Maizītis: es atbildu par saviem vārdiem

– Vai KPL nevajadzētu strikti noteikt, ar kādiem nosacījumiem uzsākams kriminālprocess?

– Likums paredz, ka kriminālprocesu var uzsākt arī tad, ja ir jānoskaidro, vai noziedzīgs nodarījums vispār ir noticis. Lielākā problēma ir tā, ka, tikko tiek pieminēts kriminālprocess, tā sabiedrībā veidojas pieņēmums, ka process ir pret konkrētu personu. Pats kriminālprocesa uzsākšanas fakts vēl nenozīmē, ka kāda persona tiek turēta aizdomās. Tas nenozīmē, ka pret personu tiek celta apsūdzība. Jēdzieni ir jāsaprot. Loģiski būtu par konkrētu personu runāt tikai tad, ja ir uzrādīta apsūdzība. Aizdomās turamā statuss arī vēl nenozīmē, ka persona tiks apsūdzēta. Piekrītu, ka, runājot par konkrētu personu, jābūt uzmanīgiem.

– Jūs runājat par jēdzienu izpratnes nepieciešamību, bet dzīve ienes savas korekcijas. Pēdējais spilgtākais piemērs ir saistīts ar tiesnesi Zaigu Vrubļevsku.

– Šeit jārunā precīzi. KNAB vērsās pie ģenerālprokurora ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu. Tā ir KNAB pozīcija. Tikai ģenerālprokurors var dot atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi. Ko dara ģenerālprokurors? Viņš izlasa iesniegto materiālu un skatās, ka procesa uzsākšanai nav pietiekama pamata. Materiāls, kurš nonāca manās rokās, ir nepietiekams, lai uzreiz arī pateiktu: «Ziniet, šajā situācijā kriminālprocesu ir pamats atteikt.» Ko tālāk dara ģenerālprokurors? Piemērojot Prokuratūras likuma normu, nosaka pārbaudi, lai tiktu skaidrībā, vai ir pamats uzsākt kriminālprocesu, vai arī kriminālprocess ir jāatsaka. Šo rīcību es saistu ar kriminālprocesā pieminēto, bet tālāk speciālos likumos, piemēram, policijas vai prokuratūras likumos, neatrisināto jautājumu par resorisko pārbaudi. Kriminālprocesā šī iespēja, ka tiek veikta resoriskā pārbaude, ir noteikta. Manā skatījumā resoriskās pārbaudes jēdziens ir jāiestrādā arī speciālajos likumos. Ne jau katrs iesniegums, kurā ir teikts, ka jāuzsāk kriminālprocess, pēc būtības ir tāds, ka kriminālprocesu tiešām var uzsākt. Vispirms ir jātiek skaidrībā, vai kriminālprocesa uzsākšanai ir pamats. Tā ir lieta, ko vēl līdz galam nav sapratuši izmeklētāji, policijas darbinieki. Bieži vien tiek iets vienkāršākais ceļš – lai noskaidrotu, vai ir nodarīts noziedzīgs nodarījums, tiek uzsākts kriminālprocess. Tajā pašā laikā varēja taču veikt tikai šo resorisko pārbaudi.

– Vai tas nozīmē, ka KNAB pašam rūpīgāk bija jāpārbauda fakti un jāizvērtē kriminālprocesa uzsākšanas nepieciešamība? Kā varēja izprast no jūsu iepriekš teiktā, KNAB atnesa nepilnīgus materiālus par tiesnesi Vrubļevsku?

– Nē! Es teicu, ka materiāls, kuru es saņēmu no KNAB, nebija pietiekams, lai pieņemtu vai nu vienu, vai otru lēmumu. Viedokļi var būt dažādi. KNAB var būt viens viedoklis, man cits. Man taču jāizturas ļoti atbildīgi, pieņemot lēmumu par tiesnesi. Tādēļ arī likumā noteikts, ka lēmumu pieņem pats ģenerālprokurors. Izmeklētājs var uzskatīt, ka viņa materiālos ir pietiekams pamats, lai uzsāktu kriminālprocesu, un tās ir viņa tiesības. Mans pienākums un mana atbildība ir vērtēt, vai patiešām ir pamats uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi. Es šajā situācijā uzskatīju, ka materiāli, kas tika nodoti manā rīcībā, bija nepietiekami, un tādēļ nozīmēju papildu pārbaudi.

