Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9042781t1hf967.jpg)
Īstās klasiskā baleta vērtības «Pusdārgakmeņi» neizkonkurēs.
Aizvadītajā nedēļā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja baleta parodiju iestudējumi, kas apvienoti ar nosaukumu «Pusdārgakmeņi». Lai taptu šāds vakars, Rīgā viesojās un ar Nacionālā baleta trupu strādāja Kristians Špuks no Vācijas, Petrs Zuska no Čehijas un Pīters Anastoss no Amerikas.
Šie horeogrāfi iestudējuši jau agrāk radītus horeogrāfiskus darbus, piemērojot tos mūsu dejotājiem. No vienas puses, tā bijusi mūsu baleta mākslinieciskā vadītāja Aivara Leimaņa prātīga iniciatīva, jo aicināti pazīstami horeogrāfi, izmantoti pirms tam redzēti, praksē jau pārbaudīti horeogrāfiskie iestudējumi. No otras puses, tā vietā, lai radītu kaut ko absolūti oriģinālu, iets vienkāršākais ceļš. Taču iepriekš nav iespējams paredzēt, kas būtu bijis auglīgāk un kas varētu vairāk atmaksāties. Par to balsos skatītāju maciņi. Pēc pirmizrādēm gan kļuvis skaidrs, ka īstās klasiskā baleta vērtības «Pusdārgakmeņi» neizkonkurēs un repertuārā klasiskos baletus diez vai pārdzīvos. Tāpat kā tas notiek ar bižutēriju — šad un tad, īstajā vietā un laikā, tā ir pati labākā, bet īstos dārgakmeņus lētie karuļi nevar aizstāt.
It kā klasika
Kristians Špuks Latvijas Nacionālā baleta vadošajiem solistiem vairākos sastāvos iestudējis «Grand Pas de Deux», kas pirmo reizi izpildīts galā koncertā millennium svinībās Štutgartē un baleta pasaulē tā iepaticies, ka iestudēts nu jau daudzviet pasaulē. Rīgas pirmizrādēs to izpildīja Baiba Kokina un Raimonds Martinovs.
Ievaddaļā dejotais «Grand Pas de Deux» stilistiski sasaucas ar amerikāņu horeogrāfa «Pusdārgakmeņiem» otrajā daļā. Horeogrāfs pats to nodēvējis par amizanti zobgalīgu skatījumu uz klasisko deju. Protams, parodēt klasisko baletu tā īsti var tikai tie, kas paši tajā ir spēcīgi. Taču gan vācieša, gan amerikāņa iestudējumos klasiskais balets un horeogrāfa iecerētā parodija par to savā starpā cīnās, jo atšķirība starp gandrīz perfekti izpildīto klasiku un tās deformāciju ir pārlieku krasa. Mūsu dejotāji ir pārliecinoši klasiskās dejas pozās, griezienos un kombinācijās, un man ir grūti noticēt, ka viņi pēkšņi var tikt izsisti no līdzsvara un stila tā, lai neapzināti demonstrētu tizlumu un neveiklību. Grūti saprast, kāpēc balerīnai uz skatuves būtu jāuznāk ar rokassomiņu un brillēm, kamēr viss pārējais, dejas tehniku ieskaitot, ir balerīnai ideāli atbilstošs; kāpēc vīrietis savu deju partneri ar spēku staipa, iedunkā un velk pa grīdu (kas mani kā sievieti pat daļēji aizvaino). Un par ko vispār ir šī parodija? Klasiskais balets tomēr ir nežēlīga un pašaizliedzīga nodarbe, lai to bezjēdzīgi deformētu. Iespējams, tas kā maza kaprīze var tikt nodejots kādā galā koncertā, bet kā repertuāra vienību tomēr gribu to apšaubīt.
It kā dejas vēsture
Amerikāņu piezemētā humora izpratne vēl vairāk valda Pītera Anastosa «Pusdārgakmeņos», kas tiek dejoti vakara otrajā daļā. Kaut arī horeogrāfs iespaidojies un ideju attīstījis no Džordža Balančina «Dārgakmeņiem», Pīters Anastoss savā darbā mēģinājis nedaudz pieskarties trīs dažādām dejas izpausmēm (no klasiskā baleta līdz mūziklam) jeb dejas attīstībai. Ideja pati par sevi nav peļama, taču nepilnu stundu garais uzvedums tomēr buksē uz vietas, jo atrastie parodijelementi tiek atkārtoti vēl un vēl.
