnu!
Mēģināju gan atrast loģiskus «nē» — kāpēc man vajadzētu izbeigt to visu, kamēr kāds no mums nav otram pieķēries vairāk nekā virtuāls draugs!
Arī gadu starpība man likās par lielu — viņai tik tikko palikuši 18, bet man jau 24! Bet arī tas nebija šķērslis! Kamēr es domāju par to, vai tikties ar viņu, vai nē, viņa mani vienkārši uzaicināja uz kādu tusiņu pie ezera, kur bija arī viņas draugi! Redzēju viņu pirmoreiz aci pret aci un man viņa likās tīri OK, bet kopā sevi ar viņu nu nekādi nespēju iedomāties!
Bet nezin kāpēc mēs sarakstījāmies un satikāmies atkal — gan tikai kā draugi, kas saskrienas tusiņos un nemaz neintresē otram vairāk kā tikai draugs! Tas viss tā jauki turpinājās ar saraksti un retām tikšanās reizēm, līdz mans draugs uzaicināja mani uz kāzām un ielūgumā ierakstīja «Sandim ar …… !» Protams, piedāvāju jau vairākus mēnešus virtuāli un nedaudz arī dzīvē iepazītajai meitenei pagodināt mani ar savu klātbūtni drauga kāzās! Arī pēc šīm kāzām nekas nopietns vēl nenotika, bet attiecības jau veidojās kaut kā savādāk, ne tā kā līdz šim.
Tā nemanot esam viens otram pieķērušies un iemīļojuši viens otru! Nu jau pagājis vairāk nekā gads, kopš mēs viens otru saucam par savu otru pusīti un mums nemaz nenāk prātā, ka to otru varētu aizvietot kāds cits, vai ka kāds cits būtu bijis labāks!
Es mīlu savu jauko Inčukiņu!
* * *