Intars Busulis: dziesma ir mans ziņojums klausītājiem

Un «jebkas» bija talsenieka Intara Busuļa novērotie īpatnie vīriņi, kurus Talsos droši vien pazīst vai ikviens, — tie ir Puškins, Pjērs un citi. Bomzīši ar ratiņiem, kuros dažkārt ir maize, bet visbiežāk nav nekā. Jā, mēs nesākām runāt par mūziku vai «Eirovīziju». Mēs sākām runāt vienkārši par dzīvi.

— Kundzītes šņāc: «Tava dzīve jau sen sastāv galvenokārt no mūzikas». Pēdējais publiskais un jauki provokatīvais pieteikums ir «Eirovīzijas» konkursam piedāvātā Kārļa Lāča dziesma «Gonki», kuru tu dziedi krieviski.

— Un tomēr esmu nacionāli noskaņots cilvēks. Viens otrs tam gan nepiekrīt, tikai bargi uzkliedz, sak, tu, Busuli, patiesībā esi krievmīlis, un viss. Nujā, dziesma taču ir krieviski! Kā tā?! Mūsu viendabīgajā, latviskajā un draudzīgajā vidē, kur cits citu ciena, mīl un saprot, pēkšņi atnāk Busulis un iemet dziesmu krievu valodā! Kundzītes šņāc, ka tu esi piedalījies arī tajā krievnieku pasākumā — «Jaunais vilnis», ko tad citu var gaidīt, par to «Vilni» taču visi nopietni muzikanti vīpsnā, tā vismaz spriež kundzītes.

Es gan nevīpsnāju, jo ikvienu konkursu uzskatu par svarīgu — no tiem var daudz ko mācīties. Arī no «Eirovīzijas» un «Jaunā viļņa», uz kuru savulaik mani uzaicināja Raimonds Pauls. Viņam es nevarēju atteikt.

— Konkursa pirmajā dienā tu izskatījies tāds... jocīgs. Ne man tavas kustības patika, nekas. Tu mani pārsteidzi nesagatavotu. Es nesapratu, kas notiek uz skatuves.

— Es biju nobijies. Šausmīgi nobijies. Otrajā un trešajā dienā jau pieradu. Tad viss bija kārtībā.

— To varēja just. Tad man tava uzstāšanās sāka patikt. Kā sākās tava muzikālā karjera?

— Nu, tā. Dienēju Latvijas armijā. Piecus gadus! Tā sanāca. Iesēdās manī tā armija. Kaut kāds spožums tur bija. Spēlēju štāba orķestrī trombonu. Mani visu laiku pazemināja amatā. Biju tāds... nepakļāvīgs.

,

— Tu minēji, ka esi nacionāli noskaņots.

— Esmu jau arī. Man, piemēram, patīk mūsu karoga krāsa. Skaisti sarkana. Mani briesmīgi kaitina, ka dažās zemēs, kad jāspēlē mūsu himna, tiek pacelts kaut kāds gaiši sarkans austriešu karogs.

— Kad tu sevi apzinājies kā latvieti?

— Apmēram divpadsmit gadu vecumā. Kad notika pirmās tautfrontiskās parlamenta vēlēšanas, mēs ar vecākiem slepeni līmējām Tautas frontes deputāta kandidātu portretus uz visiem stūriem... Es tikai nesaprotu, kāpēc to vajadzēja darīt slepeni.

— Lai būtu interesantāk. Bīstamības aura uzjundī asinis.

— Droši vien. Un tad mēs ar lāpām gājām uz armijas daļu un pie vārtiem kliedzām: «Iģiķe domoj!»* Tēvs un māte bija tautfrontieši, viņi vienmēr atbalstījuši brīvību, tāpēc man tas bija un ir saprotami. 1990. gada 4.maijā biju pie Augstākās Padomes — nu, tad, kad nobalsoja par neatkarību. Cilvēku simti, visi tie karogi... Skaisti. Man tas latviskais gars tomēr ir svarīgs. Es, piemēram, neskatos olimpiskās spēles vai kādas citas sacensības, ja tajās nepiedalās Latvijas sportisti. Mani neinteresē tās skaitļu un rezultātu tabulas, mani interesē tas, ka mūsējie sevi pasaulē parāda. Tas saviļņo. Bet tā krievu problēma... Nu, es nezinu, vai tā mani ļoti satrauc. Varbūt mazliet.

— Ko tu domā ar krievu problēmu? To, ka daudzi negrib mācīties latviešu valodu?