Horeogrāfs izfantazējis trīs veidu pusdārgakmeņus — turmalītus, agravātus un cirkonsteinus. Visiem ir savs uznāciens, un centrā kāds solistu pāris vai trijnieks, bet noslēgumā visas trīs grupas dejo reizē. Turmalītu zilie kostīmi, agravātu ugunssarkanie un cirkosteinu balti mirdzošie tērpi kopā izskatās krāšņi. Izmantotā F. Šopena, F. Pulenka, H. Č. Litolfa un H. Bāsa mūzika arī ir skaista. Ietvars tātad brīnišķīgs, un augsta tehniskā sagatavotība tiek prasīta bez atlaidēm, tikai pats dejas stāsts ir pārlieku vienkāršots, lai neteiktu — nekāds.
«Pusdārgakmeņos» kā aktieri ar labu pašironiju izceļas Aiša Sila turmalītos, ar pašapzinīgu varējumu izpildījumā — agravātu solisti Baiba Kokina, Anna Novikova un Sergejs Neikšins, savukārt ar elegantu atturību — Viktorija Jansone un Aleksejs Avečkins (cirkonsteinu solisti). Tomēr šis laikam nebūs tas gadījums, kad dejotāji, strādājot ar horeogrāfu no ārzemēm, būtu guvuši jaunu un nepārvērtējamu pieredzi.
Uz sapņa un realitātes robežas
Patīkami atšķiras Petra Zuskass parodiskais skatījums uz klasisko deju. Pat ja mēs neko nezinām par 19. gadsimta balerīnu Mariju Taljoni un viņas slimības vēsturi, čehu horeogrāfa iestudējums arī pats par sevi spēj radīt pietiekami daudz asociāciju. Marijas sapnis sacerēts, izmantojot gan absolūti skaisto Kamila Sen-Sansa «Gulbi», ar kuru iestudējums sākas un beidzas, gan Čezāres Punji «Grand Pas de Quatre», ko baleta vēsturē parasti izpildījušas četras prīmas. Marijas sapnī četru balerīnu vietā redzam četrus vīriešus.
Skanot slavenajam «Gulbim», Petra Zuskas dejas stāsts sākas ar četru vīriešu dīkdienīgu pulcēšanos ap soliņu parkā pie dīķa. Negaidīti viņu uzmanību piesaista daiļava — gulbis. Gracioza, cēla un sievišķīgi skaista viņu redzeslokā iepeld Viktorijas Jansones Marija. Sākas koķetēšana, cīņa par uzmanības pievēršanu. Pēc brīža džentlmeņi jau pārvērtušies par putniem — kailiem torsiem un pēdām, garām tilla kārtām jeb pačkām ap vidukli. Te horeogrāfs izspēlējies ar klasiskā baleta pozām, savienojot to ar aizlauzto mūsdienu dejas plastiku. Kaut arī klasiskā deja ir šķietami deformēta, vīriešu augumi joprojām ir estētiski skaisti, turklāt gulbji apveltīti arī ar raksturu. Pateicoties tam, kā aktieris negaidīti atplaucis Ringolds Žigis. Aizrautīgi ar horeogrāfa doto ironiju spēlējas Aleksejs Avečkins, atraktīvi atraisīti ir sīkie gulbēni — Iļja Vlasenko un Aleksandrs Kaļivods.
Petrs Zuska savus kolēģus šajā vakarā pārspēj ar to, ka Marijas sapnis veidots kā oriģināls stāsts, brīvi ļaujoties fantāzijai, spēlējoties pat ar modes, sporta un popkultūras klišejām, bet klasiskās dejas parodēšanu neizvirzot kā pašmērķi. Dejotāju kustību partitūrai var sekot ar interesi, jo ir pārliecība — katrs nākamais mirklis nesīs jaunu pārsteigumu.
Pēc šī asprātīgā dejas stāsta pēkšņi pārsteidz Marijas sapņa fināls, kurā atkal skan K. Sen-Sansa «Gulbis». Daiļā gulbīte ir pārģērbusies melnā bikškostīmā, vīrieši — gulbji — pa vienam nomet savas pačkas un kaili aizlido skatuves tumsā, kamēr sieviete, izģērbusies melnā mežģīņu apakšveļā, noraugās uz tiem kā uz izsapņotu fantāziju. Tēlaini, groteski, gaumīgi un ar vieglu pašironiju veidotais dejas stāsts galu galā aizskar dziļi emocionāli, pierādot, ka smiekliem var būt arī kārtīga odere.