/nginx/o/2018/07/14/9033851t1h423e.jpg)
Kādā gaužām garlaicīgā maija svētdienā sērfoju pa netu, līdz uzdūros vienam iepazīšanās portālam. Tā kā tajā laikā apsvēru domu, ka vajadzētu ar kādu iepazīties, ņēmu un piereģistrējos.
Liktenīgā tikšanās. Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aizpildīju anketu, bet izdomāju, ka pielikšu klāt arī savu tālruņa numuru, lai labāk izskatās. (Tagad zinu: ja nebūtu ierakstījusi sava tālruņa numuru, nekad nebūtu viņu satikusi...) Vēl pasēdēju kādu stundiņu netā un gāju skatīties hokeja čempionātu. Te pēkšņi atskan SMS signāls...
«Čau, mani sauc Jānis. Ko tu tagad dari, varbūt tiekamies?» Tik īsi un konkrēti. Viņš jau tajā pašā dienā bija gatavs triekties uz manu pilsētiņu (tā atrodas 120 kilometrus no Rīgas), lai satiktos. Sarunājām, ka labāk satiksimies nākamajā dienā Rīgā, uzrīkosim dubultrandiņu.
Nākamajā dienā viņš vairākas reizes pārcēla randiņa laiku, līdz tomēr palikām pie astoņiem vakarā. Sarunājām, ka gaidīsim viņus pie cirka. Tā nu piebrauc melns «BMW» — tumši stikli, skaļa mūzika un iekšā viens skūtais. Teikšu godīgi, sametās bail... Bet, tā kā bija sarunāts, sēdāmies iekšā. Par laimi, mans Jānis nebija tas skūtais, tas tika manai draudzenei.
Tā nu aizbraucām uz kafejnīcu, padzērām kafiju un runājām — par neko. Čaļi bija noskaņoti uz uzdzīvi, tāpēc vakara turpinājumā braucām spēlēt biljardu. Paspēlējām pāris stundu, līdz draudzene mani raustīja aiz piedurknes — viņai vajagot atpakaļ uz kojām. Mūsu pavadoņiem tas īsti nepatika, viņi bija gatavojušies uz ilgu vakaru. Sākumā aizvedām manu draudzeni uz kojām, kad atvadījāmies, viņa pierakstīja mašīnas numuru — ja nu man kas notiek... Tad Jānis veda mani uz mājām. Pie mājas viņš gribēja saņemt atvadu skūpstu, bet es kā apsvilusi izlēcu no mašīnas, ātri pamāju ar roku un jozu prom... Viņš noteikti padomāja, ka neesmu pie pilna prāta.
Nākamajā dienā Jānis man atsūtīja SMS, ka atvainojas, ja mani nobiedējis, bet es viņam esmu ļoti iepatikusies un viņš gribētu ko vairāk. Tā kā pēc dabas esmu diezgan kautrīga un man nav bijis īpaši daudz attiecību ar puišiem, es viņa SMS uztvēru tā: kā svešs cilvēks pēc viena vakara var gribēt ko vairāk?! Aizsūtīju viņam atbildi, ka man ir draugs, kurš ir smagi slims un kuru es nepametīšu (tie nu ir meli), un ka es viņam neko nopietnu nevaru piedāvāt. Viņš tik un tā vēl gribēja ar mani satikties, tāpēc sarunājām, ka aizbrauksim kaut kur mierīgi parunāt. Pusi nakts pavadījām Saulkrastos jūras krastā, runājot par visādiem niekiem. Gods kas gods par viņa rīcību, viņš pat nemēģināja man tuvoties. Un tā mēs visas nākamās naktis braukājam apkārt, pagulējām vien pāris stundu, un no rīta katrs uz savu pusi — viņš uz darbu, es mācīties.
Pēc kādas nedēļas mani sāka mocīt sirdsapziņa, ka es viņam meloju, tāpēc izstāstīju, ka man nav nekāda drauga un to es izdomāju, jo nobijos no nopietnām attiecībām. Lai gan ārā bija nakts, es tomēr redzēju viņa sejā prieka atblāzmu. Pēc tās nakts mūsu attiecības mainījās, nu mēs kā pārītis staigājām, rociņās sadevušies. Vēl nebija pagājušas ne divas nedēļas, kad iepazīstināju viņu ar saviem vecākiem. Tā kā es pa Latviju nebiju īpaši braukājusi un nebiju bijusi ārzemēs, viņš mani izvadāja uz visām interesantākajām vietām. Jāsaka, es biju laimīga! Mēs kopā bijām tikai trīs nedēļas, kad viņš man atzinās mīlestībā. Tas bija patiešām skaisti! Zināt, ka ir cilvēks, kuram tu esi svarīga un kurš tevi mīl!
Pēc pusgada mēs sākām dzīvot kopā un dzīvojam vēl šobaltdien! Kopā esam jau gandrīz četrus gadus, mums ir četrus mēnešus veca meitiņa, kopīgi būvējam ģimenes māju. Es jūtos laimīga un zinu, ka arī viņš tāds ir. Var mani uzskatīt par māņticīgu, bet esmu droša, ka tas bija likteņa pirksts, kas saveda mūs kopā. Es ticu, ka man ir paveicies un esmu atradusi savu Īsto!
Novēlu arī citiem — nebaidieties, un varbūt kādu dienu arī jums iepīkstēsies telefons un dzīve mainīsies!
* * *