— To es skaļi nemaz negribēju teikt... Taču tas man kutina nervus. Jūtu, ka daudziem krieviem tas ir principa jautājums. Bet, ja es aizbrauktu uz Maskavu un uzspiestu krieviem savu valodu, diez vai viņi mani gribētu saprast... Savukārt daudzi citi ir veselīgi domājoši cilvēki. Principus lielākoties ievēro tās tantītes, kuras apgalvo: «Ja s ļubovo oružija streļala.»** Lūk, šīs tantītes mani kaitina.

— It sevišķi 9. maijā šī kaitināšana notiek pie Nepareizi nodrāztā zīmuļa — pie «Uzvaras» pieminekļa.

— Nu, kas 9. maijā... Svētki, uguņošana, es tur netālu dzīvoju. Man arī svētki! (Smejas.) Skatos pa logu, man salūts par velti. Bet es brīnos par viņu ideoloģiju. Vai tad tie svinētāji nesaprot, ka viņu laiks ir beidzies? Man šķiet, ka galvenais tomēr ir sapratne un cieņa citam pret citu. Man patīk, ka krievi mācās runāt latviski.

— Daži gan kautrējas.

— Kāpēc? Man tieši patīk, ka viņu runā ir dažas kļūdiņas. Piemēram, Vitāliju Gavrilovu es vispār neuztveru kā krievu, jo viņš visu laiku runā latviski. Ja viņš pēkšņi sāktu runāt krieviski, es padomātu: kas noticis?!

— Tu spēlē krievu ballītēs?

— Protams, jā.

— Ar ko atšķiras krievu un latviešu privātās ballītes?

— Jāatzīst, ka krievu ballītes ir jautrākas. Vienvakar, starp citu, kopā ar Uldi Marhilēviču un Eduardu Glotovu spēlējām igauņu ballītē.

— Un kā? Mūsu priekšstats par igauņu lēnumu atbilst patiesībai?

— Nu, vispār atbilst...

— Cik tad nopelnīji?

— Ai, neteikšu... Esmu solījis gan sev, gan citiem, ka neatklāšu nopelnīto summas lielumu.

— Acīmredzot «Eirovīzijas» dziesmu izpildi krieviski tāpēc, ka vēlies lielāku jautrību.

— Nē, mūsu vēstījums klausītājiem ir gluži cits, nekā dažs labs klausītājs to interpretē interneta portālu atsauksmēs. Dziesma ir par cilvēku skrējienu piecpadsmit sešpadsmit gadu garumā — kopš neatkarīgas valsts atjaunošanas. Par mežonīgo kapitālismu, par sacensību, par cilvēku paviršajām attiecībām. Un kā tad šo dziesmu dziedāt? Latviski? Man šķiet, tas būtu neestētiski.

— Vai interneta portālos lasāmie rupjie un neiecietīgie komentāri tevi aizskar?

— Mani? Nē! Es par tiem priecājos. Tikai brīnos — ko tie cilvēki tur cepas? Es taču darīšu un dziedāšu tieši tā, kā es to saprotu, nevis — kā to saprot viņi. Ja es viņiem piekāpšos, tas man liegs viņiem sniegt pareizas audzināšanas «lekciju». Es, protams, negribu visus mācīt, kā dzīvot, gribu pateikt tikai to, ka ikvienam ir tiesības sniegt savu ziņojumu pārējiem, un es kopā ar saviem kolēģiem mūziķiem daru to tieši tā, kā daru.

— Ja tu ar dziesmu «Gonki» uzvarēsi, vai kaut kas mainīsies tajā sniegumā?

— Nē, nekas nemainīsies. Bija tā. Mēs aizgājām uz televīziju, un tur mums pajautāja: «Ja nu gadījumā jūs uzvarat, vai varētu nomainīt valodu?» Mēs atbildējām, ka nekādā gadījumā.

— Dziesma tad zaudētu savu «rozīnīti»!

— Nujā, arī televīzijā ir stagnāti...

,

— Stingrs esi, aizstāvot savus principus... Vai kaujies arī?

— Visādi gadās. Vienreiz kāvos ar savas sievas bijušo draugu, viņš man uztaisīja divus lūzumus žoklī. Ne jau viņas dēļ, nē... Mums abiem vienkārši bija personiskas antipātijas. Tas bija tajos laikos, kad viena pilsēta pret otru kāvās. Nu, piemēram, Kolka gāja pret Roju. Aizbrauc uz Kolku, tur visādi mīti par cilvēkiem, kas ar nažiem staigā apkārt.

