Kā saplīsa manas rozā brilles. Iepazīšanās stāsts

Kāpēc tik ļauni? Tāpēc, ka biju un joprojām esmu ļoti skaista un šarmanta sieviete un varu droši pavēstīt, ka internets tiešām nav vieta, lai tukši izmantotu laiku, it kā meklējot savu mūža mīlestību un stundām ilgi blenztu ekrānā, sevi maldinātu ar it kā gaidāmo sapņu princi. Jā, protams, var jau iepazīties daudzās un dažādās vietās, un tas ir arī izdevies, jo par vīriešu uzmanības trūkumu manā dzīvē nekad nav bijis jāsūdzas.

Reiz kādā vakarā sēdēju čatā un aizlietām rozā actiņām čatoju ar kādu jauku un, manuprāt, apburošu personu. Ļoti daiļrunīgs un jauks man viņš šķita. Apmainījāmies numuriņiem, un viņš arī uzreiz piezvanīja. Jā, man patika gan viņa balss, gan arī loģiski veidotie teikumi. Nebija tajā brīdī ne kur piesieties, ne arī spēju pretoties viņa burvībai. Parunājāmies par šo un to...

Pēc mūsu telefona sarunas čatā nolēmām, ka jāsatiekas nākamajā dienā Rīgas Centrālajā stacijā. Cik banāli un dīvaini man tas viss likās... Bet es piekritu. Rozā brilles bija dominējošās... Beigusi čatot ar savu pielūdzēju, devos uz veikalu, lai visam saldajam vēl ko tikpat saldu uzēstu pa virsu... Es staroju.

Bija ziema, viņa domas, iespējams, mani sildīja, un es jutos patiesi priecīga — līdz brīdim, kad viņš piezvanīja, bet man paslīdēja kāja... Es ar pamatīgu blīkšķi piezemējos uz ledus. Telefons aizšļūca pāris metrus tālāk, bet mani pārņēma dīvaina sajūta — vai viņš ir pats nelabais, vai arī es pati esmu galīgi stulba un neredzu, kur eju?! Kaut kā atradu sniegā savu telefonu, bet roka bija nežēlīgi sasista. Nekādus saldumus man vairs negribējās un pukstēdama gāju mājās...

Nākamajā dienā, protams, devos uz norunāto randiņu. Ar bildēm bijām apmainījušies, bet tādu personu tiešām nemanīju. Nostājos malā un metu acis uz visiem pēc kārtas. Biju pamatīgi saposusies — gandrīz kā uz prezidentes pieņemšanas pasākumu. Un te ierodas mans «princis» — bez viena zoba mutē un apkāries ar zelta ķēdēm.

«Nu, sveika, jaukā būtne!» viņš man pavēstīja. «Re, kādu es sev ķēdīti šodien nopirku!» Ap roku, izrādās, viņam ar' bija divas ķēdes. «Ejam izbaudīt tēju?» viņš turpināja. Ziniet, mani māca šaubas, vai tas ir putnubiedēklis vai arī man rēgojas! Manas rozā brilles bija tiešam sasitušās vai arī kā citādi, bet viņš nu tiešam nebija tas, ko es redzēju bildē un ko vēlējos redzēt te!

Es teicu: «Darām tā — es skrienu prom ap šo te stūri, un tu man neseko!» Tā arī izdarīju...

Stāsta beigas bija tādas, ka mēs saskrējāmies atkal pāris ēku tālāk. Domāju — tiešām, nu, pats nelabais! Un kopš tā laika es turpināju baudīt citu pielūdzēju dzeju, ziedus utt.

Ko daru tagad? Esmu laimīga, bet ne jau ar čata vīrieti!

* * *

Ja tu tomēr vēl arvien neesi saticies ar savu otru pusīti, pamēģini viņu atrast «Randiņā»!