Sakārtot pašam sevi

Pagājušo otrdien Lietuva Viļņas Bernardiešu baznīcā atvadījās no rakstnieces Jurgas Ivanauskaites. Viena no jaunāko laiku spilgtākajām personībām Baltijas kultūrtelpā tika apbedīta Antakalnes kapsētas Rakstnieku kalniņā.

Jurgas Ivanauskaites cīņai ar vēzi, elpu aizturējuši, sekoja līdzi neskaitāmi viņas talanta cienītāji Lietuvā, turot īkšķi, vēlot rakstniecei izturību. Un viņa arī paveica neiespējamo, uzdāvinot sev gandrīz gadu virs ārstu nospraustā nepielūdzamā termiņa.

Tagad tas viss palicis aiz muguras. Gan katoļu baznīcas smieklīgie uzbrēcieni rakstniecei pēc romāna Ragana lietū, kas būtībā mazpazīstamo literāti padarīja par pirmā lieluma zvaigzni, gan netaktiskie Lietuvas Rakstnieku savienības uzķērcieni kolēģei, kas atļāvās runāt lietas, par ko piedienīgā sabiedrībā mēdz klusēt. Jurgas Ivanauskaites braucieni uz Tibetu, kontakti ar dalailamu un lielajiem garīgajiem Skolotājiem, viņas bezkompromisa cīņa pret Tibetas okupāciju, kas tik ļoti nepatika Lietuvas politiķiem un nepatīk arī Latvijas diplomātiem, kam pirmajā vietā ir draudzība ar lielo agresoru Ķīnu, – tas viss kļuvis par leģendu. Jurga Ivanauskaite atļāvās pavīpsnāt par Lietuvas radošās paaudzes žēlabām (kas skan gluži tāpat kā latviešu inteliģences vaimanas), runāt par to, ka mums jādzīvo normālā mūsdienu sabiedrībā, 21. gadsimtam cienīga dzīve. Viņas piemērs kārtējo reizi pierādīja – kaut ko sasniegt var, vienīgi izlaužoties no provinciālās domāšanas un dzīvesveida, nepeldot kopējā straumē, nevelkot kopēju meldiņu, bet gan ejot savu ceļu.

Šo rindu autoram pirmoreiz ar Jurgu Ivanauskaiti iznāca satikties teju vai piespiedu kārtā. 2001. gadā Talrida Ruļļa tulkojumā iznāca viņas grāmata Trimdā aizdzītā Tibeta, bet pati Jurga 24. septembra vakarā uzstājās pārpildītā Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē. Toreiz kolēģi laikrakstā Literatūra un Māksla Latvijā lēma – gribi vai negribi, tev viņa jāintervē. Tikšanās (gājām uz interviju kopā ar zvērināto hipiju un brīvmākslinieku – fotogrāfu Sergeju Akurāteru) kādā Vecrīgas viesnīcas numurā pieteiktās pusstundas vietā negaidīti iestiepās garā un aizraujošā sarunā, kuru pārtrauca nervozs zvans – izrādījās, rakstniecei jau pirms krietna brīža bijis jādodas uz kādu tikšanos.

Neesmu vecu tekstu cienītājs, bet, pārlasot nu jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem tapušo interviju, secināju – nekas no Jurgas Ivanauskaites teiktā nav zaudējis savu aktualitāti. Rakstnieci pieminot, piedāvāju šīs 2001. gada sarunas fragmentus, jo neticu, ka pasaulē atrodami kādi stiprāki vārdi par tiem, ko teikusi pati Jurga Ivanauskaite.

– Latvijā pēdējo gadu laikā vērojam, kā Dieva sludināšanu pēc Rietumos ierasta parauga uzņēmīgi ļaudis pārvērš par biznesu. Cits pēc cita uzpeld dažādi guru, ļautiņi ar bieži vien visai netīru pagātni, pulcina ap sevi apmātus sekotājus. Kā vērtēt šādu reliģijas pārvēršanu par biznesu?

– Jā, tas patiesi pārvēršas par biznesu. Te nu mēs ne ar ko neatšķiramies no, piemēram, ASV vai Francijas. Tas ir ļoti skumji, bet diemžēl šim biznesam ir liels pieprasījums, jo cilvēkiem absolūti pietrūkst patstāvības domāšanā. Visi šie viltus guru piedāvā koši noformētu produktu, un pašam tev nekas nav jādara. Tas ir vieglākais ceļš – tevī ieliek kādu apgaismību. Turpretī, lai īstenotu to, ko, piemēram, māca dalailama, ārkārtīgi daudz un grūti jāstrādā. Viņa grāmatās nav gatavu recepšu.