,

– Šo papildu pārbaudi arī veiks KNAB?

– Nē, šajā gadījumā to veic prokuratūra. Pārbaudi veiksim iespējami ātrā laikā – pusotrās līdz divās nedēļās.

– KNAB jums iesniedza tikai daļu materiālu, vai arī tie bija nepilnīgi?

– Fakti, kas šajā materiālā tika iesniegti, bija nepietiekami, lai es ar pilnu atbildību varētu teikt, ka ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai.

– Tā kā šie materiāli jums tika iesniegti brīdī, kad tiesnese kandidēja uz Satversmes tiesas tiesneša amatu, varbūt jāizvērtē, vai KNAB neizmanto savu varu, lai nodarbotos ar politiskām spēlēm?

– Ko nozīmē politiskas spēles? Tad jau jāvaino ir prokuratūra, jo mēs nācām klajā ar šo paziņojumu, ka esam saņēmuši šādu materiālu. Kā zināms, publiskotā informācija bija ļoti īsa un mēs arī piebildām, ka informācija publiskota tāpēc, ka tiesnese pretendē uz Satversmes tiesas tiesneša amatu. Tas bija ne tikai publiski paziņots. Es personīgi tai pašā vakarā, kad saņēmām un publiskojām šo informāciju, sazinājos ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju. Telefoniski Segliņa kungu informēju, ka ir saņemts šāds materiāls un ka es nevaru pieņemt lēmumu, jo nepietiek faktu. Es uzskatīju, ka deputātiem un sabiedrībai tas ir jāzina. Deputāti jau varēja arī balsot. Tā ir deputātu izšķiršanās. Pieņemsim, tiesnesis tiek apstiprināts Satversmes tiesas tiesneša amatā, bet pārbaude taču turpināsies. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim pārbaudi par Satversmes tiesas tiesnesi. Arī pašam kandidātam taču ir daudz patīkamāk, ja ir ieviesta skaidrība.

– Kurā brīdī jūs sapratāt, ka KNAB materiāli nav pietiekami, lai uzsāktu kriminālprocesu?

– Kolīdz tos izlasīju.

– Tūlīt pēc tam sniedzāt paziņojumu presei?

– Tieši tā.

– Pētot, kā strādā jaunais KPL, Neatkarīgā runājusi ar daudziem krimināltiesību ekspertiem. Daudzi saka, ka šis par ASV valdības naudu tapušais likums dod iespējas ar cilvēkiem politiski izrēķināties, jo kriminālprocesa uzsākšanai nopietns pamatojums vairs nav vajadzīgs – pietiek kaut vai ar noklausītu telefona sarunu, anonīmu iesniegumu, pat aizdomām.

– Es gan gribētu noraidīt informāciju, ka kriminālprocess būtu izstrādāts par ASV naudu. Par likumprojekta izstrādes finansēšanu gādāja Tieslietu ministrija.

– Mēs to neizdomājām. To mums ir teikuši gan Saeimas deputāti, gan apstiprinājis tieslietu ministrs.