— Nujā, stāsta, ka tur dzīvo kājgrieži. Pret ko tad tu kāvies?

— Mēs gājām pret Uguņciemu. Bet es neesmu tā riktīgi uz kaušanos. Es gan pats esmu daudzreiz dabūjis pa muti — pilnīgi nepelnīti un nesaprotami.

— Varbūt tev tāda seja, kas «uzprasās».

— Piemēram, iet viens garām un tāpat vien man iedod pa seju. Vienreiz bija tā. Mēs ar draugu nopirkām divas vīna «Sangria» pudeles un gājām pa Talsiem. Pretim nāca kaut kādi džeki un paprasīja cigaretes. Iedevām. Viņi sāka mūs sist. Mēs nokritām, bet pudeles sargājām zem mēteļiem. Uzradās zemessargi un mūs izšķīra. Mīļā miera labad mēs zemessargiem neko neteicām, bet pirmais jautājums, ko uzdevām viens otram, bija: vai pudeles veselas? Mums bija misijas apziņa: mūs gaidīja cilvēki.

— Vai savu stilu tu pats izdomā? Varbūt tev kāds pasaka priekšā, kā ģērbties?

— Ko gribu, to velku. Neko sevišķi neizdomāju. Džinsi man no Čiekurkalna, krekls no humpalu bodes. Es no tā nekaunos, es ģērbjos tā, kā man patīk. Sievasmātei kādreiz bija humpalu bizness. Humpalās. Tur var daudz interesantu mantu dabūt.

— Un kas izdomāja dziesmas «Gonki» vizuālo ietērpu — džinsus, žaketīti, brošiņu?

— Mana kolēģa Denisa Paškeviča māsa Anastasija. Tas viss, izrādās, maksāja nenormālo summu. Tā bija lieliska klaunāde, kas atbilda dziesmas saturam. Ja kāds nesaprot, tas man arī der.

— Kurā no vecākiem esi iedzimis ? Tev ir ļoti raksturīgas kustības.

— Nezinu, neesmu redzējis aktīvi dejojam nedz tēvu, nedz māti. Bet stāsta, ka rokenrola laikos viņi esot bijuši fanātiski dejotāji. Pats esmu dejojis tautas dejas. Vienkārši man ir tāda sajūta, ka tā jādejo. Tas piederas pie mana mesidža klausītājiem.

— Vai tev vienmēr gribas dziedāt, uzstāties?

— Ne vienmēr. Bet es zinu, ka man jāstrādā. Ir bijis arī tā, ka mēs pārspēlējam pāri laikam vairāk nekā četrdesmit minūtes, bet paši to nepamanām — tas nozīmē, ka mums tajā reizē ir paticis muzicēt. Katrā uzstāšanās reizē pats galvenais ir sākums un beigas. Kas notiek pa vidu — to gandrīz nekad neatceras.

— Kurš koncerts tev ir palicis patīkamā un spožā atmiņā?

— Oi, kā man patika Ventspils pilsētas svētki pagājušajā vasarā! Uz lielās skatuves, ostmalā. Tas bija labākais koncerts. Tauta — tūkstoši. Līdz pamalei. Man šķita, ka es viņus visus apkampju. Ideāls koncerts.

— Ko tu darītu, ja nedziedātu?

— Brauktu ar traktoru... Jā, pa kūdras purvu. Es raktu kūdru. Ir tāds kūdras rokamais daikts ar lielu bunduli. Aiz Dundagas ir Lielsalu kūdras purvs, kur mans tēvs kādreiz strādāja par brigadieri un ņēma mani līdzi uz darbu. Vasarā no rītiem cēlos un reāli braucu uz darbu. Pie mājas piebrauca autobuss, es kopā ar tēvu un citiem strādniekiem kāpu iekšā un braucu uz darbu — kā normāls vecis. Mums uz lauka veda pusdienas, un es zināju, ka pulksten vienos piebrauks buss ar pusdienām.

— Nopelnīji ar' kaut ko?

— Kaut ko jau nopelnīju. Pleijerīti nopirku, atceros. Bet es nebiju nekāds naudas šķērdētājs, nauda mani reāli pat neinteresēja, jo to īsti nebija, kur tērēt. Mēs dzīvojām netālu no Talsu gaļas kombināta, ārpus pilsētas, blakus ceļazīmei «Talsi». Atceros, pāri žogam visādi ļautiņi meta desas — fenderēja produkciju. Mēs ar puikām savācām tās desas un gaļu, un mums bija pilns ledusskapis ar tām. Badu necietām!