Nezinu, kā Latvijā, bet Lietuvā šobrīd ārkārtīgi moderna ir parapsiholoģiskā un neobudiskā literatūra. Toties, izlasot dalailamu, ļaudis bieži viļas – nu nav tajā nekādu šamanisku rituālu, mistikas! Dalailama vienkārši aicina būt atbildīgam, bet tas jau nevienu neinteresē. Kad es to vēroju, man kļūst baisi un skumji. Cilvēki ir garīgi kūtri, īpaši jau jūsu minētajās mācekļa – guru attiecībās. Nē, protams, viņi izrāda kādas fiziskas aktivitātes, lai iekārtotu dzīvokli vai nopirktu auto. Bet neviens nevēlas neko darīt pats, lai kļūtu garīgi pieredzējušāks, nobriedušāks, kārojot vienīgi saņemt garīgu makdonaldu.

– Ir pietiekami daudz ļautiņu, kas spindz ap visām iespējamajām reliģijām. No rīta katoļu baznīcā, pusdienlaikā pie luterāņiem, pēcpusdienā pie pareizticīgajiem vai krišnaītiem...

– (Smiekli.) Neaizmirstiet, pa ceļam viņi noteikti apmeklē arī astrologu!

– Vai šī reliģiskā makdonalda zelēšana nav padomju laiku mantojums, kad allaž kāds visu zināja labāk un mācīja tautu dzīvot?

– Domāju, tā ir. Cilvēkiem absolūti nav atbildības sajūtas. Viņi nedomā! Nezinu, kurš vispār kaut ko var iemācīt, ja neviens negrib ieklausīties. Man bija iecere uzaicināt uz Lietuvu īstus skolotājus. Tas izrādījās pilnīgs fiasko! Tās ir ļoti lēnas, pamatīgas mācības no rīta līdz vakaram, smagi garīgi vingrinājumi, kas veicami katru dienu. Skolotāji mācīja, ka apskaidrība nāk pamazām, varbūt pat ne šajā dzīvē. Ļaudis tomēr interesēja tikai sapņu skaidrojumi, psiholoģiski seansi, kuru laikā viss notiek. Bet tā nemēdz būt! Man šķiet, visās nozīmēs esam tādi, kas vēlas, lai mūs ved aiz rociņas. Gan garīgi, gan uz Eiropas Savienību. Valstij kā tādai nav vēlmes domāt patstāvīgi. Ja tā turpināsies, pasaule mūs vienkārši aprīs.

– Kā vērtējat tendenci savienot reliģijas? Piemēram, baltu pagānisko ar Austrumu mācībām?

– Neatzīstu hibrīdus. Tas ir galīgi nepareizi. Tāds reliģijas kokteilis 21. gadsimtā nav iespējams. Ņujorkas 11. septembra notikumi to lieliski pierāda. Katra reliģija ir citāda, katrai tautai ejams savs ceļš. Visi lielie Skolotāji to allaž uzsvēruši. Arī dalailama. Visām tautām ir dažādas parunas, kuru būtība ir viena – ejot pa diviem ceļiem, pie mērķa nenonāksi.

– Kāpēc tieši Eiropas civilizācijai ir šāda uzbāzīga interese savienot nesavienojamo?

– Ļoti sarežģīts jautājums, un, manuprāt, tam ir daudz iemeslu. Rietumu cilvēks nekad nevar kļūt par īstu budistu, īstu tibetieti. Dalailama to vienmēr uzsver, tomēr tie, kas tiecas iet šo ceļu, tam allaž pretojas. Arī es no sākuma pretojos. Kad dalailama man pirmo reizi teica, ka nedrīkst mainīt ticību, pie sevis domāju – šoreiz gan tev nav taisnība! Šī tikšanās notika Burjatijā, stāvēju lielā klausītāju pūlī, galvu nodūrusi, un centos dalailamas vārdus nedzirdēt. Un tad viņš man teica: «Bet es tev to saku, un skaties man acīs, kad es ar tevi runāju,» – un rādīja ar pirkstu uz mani! Tas, ka nav iespējams reliģisks kentaurs, tomēr nenozīmē dialoga neiespējamību. Tāpēc jau Austrumu Skolotāji brauc uz Rietumiem un otrādi.

– Jūs rakstāt par vardarbību Tibetā. Rietumu pasaule izliekas par to nedzirdam un runā vienīgi par Ņujorku. Kāpēc viena nelaime ir vienlīdzīgāka par citām?

– Tas ir maksimāli skaidrs, jo viss ir politika, bizness, izdevīgums. Tas arī izšķir. Ne jau reliģija vai Dieva izpratne. Ir pat dīvaini, ka tik daudzi cilvēki tic tādai fikcijai kā Rietumu kristīgās vērtības. Tādu nav! Arī mums, Lietuvā, teic – vajagot aizstāvēt katoliskās vērtības. Bet kur tās ir?