– Bet ne jau tikai Amerika vien ir veicinājusi to, lai mums būtu kriminālprocess, kurā var efektīvāk vākt pierādījumus, lai apkarotu noziedzību. Paraudzīsimies, kas tik šajos desmit gados tiesībsargājošām iestādēm nav pārmests. Vienmēr izmeklētāji un prokurori ir teikuši: «Dodiet mums citas pierādīšanas iespējas, un mēs būsim spējīgi pierādīt.» Ja runājam par kriminālprocesa kritiku, izmeklēšanas un prokuratūras iestādes tikai gadu ir nostrādājušas ar šīm normām. To, ka ar kriminālprocesu var politiski vērsties pret personu, es kategoriski noraidu. Jaunais kriminālprocess ir jāpilnveido. Jāpilnveido ar procesa uzsākšanu saistītie jautājumi – tam es piekrītu. Prokuratūrai ir konkrēti piedāvājumi, kā atrisināt strīdīgās situācijas. Piemēram, tiek uzsākti kriminālprocesi par faktiem, no kuriem ir skaidrs, ka tā nav slepkavība, jo ir notikusi pašnāvība. Nav pareizi, ka tiek ierosināts kriminālprocess tikai tādēļ, lai veiktu ekspertīzi. Aktuāls ir jautājums par resoriskās pārbaudes iedibināšanu, īpaši situācijās, kad ir skaidrs, ka visticamāk noziedzīgais nodarījums nav noticis. Šos jautājumus var sakārtot kriminālprocesa grozījumos. Tad arī samazināsies uzsākto kriminālprocesu skaits. Jāatceras, ka bieži vien politiķi iesnieguma iesniegšanas faktu padara kā bezmaz jau notikušu noziedzīgu nodarījumu. Sabiedrības daļā, kura neizprot juridiskās normas, veidojas priekšstats – ja jau par personu ir uzrakstīts iesniegums, tad tā jau ir vainīga. Par šo publisko izpratni jārunā ļoti nopietni. Es saprotu, ka vārdi uzsākts kriminālprocess skan briesmīgi. Var uzsākt valodnieku diskusiju par šo vārdu izmantošanu un to jēgu.

,

– Bet ko darīt cilvēkam, kurš jau ir cietis no šiem vārdiem – kurš vairs nevar kandidēt vai arī nedroši jūtas savā amatā? Kam lai viņš sūdzas par savu likteni? Varbūt valodniekiem?

– Kandidēt drīkst! Par šo cilvēku nedrīkst runāt kā par aizdomās turamo personu. Arī medijiem ir sabiedrībai jāskaidro, ka kriminālprocesa uzsākšana ir brīdis, kad tikai vēl kaut kas tiek skaidrots.

– Bet tad jau sanāk, ka ar cilvēku šādi tiek manipulēts?

– Beigu beigās jau ir jāieklausās, ko saka konkrētais izmeklētājs vai prokurors. Vai šajā stadijā mēs varam juridiski runāt par kaut kādu ēnu pār šo cilvēku vai nevaram.

– Procesa virzītājs pats izlemj, cik daudz vajag vai nevajag komentēt. Kā liecina prakse, procesa virzītājs vienā gadījumā komentē plaši, citā gadījumā nestāsta neko. Piemēram, par Jūrmalgeitu viss tapa plaši zināms, arī par Ilzes Jaunalksnes sarunām. Turpretim, kad mēs vaicājām par Valsts policijas telefonsarunu ierakstu studijiņu, netika sniegti nekādi komentāri. Kādēļ vienas lietas tiek komentētas ar prieku, bet par citām noklusēts?

– To, ka Valsts policijā ir problēmas ar telefonsarunu noklausīšanos, publiski jau esmu pateicis, bet es neesmu pateicis neko vairāk tāpēc, ka šis process ir klasificēts. Mēs izmeklējam vairākas ar valsts noslēpumu vai tā izpaušanu saistītas lietas. Mēs varam teikt – jā, tāds process ir, bet detalizētāk par to nerunāsim. Ja runājam par Jūrmalgeitu, tad tas jau nebija klasificēts process. Tagad jau ir publiski zināms, ka viens no apsūdzētajiem savas lietas eksemplāru nodeva žurnālistam. Bet piekrītu, par to var diskutēt. Šobrīd krimināllietā iesaistītajām pusēm nav ierobežojumu saņemtos krimināllietas materiālus nodot trešajām personām. Piekrītu, ka, domājot par personas datu aizsardzību, līdz tiesas spriedumam vajadzētu ierobežot iespējas nodot trešajām personām materiālus, kas var aizskart personas privāto dzīvi vai biznesu.

– Vai jums nešķiet, ka sabiedriskā tiesa Jūrmalgeitas lietā jau ir notikusi – vainīgie jau notiesāti?

– Prokuroram un tiesnesim jābūt stipriem un jādistancējas no jebkura publiski izteiktā viedokļa. Viņi nedrīkst nedz meklēt sev tīkamākus viedokļus, nedz arī apgrūtinošus.

