/nginx/o/2018/07/14/9055741t1hd1a3.jpg)
Dzīves ritms ir tik straujš, ka tikai retajam izdodas nesapīties pārstrādāšanās tīklos, jo ir taču jāskrien, jāstrādā, jāpelna… Neatkarīgi no iemesliem, kāpēc strādājam tik daudz, pārstrādāšanās nes sev līdzi dažādas personīgās un attiecību problēmas.
PROBLĒMA: Ar darbu pārņemtie labāk pacieš konfliktus personīgajā dzīvē, nevis izvēlas risināt sarežģījumus darbā, vienojoties par mazāku darba apjomu.
Inga: Ģimene man reizēm pārmet, ka mēs reti esam kopā. Vīrs mēdz teikt, ka bērni netiek pienācīgi pieskatīti. Savu darbu plānoju vairākus mēnešus uz priekšu, un dažkārt, kad nākamajā dienā vīrs man palūdz kaut ko izdarīt, nākas atbildēt — sorry, man visa diena aizņemta. Labi saprotu, ka daru viņiem pāri, tāpēc tagad esmu atteikusies no viena darba, jo apjoms bija pārāk liels. Visam ir savas robežas, un diez vai mana ģimene ilgi varētu izturēt biežos solījumus — šis ir mans pēdējais projekts, vēl nedaudz pacietieties. Viņi jau tāpat cieš no tā, ka, darbā būdama mierīga režisore, dažkārt mājās varu pateikt kādu stingrāku vārdu.
Māra: Man šī problēma nav aktuāla, jo pēdējos divus gadus viena pati dzīvoju Latvijā, bet mans vīrs — Amerikā. Kad viņš uz mēnesi bija atbraucis ciemos, bija grūti, jo man nācās mainīt dzīves ritmu — vairs nevarēju vakaros lasīt avīzes, kā biju darījusi līdz šim, un tas nedaudz traucēja.
Katrīne: Uzņēmuma vadītājs pats izvēlas, kādu slodzi sev veidot, bet jāatceras, ka nodzīti zirgi nevienam nav vajadzīgi, tāpat kā izspiests citrons sulu vairs nedod. Tas ir nezūdamības likums — tevis ir tik, cik ir, un ja visu sevi ieguldi darbā, tad attiecībām tevis nepietiek. Protams, rodas konflikti. Arī man ir bijušas situācijas, kad esmu beigusi darbu krietni vēlāk, nekā solīju, tādējādi savai ģimenei pasakot, ka darbs man ir svarīgāks. Sākotnēji vīrs un meita pat bija greizsirdīgi uz manu darbu, līdz sapratu, ka iekšējais līdzsvars ir ļoti svarīgs un nav jēgas mīlēt darbu, jo darbs pretmīlu nesniedz. Vienkārši ir jāstrādā no sirds un tāpat arī jādzīvo.
PROBLĒMA: Tiem, kuri strādā pārāk daudz, pazūd robeža starp privāto un darba dzīvi. Bieži viņi nespēj veidot pilnvērtīgas ārpusdarba attiecības.
Inga: Noteikti piederu tiem cilvēkiem, kuri nes darbu mājās — varu atstāt atvilktnē papīrus, bet domu, kas radusies, nesu līdzi. Ir situācijas, kad draugu saietos pārāk daudz runāju par darbu un palieku garlaicīga. Atceros, kad organizēju skolu jaunatnes dziesmu svētkus, draudzenes man teica — ar tevi ne par ko citu vairs nevar parunāties! Projektu tapšanas laikā, kad daudz jātiekas ar cilvēkiem un jāvienojas par dažādiem jautājumiem, rodas saspringtas situācijas. Par tām reizēm stāstu vīram, kaut gan apzinos — varbūt nevajadzētu... Varbūt es par daudz viņam uzkrauju. Bet varbūt tobrīd no kaut kā atbrīvojos un gūstu citu viedokli.
Māra: Cenšos strādāt tā, lai brīvdienas piederētu tikai man — tas ir laiks atpūtai. Man patīk būt vienatnē, bet labprāt arī Jūrmalā ciemojos pie vienas no savām labākajām draudzenēm. Viņa ir viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru varu izrunāties, jo esmu ievērojusi — kopš man ir daudz darba, esmu vairāk noslēgusies sevī. Citas attiecības ārpus darba veidoju ļoti reti. Pasākumi, uz kuriem eju, galvenokārt saistīti ar darbu. Var jau būt, ka man trūkst iespēju veidot citas attiecības, neesmu par to domājusi.
Katrīne: Tagad jau varu teikt, ka spēju novilkt šo robežu. Agrāk es vai nu nebiju mājās, vai arī biju tik nogurusi, ka pat nespēju parunāt. Tajā brīdī, kad biju vajadzīga ģimenei, man gribējās būt vienai. Bet esmu sapratusi, ka strādāt mājās ir bezjēdzīgi, jo mājas atmosfēra dezorganizē, tāpēc darbu uz mājām līdzi ņemu tikai īpašos gadījumos. Tagad spēju pilnvērtīgi pavadīt laiku kopā ar ģimeni — mēs daudz sarunājamies. Šis kopā pavadītais laiks ir vērtīgākais, kas man šobrīd pieder.