— Negribas atpakaļ uz laukiem?

— Nu, nezinu. Te jau īstenībā nav lauki, kur dzīvojām. Lielākie lauķi, patiesību sakot, dzīvo Rīgā. Viņi neko nesaprot, zina tikai to, kas ir «stilīgi». Viņi tikai domā, ka tas ir stilīgi. Visi tie it kā rīdzinieki, izskatās, ir sabraukuši no dziļiem pāķiem.

— Tu saki, nauda tevi ne īpaši interesē. Bet kur īsti tu to tērē?

— Nu, rēķini, līzingi kā visiem normāliem cilvēkiem. Tiem pašiem, kuri piedalās gonkās. Es melotu, ja teiktu, ka līzingi man patlaban ir baigi lielais slogs.

— Kādas tev attiecības ar zvaigžņu slimību, meiteņu mīlu un slavu?

— Slava jānopelna. Bet autogrāfus man neviens neprasa.

— Kā nu ne! Konkursā «Jaunais vilnis» tevi nemitīgi lenca jaunu meiteņu bari.

— Tas viss bija tikai bara instinkts. Dzirdēju, ka meitenes cita citai čukstus vaicā: «A kto etot takoj?»*** Ja jau visas prasa, tad visas. Es to uztvēru kā nenozīmīgu pasākumu.

— Vai esi dzīvē sadarījis dullības?

— Vienreiz ar topošo švāģeri izdomājām, ka Ventspils devenēs (deviņstāvu mājās — E. V.) jāpārdod mana ādas jaka. Gājām, zvanījām pie katra dzīvokļa durvīm un piedāvājām. Vienkārši vajadzēja naudu. Tomēr nepārdevām... Bet pasākums pats par sevi bija smieklīgs un pieredzes bagāts.

— Koncertos saskaties ar kādu meiteni zālē, tā sacīt, lai būtu emocionālais kontakts?

— Nē, lielākoties redzu cilvēku masu. Ja dziesma ir personiska, tad gan es mēdzu skatīties uz kādu cilvēku...

— Tad, kad Raimondam Paulam bija septiņdesmit gadu jubileja, tu koncertā Melngalvju namā dziedāji Maestro dziesmu «Lana». Tad gan tu skatījies uz Paula sievu Lanu. Varēja sajust, ka tu dziedi par mīlestību.

— Pirms tam Paula dziesmas uztvēru vienkārši... kā kaut kādus gabalus. Nu, šlāgeri. Un viss. Un tad sāku mācīties dziesmu «Mātei». Šī dziesma mani tā «paņēma»... Es pirms tam nebiju tajā iedziļinājies. Arī «Lana» — melodija un vārdi vienkārši ideāli. Tik daudzi gadi pagājuši kopš tā laika, kad tās dziesmas sacerētas, tām it kā vajadzēja novecot, bet nekā! Ātros gabalus var vienkāršāk izdziedāt, bet uz lēnajiem bieži vien «aiziet ciet», aizraujas balss no pārdzīvojuma. Tā, redz, ir ar to Paulu.

— Tu esi tāds tumšs. Varbūt Talsu čigāni tevi par savējo uzskata.

— Es nemāku čigānu valodu, bet zinu pāris rupju frāžu. Mana māsa kādreiz draudzējās ar čigānu džeku, mēs pie viņiem dzīvoklī tusējāmies. Joprojām redzu, ka čigāni turas kopā, viņiem ir kopīgas mājas, viņi nopērk vienu mašīnu uz visiem un braukā ar to. Varbūt manī ir kaut kas čigānisks — man patīk spāņu mūzika.

— Vai tu varētu pamest Latviju?

— ... Jā, es varētu. Bet vai uz ilgu laiku? Nezinu.

— Ko tev nozīmē — ilgs laiks?

— Kamēr es uz to svešo valsti aizbraucu, iekārtojos un iemācos valodu. Un tad jau var braukt atpakaļ. Man, piemēram, gribas iemācīties spāņu valodu. Ļoti gaidu to brīdi, kad varēšu doties uz Spāniju. Droši vien, būdams tur, domāšu, kad varēšu doties uz Latviju.

*Ejiet mājās! — krievu val.

**Es no visiem ieročiem esmu šāvusi. — krievu val.

***Un kas tas tāds ir? — krievu val.

****Iekriti, briļļainais! — krievu val.