– Vai piekrītat, ka Latvijā masveidā tiek noklausīti gan uzņēmēji, gan politiķi?

– Es pats to jau esmu teicis – jā, Latvijā operatīvajos dienestos, ne tikai Valsts policijā, ir negodīgi darbinieki, kuri ir motivēti izdarīt noziedzīgus nodarījumus, lai pēc tam šos nozieguma rezultātus varētu izmantot. Tai skaitā ekonomisko grupējumu savstarpējās cīņās. Tāda tendence iezīmējās īpaši pagājušajā gadā. Par man zināmajiem gadījumiem ir uzsākti kriminālprocesi. Dažās lietās jau ir uzrādītas apsūdzības. Es pieļauju, ka šādas apsūdzības sekos visos mums zināmajos šāda veida nodarījumos. Ne jau visi pārkāpumi presē ir atspoguļoti. Par publicēto žurnālisti ir saņēmuši brīdinājumus. Prokuratūras attieksme bijusi nežēlīgāka pret tiem, kuri izdara šos pārkāpumus.

– Vai šobrīd jau varam runāt par jaunā KPL pirmajiem rezultātiem, proti, par pierādījumu kvalitātes kāpumu, notiesājošiem spriedumiem?

– Ja runājam par pierādījumu bāzi, tad šeit vietā jautājums par speciālām izmeklēšanas darbībām, kas tagad ir paredzētas kriminālprocesā. Vienmēr esmu uzsvēris, ka tas ir viens no veidiem, kā kaut ko vairāk var pierādīt. Iepriekš bieži vien ir bijis tā, ka izmeklētāji saka – mēs zinām, ka tas ir tā, bet pierādīt to nevaram, jo informācija ir operatīvajās lietās, taču tā neparādās kriminālprocesā. Tagad likums nodrošina iespēju strādāt ar slepenajām metodēm. No pagājušā gada rezultātiem redzams, ka tas tiek izmantots vēl nepietiekami. Tas viss notiek pamazām, jo ir vēl iespēja strādāt Operatīvās darbības likuma ietvaros. Mēs uzskatām, ka Operatīvās darbības likumam agri vai vēlu jāpazūd. Slepenās darbības būtu jāveic kriminālprocesa ietvaros. Drošības iestādēm vajadzētu izstrādāt un pieņemt jaunus izlūkošanas un pretizlūkošanas likumus. Tas operatīvos darbiniekus mobilizētu nevis vienkārši vākt operatīvo informāciju, bet gan domāt par tādas informācijas vākšanu, kura kaut ko pierāda, kura vērsta uz noziedzīga nodarījuma pierādīšanu, uz kriminālprocesu.

– Daudzi advokāti mums stāsta, ka tagad galvenie pierādījumi tiesās ir operatīvās darbības rezultāti, piemēram, novērošana, telefonu noklausīšanās. Turklāt bieži vien šo speciālo darbību piemērošanas likumība izrādoties ļoti apšaubāma.

– Tā gluži nav. To visu, kas notiek, neviens nekad neatklās. Runājot par telefonu sarunu noklausīšanās kontroli – mans priekšlikums: atļauju noklausīties vajadzētu saņemt ne tikai no tiesneša, bet arī no prokurora. Tā būtu dubulta uzraudzība un dubulta kontrole. Ir jau arī citas formas, kuras mēs piekopjam, bet par tām nerunāšu, lai to neuzzina operatīvās darbības subjekti. To, ko mēs jau darām un ko plānojam darīt, lai šos pārkāpumus novērstu, nestāstīšu. Operatīvā darbība jau ir ļoti dažāda, un to koncentrēt tikai uz telefonsarunu noklausīšanos – tas nav pareizi. Par apjomiem runāt es neesmu tiesīgs, līdz ar to šī ir joma, kuru publiski iztirzāt ir ļoti grūti.

,

– Runāsim abstrakti. Cik būtiski noklausītās telefonsarunas vairo un nostiprina pierādījumu bāzi?