Pasaulē nekad nav bijis taisnīguma. Un to nemaz nedrīkst prasīt. Cilvēkam vienkārši kaut drusciņ jāpapūlas, lai šo taisnīgumu tuvinātu. Bet Lietuvā, piemēram, runas par šīm lietām sāk ost pēc konjunktūras. Cilvēki netic, ka stāstu par Tibetu, jo man tā liek sirdsapziņa. Viņi vaicā – cik tev dalailama maksā par trokšņošanu pie Ķīnas vēstniecības? Kad atbildu – necik, viņi netic. Cilvēkiem nepiemīt tāda kopēja vispasaules atbildība. Viņi negrib zināt, kas notiek, piemēram, Palestīnā. Pietiek ar klišeju – sliktie arābi un labie ebreji.

Briesmīgākais tas, ka veidojas jauni tabu – tēmas, par kurām šodienas brīvajā Lietuvā labāk nerunāt. Nevar teikt neko sliktu par globalizāciju, apšaubīt virzību uz Eiropas Savienību vai ieminēties, ka nepatīk tas, ko runā Džordžs Bušs par gaidāmo atriebību. Nē, jāsaka – viss kārtībā un mēs ar prieku esam gatavi mirt kaut kur Afganistānā.

– Vai var teikt, ka pastāv arī sāpju un asaru bizness?

– Protams! Bet mums jāmācās saskatīt tās otras, tās neievērotās sāpes. Nekļūt par pasaules izdevīguma vergu, vai skrūvīti mehānismā.

– Vai jums ir kāda ideja, kā pievērst uzmanību šīm neievērotajām sāpēm?

– Ceru, ka ar Tibetu man tas izdevies, tomēr, lai tas notiktu, daudz jāstrādā. Es par Tibetu runāju jau desmit garus gadus. Tas ir pamanīts, bet ne visi to pareizi saprot. Reizēm nāk klāt un pārmet – kāpēc tu, Jurga, strādā šo šķībacaino labā! Mums pašiem tik slikti, mēs mirstam badā!

Nezinu, kā Latvijā, bet domāju – esam ļoti līdzīgi, manuprāt, Lietuvā cilvēki dzīvo samērā pieņemami, salīdzinot ar daudzām citām vietām pasaulē, tāpēc man nav saprotama šī klaigāšana par miršanu badā. Žēl, ka tik ātri aizmirstam savu vēsturi. Lietuvai un Tibetai ir tik daudz kopīga! Atcerieties, kā paši vaimanājām pēc palīdzības, bet neviens visā pasaulē nelikās par mums ne zinis. Tagad viss apsviedies otrādi.

– Kāpēc tas tik ātri aizmirstas?

– Jā, tas ir briesmīgi! Par Ķīnas rīsu kravu esam gatavi aizmirst visu. Man gudri cilvēki jautā: «Ko tu, Jurga, te ar savu Tibetu maisies? Lietuvai grūti ar ekonomiku, bet Ķīna mums palīdz. Tu tikai bojā valstu attiecības.» Lai ciešanas pamanītu, laikam tomēr vispirms ir vajadzīgi cilvēki. Cilvēki, kas sāktu runāt piemēram, par kurdiem vai palestīniešiem.

– Pēc romāna Ragana un lietus izdošanas jūs izbaudījāt nepatīkamus brīžus. Kā tas savienojams – demokrātiska, brīva Lietuva un aizliegums izplatīt grāmatu?

– Tas bija šoks un vilšanās. Visvairāk tieši tāpēc, ka tas notika brīvā Lietuvā. Bet tad es pakāpeniski samierinājos, jo sapratu – ir cilvēki, kas allaž konfliktē ar sabiedrību. Ar mani tas notiek regulāri. Tā, piemēram, reiz, kad vēl strādāju avīzē Lietuvos Ritos, kādā TV pārraidē pieminēju, ka man ne sevišķi patīk brīvā prese, jo tur ir pārāk daudz vardarbības un izvirtības, bet nav analīzes. Jau nākamajā rītā šajā avīzē, pirmajā lappusē, bija pret mani vērsts raksts. Tajā tiku saukta par amorālu sievieti, kas sākusi karjeru ar pornogrāfisku romānu. Kā es, tāda amorāla būdama, drīkstot runāt par morāli? Īstenībā, tiklīdz tu pasaki kaut ko ne pa spalvai tiem, kam pieder nauda un vara, tā dabū pa galvu. Bet pie tā ātri pierod.

– Kāpēc prese tik atklāti pārdodas?

