/nginx/o/2018/07/14/9038788t1h569e.jpg)
Šis stāsts ir jau krietni sens. Kad man vēl bija 20 gadu, bieži vien draudzenes meklēju ar iepazīšanās portālu starpniecību. Tā kā visu dienu pārsvarā pavadīju pie datora, tas bija vienkāršākais veids, un varu teikt arī, ka pietiekami efektīgs.
Mana smaidīgā blondīne. Iepazīšanās stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Parasti meitenes izvēlējos pēc ievietotajām fotogrāfijām, uzsākot sarunu ar kādu komplimentu par viņas izskatu. Vienā reizē ievēroju anketu ar smaidīgu blondīnītes seju, un kārtējo reizi uzrakstīju vēstulīti. Meitene neatbildēja vairāk nekā nedēļu. Bet tad saņēmu vēstuli ar interesantu saturu: «Paldies par komplimentu, bet es jau sen vairs neesmu blondīne.
Protams, pajautāju, kādēļ nemaina bildi uz jaunāku, uz ko saņēmu atbildi, ka viņai tādas neesot. Piedāvājos viņai izlīdzēt un uztaisīt (kaut gan nekad īpaši ar fotogrāfēšanu neesmu aizrāvies).
Un, man par lielu pārsteigumu, meitene piekrita. Tagad bija steidzīgi jāizdomā, kur ņemt fotoaparātu, jo savējo kādā laivu braucienā biju kārtīgi izmērcējis, un tas nedarbojās. Nolēmu aizņemties no drauga, kas man arī veiksmīgi izdevās.
Sarunātajā dienā, stāvēju pie «Laimas» pulksteņa Rīgas centrā un nepacietīgi mīņājos ar domu: «Ja nu viņa nemaz neatnāk un ir tikai pajokojusi?» Precīzi pulksten 18 pie «Laimas» pulksteņa pienāca meitene gariem melniem matiem, rozā jaciņā un rozā zābakos. Uzreiz atpazinu smaidīgo sejiņu no fotogrāfijas un, šķiet, biju pat diezgan pamatīgi satraucies.
Meitene izskatījās pavisam mierīga un, apskatījusies apkārt, pienāca man klāt, stādījās priekšā kā Sandra (vārds mainīts) un tiešā tekstā pajautāja, vai viņas rozā apģērbs būšot piemērots fotosesijai. Biju tik pārsteigts, ka vienīgais, ko varēju izdvest, bija, ka viņa labi izskatās. Tā stāvējām un skatījāmies viens uz otru, un pēkšņi Sandra ļoti tieši pajautāja: «Mēs bildēsimies pie tevis vai pie manis mājās?» Teicu, ka viņa var izvēlēties, uz ko viņa nedomājot atteica, ka tad jau labāk braucam pie manis.
Man nebija iebildumu. Tā kā dzīvoju pavisam netālu, pēc neilga laika jau draudzīgi dzērām kafiju manā virtuvē un pļāpājam par dzīvi. Sandra izrādījās jauka un pat ļoti runīga. Tā nu sanāca, ka aizrunājāmies līdz vēlai naktij, un es piedāvāju viņai palikt, piesolot no rīta aizvest mājās. Un man nemaz vairs nelikās dīvaini, ka viņa piekrita.
Kā jau džentlmenis, piedāvāju viņai saklāt guļvietu uz dīvāna, bet meitene bez kautrēšanās nometa čības un jau bija ierāpusies manā gultā. Gultā vēl turpinājām pļāpāt, un man jau sāka likties, ka esam pazīstami ilgu laiku, kaut gan tikāmies pirmo reizi. Tā arī līdz fotosesijai nemaz netikām, jo man tas jau sen bija piemirsies, un meitene arī par to pat neieminējās. Neatceros, cik ilgi tajā naktī runājāmies, bet tā arī tālāk par dažām bučām netikām. No rīta godīgi, kā solīts, aizvedu meiteni pēc norādītās adreses. Ar dīvainu sajūtu izlaidu viņu un steigā pat telefona numuru nepajautāju.
Liels bija mans pārsteigums, kad pusdienas laikā Sandra ienāca pa manām biroja durvīm ar platu smaidu sejā. Un tikai tad es atpazinu jauko blondo meiteni, kura strādā blakus manai darba vietai kafejnīcā, kur bieži iegriezos pusdienot. Un vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad Sandra pateica, ka sen jau esot mani ievērojusi, tikai viņai neesot bijis drosmes man pienāk klāt un iepazīties. Kad ieraudzījusi manu vēstuli savā pasta kastītē, esot varen nopriecājusies.
Tagad ar Sandru jau esam kopā 13 gadus, audzinam divus nerātnus puikas un joprojām smejamies par rozā jaciņu un nerealizēto fotosesiju.
* * *