– Jā, telefonsarunas palīdz. Ja salīdzinām laika periodu pirms četriem gadiem, kad vēl nebija mobilo tālruņu noklausīšanās ierīču un likumīgas noklausīšanās iespēju, ar mūsdienām, tad tagad krimināllietu skaits ir audzis ģeometriskā progresijā.

– Vai personām, kurām šķiet, ka viņas tiek noklausītas, ir jēga vērsties pēc palīdzības prokuratūrā? Atminos, ka advokāts Andris Grūtups to bija mēģinājis darīt, bet lielas jēgas no tā neesot bijis.

– Pēdējā laikā ap telefonsarunu noklausīšanos radīta liela intriga. Saņemam ļoti daudz nepamatotu iesniegumu, kuros paustas aizdomas par noklausīšanos. Mēs atbildam uz visiem iesniegumiem. Mēs atbildam tā, lai pasargātu jebkuru slepeno informāciju, bet lai arī iesniedzējam pateiktu, kas ir vai nav likumīgs.

– Cik vienkāršais cilvēks ir pasargāts no iespējām kļūt par nelikumīgas operatīvās darbības objektu?

– Pašos pamatos cilvēks ir pasargāts. Īpaši jau pagājušajā gadā ir uzsākti kriminālprocesi, kur mēs saskatām nelikumīgu operatīvo darbību, operatīvās darbības likuma pārkāpumus, arī valsts noslēpuma izpaušanas faktus. Es nedodu simtprocentīgu garantiju, bet varu teikt, ka mēs reaģēsim uz jebkuru situāciju. Arī savās pārbaudēs mēs konstatējam pārkāpumus.

– Kādas, jūsuprāt, būtu galvenās Kriminālprocesa likumā papildināmās, grozāmās vai atceļamās lietas?

– Pirmkārt, jānosaka resoriskās pārbaudes. Tās kalpotu kā priekšpārbaude, vēl neiesaistot smago artilēriju – kriminālprocesu. Otrkārt, jāsakārto jautājumi par ekspertīzēm, lai kriminālprocesu neuzsāktu tikai tāpēc, ka nepieciešams veikt ekspertīzi. Tas pamatā attiecas uz nāves faktiem. Treškārt, jautājums par notikuma vietas apskati – mēs piedāvājam, ka apskati var veikt administratīvā procesa ietvaros. Tas vairāk attiecas uz avārijām. Ceturtkārt, mums ir vairāki priekšlikumi, kā mazināt birokrātiju, piemēram, reģistra jautājums, lai izmeklētājam un prokuroram kriminālprocesā būtu jāaizpilda mazāk dokumentu.

Piekrītu – ar kriminālprocesa uzsākšanu jāapietas saprātīgi. Mēs redzam daudzus pārspīlējumus, kad izmeklēšanas iestādēs, piemēram, policijā, procesu uzsāk tikai tāpēc, ka tā ir vienkāršāk. Šādas situācijas ir jāizslēdz.

– Par procesa virzītāja darba kvalitāti un atbildību. Ja tiek uzsākts kriminālprocess un beigu beigās izrādās, ka tam visam nav bijis nekāda pamata, taču persona pa to laiku jau nomelnota, persona atbrīvota no darba, karjera sagrauta, sabiedrībā noformulējies viedoklis, ka viņš ir žuļiks – kādu atbildību par šādu brāķi var prasīt no procesa virzītāja?

– Jautājums, par kādiem pārkāpumiem ir runa. Ko prokurors vai izmeklētājs ir vai nav izdarījis pareizi, vai ir lietas, kas procesuāli ir vai nav darītas. Izmeklēšanas iestādēs šādas pārbaudes notiek. Tā ir viena no uzraudzības sastāvdaļām. Ļoti bieži prokurori raksta iesniegumus ar lūgumu veikt disciplinārpārbaudes par izmeklētājiem. Mēs pārbaudām arī prokuroru darbu.

– Tiesībsarga atbildība – tā ir vai nav problēma?

– Lielākā problēma, ka KPL ieviešana sakrita ar krīzi policijā. Mēs saskaramies ar to, ka ļoti daudzās policijas nodaļās nav kas strādā. Kādi argumenti ir izmeklētājam, ja viņš kaut ko nav izdarījis? Viņš saka – man te stāv kaudze neizmeklētu lietu. Kāpēc ir tā kaudze? Tāpēc, ka nav kas fiziski strādā. Krīze policijā nav atrisināta.