– Nezinu, varbūt žurnālisti vienkārši grib labi dzīvot. Man ir draugi, kas atklāti saka – viņi to dara par naudu. Manuprāt, tas ir ideālu un atbildības trūkums. Ideālu nav ne žurnālistiem, ne politiķiem, ne māksliniekiem…

– Nav ideālu, ir apjukums. Galu galā cilvēks dodas uz sektu un apgalvo, ka viņam nevajag grāmatas, jo ir tikai viena - dieva - grāmata, ka viņam nevajag mākslu, jo ir tikai viena - dieva cildināšanas māksla. Vai platiem soļiem neejam atpakaļ uz totalitārismu?

– Absolūti! Visu to vērojot, man šķiet – mazas tautas nemāk dzīvot patstāvīgi. Mēs vienkārši jūtamies daudz drošāk aizvējā, ieķērušies kādam elkonī. Pirms dažām dienām Lietuvā piedalījos lielā grāmatu tirgū, kur vācu līdzekļus Tibetai un pārdevu atklātnes ar dalailamas foto. Cilvēki nāca, skatījās un vaicāja – bet ko tā bilde man dos? Draugs man čukstēja – pasaki, ka tā attīra auru istabā, izdzen garus. Bet es taču nedrīkstēju melot un godīgi atbildēju – neko! Un tad cilvēki teica, ka tad jau neesot nekādas jēgas atklātnes pirkt.

– Jūs esat teikusi, ka neticat reinkarnācijai.

– Vismaz tādā primitīvā veidā kā – atceros iepriekšējas dzīves – nē. Varbūt kāds, kas nav apmierināts ar esošo lietu kārtību tic, ka iepriekš bijis vismaz barons vai princis.

– Kāpēc neviens neatceras, ka iepriekš bijis visu pērta ganumeita?

– (Smejas.) Labs jautājums. Es tomēr ticu, ka dzīvība ir nepārtraukta, tā turpinās. Cilvēka personība gan ir mirstīga, telpā ierobežota.

– Esejā par lietuviešu eliti jūs daudz rakstāt par naudu. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

– Nauda ir neitrāls materiāls, un tā nebūt nekaitē. Lai radītu mākslu, nav obligāti jābūt izsalkušam nabagam, kas vārtās netīrumos.

– Latvijā tomēr pastāv uzskats, ka inteliģentam gandrīz obligāti jābūt nabagam…

– Mums ir tas pats! Bet mani tas neinteresē. Un man patīk, ka man ir tīra māja, ka ir darbs. Šis negatīvais, destruktīvais dzīvesveids manās acīs zaudējis jebkādu vērtību. Cilvēkam var būt nauda, viņš var būt laimīgs un garīgs, radīt mākslas darbus.

– Kāpēc cilvēki noliedz naudu? Vai tas nav kristietības iespaidā?

– Jā, manuprāt, tas nāk no kristietības. Neraugoties uz to, ka pati baznīca ir ārkārtīgi bagāta, bet Vatikāns bagātākā valsts pasaulē. Reiz es to jau teicu Lietuvas radio, un uz mani kārtējo reizi apvainojās. Otrs iemesls ir skaudība. Ja atgriežamies pie naudas un mākslas attiecībām, tad mākslas vēsturē atrodams gana daudz izcilu personību, kas nebija nedz nabagi, nedz nodzērušies.

– Kāpēc tomēr par mūsu rakstniekiem tiek kultivēts stereotips – ak, kā viņi dzer, ak, kā viņi, nabadziņi, cieš!

– Tas atkal ir padomju mantojums. Starptautiskajos grāmatu tirgos pazīstamie pasaules rakstnieki ierodas ar tādu pašu pompu kā Holivudas zvaigznes. Netrūkst nedz sarkanā paklāja, nedz limuzīnu. Kad mūsējie pirmo reizi (bijām kopā igauņi, latvieši, lietuvieši) to ieraudzīja, viņi teica – nē, mēs tā negribam! Tomēr, lai cik dīvaini šķistu, Rietumos dzīvo daudz labu rakstnieku, dzīvo pārtikuši, un viņiem tas netraucē rakstīt izcilas grāmatas.

– Trimdā aizdzītā Tibeta, jūs rakstāt par biedinošiem piemēriem, kas notiek ar eiropiešiem, kuri saskārušies ar Šambalas atklāsmēm, ziņkārības dzīti. Vai nebaidāties, ka ar arī pašai tas var slikti beigties?

– Esmu piesardzīga, reāli domājoša sieviete. Neesmu avantūriste garīgajos eksperimentos. Kad biju Himalajos, mani kontrolēja labi skolotāji. Viņi mani laikus apturēja. Bīstamākais ir garām. Un es nevēlos eksperimentēt eksperimenta dēļ. Galvenais ir iekšējais miers, harmonija. Lai to sasniegtu, nav jāmeklē Šambala. Ir vienkārši jāsakārto sevi.