Mežonīgie dzīvnieki apdraud apkārtējos, īpaši bērnus, ienāk privātmāju pagalmos, uzbrūk mājdzīvniekiem.
Jēkabpilī vairojas klaiņojošie suņi (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai kā Jēkabpils vietējās varas galvas censtos pilsētā sakārtot iedzīvotāju pamesto un nepabeigto daudzdzīvokļu namu, kā arī bijušos un pagaidām neizmantotos rūpniecības rajonus, graustu pilsētā joprojām ir daudz, un tajos pēdējo divu gadu laikā novērojama jauna parādība – klaiņojošu suņu baru vairošanās, kas kļūst par iedzīvotājus traucējošu sociālu problēmu.
Jēkabpils dzīvnieku patversmes vadītāja, zootehniķe, kinoloģe Anna Morozova Neatkarīgajai pastāstīja, ka vairākos pilsētas mikrorajonos par iedzīvotājus traucējošu problēmu kļuvusi klaiņojošu dzīvnieku baru veidošanās, kas sasniedz jau vairāku desmitu dzīvnieku kopskaitu. Bijušās dzelzsbetona rūpnīcas graustu rajonā būvgružos, drazu kaudzēs un pamestajās, brūkošajās būvēs veidojas mežonīgu suņu bars, ko papildina arvien jauni pēcnācēji. Suņi barojas no līdzās esošo gateru strādnieku pusdienu pārpalikumiem, dzīvniekus pievilina arī netālu esošais gaļas pārstrādes uzņēmums. Klaiņojošu, grūti izskaužamu suņu un kaķu bari veidojas arī daudzdzīvokļu māju mikrorajonos – Bebru, Ķieģeļu un Madonas ielas mikrorajonā, kā arī Viestura ielas apvidū ap Gaļas namu. Pamestajos daudzstāvu namos klaiņojošie dzīvnieki sev atrod patveršanās vietas, piebilst A. Morozova. Un iedzīvotāji sūdzas, ka mežonīgo dzīvnieku bari biedē un apdraud apkārtējos, īpaši bērnus, ienāk privātmāju pagalmos, uzbrūk mājas dzīvniekiem un regulāri izēd to ēdienu.
Iedzīvotāju sūdzību skaits par klaiņojošajiem dzīvniekiem palielinās pavasaros un rudeņos – pārošanās laikā, kad palielinās dzīvnieku aktivitāte. Savukārt klaiņojošo dzīvnieku skaitu palielina bezatbildīgi cilvēki, kas pamet mājdzīvniekus vai par tiem nerūpējas. A. Morozova stāsta, ka arī uz patversmi atvestiem mājas suņiem, kas tur nokļuvuši kopā ar klaiņojošajiem sagūstītajiem, saimnieki atrodoties gaužām reti. Viens no iemesliem varot būt tas, ka, izņemot savu mīluli no patversmes, gadās samaksāt visai lierlu naudu summu, kas sasummējas no transporta izmaksām, patversmē pavadīto dienu uzturnaudas un trakumsērgas potes, ja dzīvnieka saimnieks nevar uzrādīt potēšanas pasi kā apliecinājumu par potēšanu. Pavisam – 10 līdz 20 latu. Gadoties arī tā, ka, saskaitījis minēto summu, sagūstītā suņa saimnieks atmet ar roku un saka: lai viņš te paliek. Tātad viņam tas dzīvnieks nav bijis vajadzīgs. Ja Jēkabpilī stingrāk tiktu iekasēti sodi par dzīvnieku turēšanas pārkāpumiem, arī tas disciplinētu dzīvnieku īpašniekus, palielinātu viņu atbildību, liktu domāt un rūpēties," secina patversmes saimniece. Viņa ar prieku vērojusi, kā kāds savā vaļā palaista, pēc tam sagūstīta un no patversmes izpirkta suņa saimnieks pēc tam savu mīluli pastaigā kārtīgi vedis saitē.
"Jēkabpils problēma ir tā, ka iedzīvotāju skaits un pilsēta nav tik liela, cik liela ir pilsētas teritorija, lai pašvaldība ar esošajām iespējām to spētu pienācīgi sakārtot. Ja vienu mikrorajonu sakopj, jēkabpilieši jau kliedz par nekārtībām kādā citā pilsētas vietā," iepriekš teikto Neatkarīgajai komentē Jēkabpils domes administratīvās komisijas vadītājs Ainars Vasilis, piebilstot, ka problēmas risinājums – turpināt pilsētā nesakārtotu un pamestu objektu skaita samazināšanu. Jēkabpils pašvaldība to cenšoties darīt.