– Vērojot KNAB darbu, ik pa brīdim dzirdams, ka kāds atkal pieķerts, uzsākts kārtējais kriminālprocess. No malas izklausās pārliecinoši, bet kāds ir patiesais rezultāts, kāda ir KNAB sarūpētā pierādījumu bāzes kvalitāte?

– 14. februārī mums būs gada sanāksme, un tad arī manā rīcībā būs pilna statistika, tai skaitā arī par KNAB. Viņiem trūkst izmeklēšanas resursu. Esošo lietu skaits ir pietiekami liels, un viņu izmeklētāji ar visu netiek galā. Tomēr trūkumu novēršanai KNAB lietas reti tiek nodotas. Kvalitāte viņiem nav tā sliktākā.

– Vai ASV vēstniecības amatpersonas turpina izrādīt interesi par to, kā darbojas jaunais Kriminālprocesa likums?

– Es tiekos ar dažādu valstu vēstniekiem, tāpat kā Latvijas vēstnieki ārvalstīs tiekas ar citu valstu tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem. Publiski nekad neesmu stāstījis, ko un kā pārrunāju ar vēstniekiem. Neuzskatu, ka man publiski būtu jāstāsta, kāda satura sarunas vedu ar vēstniekiem. Tas, ka Latvijai visu laiku nav bijis kriminālprocesa, kurā būtu lielākas pierādīšanas iespējas, kā tas ir citās valstīs, nav noslēpums. Nekur jau reformas nenotiek bez problēmām.

– Savulaik jūs sūrojāties par prokuroru zemajām algām. Vai tagad tās ir pietiekamas?

– Uzskatu, ka pašreizējā situācijā prokuroru algas ir ļoti pieklājīgas. Mūsu algas ir piesaistītas tiesnešu algām. Arī mana alga ir 98% apmērā no Augstākās tiesas priekšsēdētāja algas. Tieši šajā gadā prokuroriem būtiski tiek paceltas algas vidēji pat par 300 latiem. Šobrīd veidojas disproporcija starp izmeklētāju, prokuroru un tiesnesi. Izmeklētājam ir jāsaņem vairāk. Mūsu algas pakāpeniski ceļas jau trešo gadu, un mēs redzam, ka ar kadriem mums vairs nav problēmu. Uz vakancēm mums notiek konkursi. Uz vienu prokurora vietu pretendē četri pieci cilvēki. Tas jau ir solīdi. Ja cilvēks ir tik daudz centies, mācījies, lai šo amatu iegūtu, viņu nomotivēt uz kaut ko negodīgu, piemēram, kukuļņemšanu, ir ļoti grūti. Bet, protams, profesionālas kļūdas ir iespējamas tāpat kā visās citās profesijās. Mums pilnībā jāizslēdz situācija, ka izmeklētājs, kurš tiek disciplināri sodīts, par to neuztraucas. Viņš neuztraucas pat tad, ja tiek izmests no darba, jo citā vietā viņš tiek paņemts atplestām rokām.

,

– Vai prokurors finansiāli izjūt atšķirību starp to, ka panācis notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu? Varbūt ir citi vērtēšanas kritēriji?

– Prokuroru darba vērtēšanas sistēma ir ļoti strikta. Atkarībā no tā, cik kvalitatīvi atbilstoši kritērijiem viņš kvartālā ir strādājis, viņam ir iespējas saņemt piemaksu. Individuālā darba rezultāti tiek pārskatīti katru kvartālu. Prokuratūrā ir izstrādāta noteikta prēmēšanas sistēma. No masveida prēmēšanas mēs esam atteikušies. Tādējādi nauda, ko mēs varam atvēlēt piemaksām un prēmēšanai, stimulē uz konkrētiem darba rezultātiem.

– Kas ir šie daba rezultāti? Uzvarēta prāva?

– Tā var būt uzvarēta prāva. Tās gan ir ļoti individuālas situācijas, kuras tiek izvērtētas, arī runājot par attaisnotām personām.

