ĪSTO var tikai sajust! Iepazīšanās stāsts

Viss sākās tieši pirms gada, kad kādā vakarā nu galīgi nebija ko iesākt. Nezin kāpēc nolēmu ielikt iepazīšanās sludinājumu kādā no portāliem.. Pie tam tādā, kurā parasti neviens ilgstošas attiecības nemeklē. Bet es vienkārši nevienu citu nezināju. Sludinājumu ieliku gana pretenciozu: jauna, izskatīga sieviete meklē vīrieti ap 30, kas zina, ko grib, un dzīvē ir šo to sasniedzis. Man atrakstīja vesels bars, domājams, kompleksu nomocītu vīriešu, kas rakstīja apmēram tā: «Vai tu pati esi kāda princese, ka iedomājies uzstādīt tādas prasības» utt. Un tas vēl bija maigākais, ko viņi rakstīja.

Bet pamazām no šī interneta vīriešu bara man iepatikās sarakstīties ar kādiem 3—4, kuri tiešām šķita ļoti interesanti, pašpārliecināti, un tai pat laikā nemaz ne nekaunīgi puiši.

Tā nu es sēdēju vakaros pie datora, kamēr mans toreizējais puisis  (ar kuru biju nodzīvojusi kopā 5 gadus, bet īsti vairs attiecībās nevirzījās uz priekšu) mierīgi nodarbojās ar savu hobiju — sportu.

Apmēram 3—4 pēc sludinājuma ielikšanas kādā vakarā man atrakstīja kāds puisis. Šajā brīdī jaunu iepazīšanos vairs nemeklēju, jo vairāki kandidāti no atrastajiem jau šķita gana labi, lai būtu vērts ar viņiem tikties. Un sarakstīties vēl ar kādu vairs nebija ne motivācijas, ne laika. Tā nu uz pirmo viņa vēstuli es atbildēju ar vienkārši satriecošu frāzi: «Nu un? »

Neticamā kārtā pie otra datora sēdošais cilvēks tajā vakarā bija noskaņots uz runāšanos netā, tāpēc uzreiz nepadevās, un mēs sākām sarakstīties. Runājām par visu: par interesēm, hobijiem, un vienkārši par to, kā mēs jūtamies šajās dienās. Jau pirmajā vakarā  nopļāpājām līdz vēlai naktij. Jau ejot gulēt, pat pēc datora izslēgšanas, es vēl caur telefonu iegāju netā pārbaudīt e-mailu. Jau zināju, ka Tas Ir Īstais Cilvēks — Mans Cilvēks, kuru pat nebiju īsti meklējusi, bet kaut kur augšā kāds laikam ir sēdējis un pierakstījis, ko man vajag un atsūtījis viņu man.
Nākamajā dienā mēs vēl sarakstījāmies, lai satiktos mūsu trešajā mūsu pazīšanās dienā (pie tam tā bija piektdiena, 13. datums!)

Nu nekā sākotnēji romantiska tur nebija — izvēlējāmies darba dienas vidū aiziet pusdienās, lai apskatītu viens otru un izlemtu, vai maz kādā vakarā ir vērts tērēt laiku un tikties. (Atkārtošu vēlreiz — joprojām dzīvoju kopā ar draugu un īpaši neko nemeklēju.)

Tā nu mēs satikāmies. Nu, smukiņš jau gan viņš izrādījās, bet mani bija pārņēmis tāds mulsums... Uzvedos tā kā skolniece, bet man taču jau 24! Viņš mani aizveda uz ķīniešu restorānu, kurā es nekad nebiju bijusi, bet viņš tur jutās kā zivs ūdenī. Ar kociņiem tajā laikā ēst nemācēju, izvēlējos zupu... bet, kad to atnesa...! Ārprāts, tā karote likās tik liela, ka manai mutei būtu jābūt kā krokodilam, lai es to tur dabūtu iekšā!) Tā nu es tur knibinājos, sarku, bālēju un domāju: «Zeme atveries!»

Bet tai pat laikā mēs runājāmies, bija jauki un interesanti, un es sapratu, ka iespaids, kas bija radies par viņu sarakstoties, bijis pilnīgi pareizs. Kad viņš veda mani atpakaļ uz darbu, es pie sevis domāju — ņemot vērā manu ne visai adekvāto uzvedību, diez vai viņš mani aicinās vēlreiz.... Bet viņš vēl tajā pašā vakarā atsūtīja mierinoši/uzjautrinošu metilu, un mēs abi nolēmām tikties vēlreiz.

Skaidrs, ka man kaut kā vajadzēja dabūt prom draugu, tāpēc savam brālim piedāvāju noteiktu naudas summu, lai viņš ieteiktu viņam brīvdienās doties uz Liepāju, kurā kā reiz tajā laikā notika viņam interesējošas sacensības. Tā nu es biju veiksmīgi atbrīvojusies no drauga klātbūtnes.