– Vai bieži tiek ierosinātas disciplinārlietas pret prokuroriem?

– Jā, tādi gadījumi ir bijuši Mēs pat esam atbrīvojuši no darba. Vairāki prokurori ir atbrīvoti tikai tāpēc, ka mūsu prasībām neatbilst viņu kvalifikācija.

– Atminos gadījumu ar prokuroru Andi Mežsargu, kurš tika pieķerts tērzējam ar lieciniekiem tepat pāri ielai restorānā Rīdzene. Toreiz teicāt, ka viss noticis likumīgi. Vai toreiz naudas prēmijas viņam netika atņemtas?

– Sodu viņš nesaņēma tāpēc, ka šis fakts lietas materiālos ir procesuāli noformēts. Sīkāk runāt par to, kā un kas tur bija, nevēlos, jo ir ieinteresētās personas. Par to varēs uzzināt no lietas materiāliem.

– Vai arī citi prokurori praktizē sarunas ar lieciniekiem restorānos?

– Tā noteikti nav ierasta prakse, bet situācijas ir dažādas. Prokurors ir sniedzis savus paskaidrojumus, kādēļ un kā tas viss ir noticis. Mans viedoklis bija, ka nav faktu, par ko sodīt. Bet, protams, tā nav ikdienas prakse.

– Vai pārliecinājāties, ka šajā restorānā nav noticis kukuļa došanas un ņemšanas gadījums? Prokurora sarunu partneriem taču naudas netrūkst?

– Tas, ko es esmu redzējis un ar kādiem materiāliem iepazinies – tur ne par kādiem kukuļiem nav runa. Pārbaude tika veikta. Kad Lemberga kunga lieta būs pabeigta, būs iespējams uzzināt, kādēļ tā notika. Tā tiešām nav ikdienas prakse.

– Vai no prokuratūras telpām bieži noplūst informācija?

– Es jau nevaru garantēt, ka prokuratūras kolektīvs būtu ļoti viendabīgs. Mēs neesam saskārušies ar to, ka no prokuratūras būtu noplūdusi valsts noslēpumu saturoša informācija. Bet fakti, kuriem būtu jāpaliek tikai šajā mājā, tai skaitā fakti, kur procesa virzītājs nav gatavs runāt publiski, ir noplūduši. Kāds jau vienmēr vēro – kaimiņš blakus istabā, augšstāvā. No tādām situācijām prokuratūra nav pasargāta.

– Vai zināt konkrētas personas, kuras nopludina informāciju?

– Kopumā tā nav liela problēma, bet es nevaru noliegt, ka esmu ar tādām situācijām sakāries. Man netieši jāuzrunā tas kolēģis, kas ar to nodarbojas. Bet nav jau arī pamata cerēt, ka visa šī iestāde būs monolīts, kur visi stāvēs plecs pie pleca. Visi ir cilvēki, un visiem ir vājības, visiem ir viedokļi.

– Vai šādi varētu izskaidrot to, kā televīzijas uzzina – kad un kurš nāks uz jūsu māju liecināt?

– Tā bija cita situācija. Nevajag aizmirst, ka šajā mājā atrodas ne tikai prokurori. Šeit darbojas arī apkalpojošais personāls. Māja ir liela, arī cilvēku šeit ir daudz. Šogad mums valdība ir atvēlējusi līdzekļus iekšējās drošības nostiprināšanai. Līdzekļu ir piešķirts pietiekami. Līdz gada beigām drošības sistēmu paaugstināsim.

– Vai ir bijuši gadījumi, ka esat atklājuši prokuratūras telpu noklausīšanos no trešo personu puses?

– Ir bijuši tādi gadījumi.

– Vainīgie ir noskaidroti?

– Daudzmaz mēs tikām skaidrībā.

– Vai esat drošs, ka jūsu telefonsarunas kāds nenoklausās?

– Es telefoniski cenšos maz runāt. Taču runāju patiesību un cenšos nemelot, tai skaitā sarunās ar žurnālistiem. Ja man ir jāmelo, tad es labāk klusēju. Es atbildu par saviem vārdiem un arī par savām telefona sarunām.