Ar savu interneta draugu tikāmies nākamajā un arī aiznākamajā dienā. Un trešajā dienā pēc mūsu pirmās tikšanās es tiku aicināta pie viņa uz mājām, lai tā arī tur paliktu un vairs nekad nedotos prom! Kad brālis man zvanīja, ka viņi ar manu iepriekšējo draugu jau tuvojas Rīgai, es zināju, ka pie viņa nekad neatgriezīšos, ka esmu satikusi Savu Cilvēku. Jūs varētu jautāt: kā gan trešajā iepazīšanās dienā to var zināt? Nevar! Zināt nevar, bet var just gan var!

Tā arī notika: savās vecajās mājās dzīvot es vairs neatgriezos. Risks bija liels, tajā laikā pati sevi finansiāli īpaši labi nodrošināt vēl nevarēju, pazinu  Kārli ( tā mēs varētu viņu nosaukt) tikai dažas dienas... Varēja taču gadīties, ka tik pat labi nākamajā dienā viņš varētu palūgt mani iet prom...

Apmēram pēc nedēļas mans bijušais ieradās pie manis darbā  galīgi izmocītā skatā, teica, ka ir daudz domājis un gribot mani precēt, un gribot no manis bērnus. Pie sevis domāju, ka to esmu gaidījusi visus šos piecus gadus! Un joprojām šis cilvēks man ir ļoti tuvs un mīļš. Savukārt Kārli es nemaz nepazīstu!

Atbildei vajadzētu būt skaidrai un paredzamai, bet es zināju, ka nespēju atteikties no Kārļa, es nevaru neriskēt, nevaru nemēģināt, jo tad es visu mūžu nožēlotu, ka to nedarīju, un mocītos ar domām, kā būtu, ja būtu. Un tā sajūta, ko Kārlis man deva! Tāda laime, sapratne, emocijas... Mēs vienkārši lidojām, esot kopā viens ar otru! To jau nemaz nevar aprakstīt! Un tā es izvēlējos.
Izvēlējos riskēt!

Divu mēnešu iepazīšanās jubilejā viņš mani bildināja (kaut gan es viņu gribēju precēt jau ceturtajā dienā pēc iepazīšanās!). Es, protams, piekritu. Mazāk nekā pēc trim mēnešiem kopš  iepazīšanās mēs pa kluso,  tikai kopā ar diviem lieciniekiem apprecējāmies. Cik tas bija kolosāli — precēties, kad tu esi neprātīgi iemīlējies, pie tam mums nebija jāuztraucas par n-tajiem visiem.
Pēc pusgada mēs apprecējāmies daudzu radinieku un draugu klātbūtnē. Un viņi visi (izņemot lieciniekus) domāja, ka tā ir mūsu kāzu diena! :)

Tā nu man iznāca uzvilkt burvīgo līgavas kleitu divas reizes, pie tam precoties ar vienu un to pašu cilvēku!

Rīt ir mūsu iepazīšanās gada diena. Varu teikt, ka šis ir bijis laimīgākais un aizraujošākais gads manā dzīvē. Esmu laimīga!

Gribu piebilst, ka viens no maniem sākotnējiem interneta favorītiem vēlāk izrādījās manas paziņas draugs, ar kuru viņa jau vairākus gadus dzīvoja kopā. Viņš, protams, draudzeni vēstulēs nebija pieminējis pat ar vienu vārdu!

Secinājumi un pateicības:

1. Paldies iepazīšanās portālam, kas tik veiksmīgi saveda mūs kopā, kaut gan parasti tajā iepazīstas cilvēki īslaicīgai izklaidei.

2. Ieteikums: sludinājumos norādiet savas prasības, galu galā jātaupa laiks, jāsarakstās un jāiepazīstas ar sev atbilstošiem/interesantiem cilvēkiem.

3. Izlūku randiņš ir laba lieta.

4. Nebaidieties izrādīt, ka uztraucaties, mulstat — cilvēkiem patīk atklātība. Diez vai kāds meklē «universālo kareivi» vai «ledus karalieni», mēs visi meklējam Savu Cilvēku, bet kā lai viņu atpazīst zem maskas?

5. Nebaidieties riskēt! Es nenobijos zaudēt to, kas man bija, un ieguvu simts reizes vairāk!

6. Precieties, kamēr esiet traki iemīlējušies! Sajūta, ka dreb sirds, ļimst kājas; tu uztraucies un gaidi; un vēl  ir tik daudz nezināma — tāda nekad nebūs, ja jūs precēsieties pēc n-tajiem kopā dzīvošanas gadiem!

P.S. Stāstiņš iznāca, no malas skatoties, kā tādai gaisa grābslei, bet gribas pateikt, ka strādāju nopietnā, atbildīgā profesijā, tāpat arī mans vīrs. Un kopumā neesam nekādi avantūristi. Tas vienkārši bija liktenīgi!

* * *

Ja tu tomēr vēl arvien neesi saticies ar savu otru pusīti, pamēģini viņu atrast «Randiņā»!