Darbs vai sekss?

PROBLĒMA: Ilgstošas pārstrādāšanās sekas bieži vien ir ģimenes izjukšana.

Inga: Partnerattiecībām lielajā darba skrējienā man tomēr pietiek laika. Domāju, ja esmu pozitīvi uzlādēta kādā pasākumā, tad laiks, ko pavadu kopā ar vīru, ir pilnvērtīgāks. Par ko gan es runātu ar vīru, ja visu laiku būtu mājās? Kā gludinu veļu vai gatavoju ēst? Ja darbs man sniedz gandarījumu, tad arī ģimenei esmu saistošāka. Šķiet, vīrs ir pieņēmis, ka es nedzīvošu mājās, lai arī cik ļoti gribētos, lai kāds viņu sagaida ar siltām vakariņām. Es arī māju uzkopju haotiski — tad, kad ir brīvs laiks. Jā, man patīk kārtība, bet es sevi nešaustu par to, ja dažkārt skapī stāv negludinātas veļas kalni.

Māra: Es ticu, ka tā var notikt. Kad ar vīru dzīvojām Amerikā, viņš bija ļoti aizņemts darbā — bieži vien tam veltīja ne tikai darba dienas, bet arī brīvdienas. Es bieži jutos vientuļa. Tāpēc, saņēmusi labu darba piedāvājumu Latvijā, nolēmu pārcelties. Tas skanēs dīvaini, bet šī atšķirtība mums ir ļāvusi saglabāt un nostiprināt laulību. Tagad mēs sarunājamies vairāk, nekā toreiz. Pēdējā gadā laikā esam kopā ceļojuši pa Latviju, Eiropu un ASV. Kad dzīvojām kopā, vīru bija grūti pierunāt uz ko tādu.

Katrīne: Tas, vai izdodas saglabāt ģimeni, lielā mērā atkarīgs arī no otras puses spējas pieņemt situāciju. Kad strādāju ļoti daudz, arī man bija bail par savu laulību, bet mīlestība laikam bija pietiekami stipra. Tieši vīrs man palīdzēja atiet no darbaholisma. Un es domāju — ja man tagad būtu vēlreiz jāuzsāk darbs, kas no manis paņemtu pārmērīgi daudz spēka un laika, es to vairs nedarītu. Jo ģimene man ir svarīgāka, nekā jauna sevis pierādīšana. Negribu vēlreiz nožēlot to, ko jau esmu nožēlojusi par savu meitu — to laiku, ko palaidu garām. Es tik daudz kur nebiju klāt, un to vairs nav iespējams atgūt.

PROBLĒMA: Cilvēks, kurš strādā pārāk daudz, jūtas vainīgs tuvinieku priekšā par to, ka darbā pavada daudz laika, tāpēc mēģina to dažādi kompensēt.

Inga: Mani vainas sajūta pavada visu laiku, īpaši, ja esmu pasākumā, kas nav pietiekami interesants. Tad domāju — vajadzēja labāk aiziet uz vecāku sapulci vai pabūt kopā ar bērniem. Kā to kompensēju? Nerīkojos pēc principa — šovakar nebiju mājās, tāpēc rīt gatavošu vakariņas. Tas būtu ļoti klaji, es mēģinu rīkoties citādi — piedāvāju nedēļas nogalē doties kādā izbraukumā vai aiziet uz kino. Saprotu, ka bērni zināmā mērā ir izauguši bez manis. Ir bijušas reizes, kad nākas konstatēt — viņi vairs negrib runāt par jautājumiem, par kuriem aprunāties gribu es. Šī atziņa ir diezgan nepatīkama. Tagad mēģinu to labot — dēls ir pietiekami mazs, lai viņam vēl būtu vajadzīga mana uzmanība.

Māra: Es negribētu piedzīvot šādu situāciju, tāpēc domāju, ja mēs ar vīru izlemsim dzīvot Latvijā, es meklēšu iespējas samazināt darba slodzi. Nekādā ziņā neesmu karjeriste.

Katrīne: Atņemot laiku ģimenei, varētu domāt, ka nauda spēj kompensēt visu — es varēšu nopirkt visādus labumus, mēs kaut kur aizbrauksim… It kā laimi par to varētu nopirkt. Bet tas jau ir tikai tāds īslaicīgs plāksteris, kas nepalīdz uzlabot attiecības. Tāpēc esmu īpaši priecīga par laiku, ko pavadām kopā.
 
PROBLĒMA: Ar darbu pārņemtie darbā pavada tik daudz laika, ka tuvu draudzību un intīmas attiecības veido ar kolēģiem.

Inga: Dienesta romāni ir bijuši visos laikos. Arī manas attiecības savulaik aizsākās tieši darbā. Būtu naivi domāt, ka darba kolektīvs ir klosteris, kurā valda tabu. Tas, cik nopietnas attiecības cilvēki veido, atkarīgs no robežām, kādas viņi sev nosaka. Bezvīzu režīms, aiz kura sākas visatļautība, man nesimpatizē. Patiesībā jautājums jau nav grūts — ar ko esi gatava maksāt, uzsākot romānu darbā. Nezinu, kādam jābūt vilinājumam, lai es riskētu ar sev tuvu cilvēku uzticēšanos. Man ir pietiekami romantiskas attiecības mājās, taču pa kādai šampanieša glāzei un draudzīgām pusdienām ar kolēģiem pa reizītei gadās.

Māra: Grūti iedomāties, ka mūsu aģentūrā varētu veidoties tuvas attiecības, jo visi esam ģimenes cilvēki, turklāt — gandrīz tikai sieviešu kolektīvs.

Katrīne: Esmu novērojusi dienesta romānus, bet neatbalstu tos, jo uzskatu, ka tie traucē darbam — tiek iepītas nevajadzīgas emocijas, kad cilvēks vai nu staigā ar rozā brillēm, vai ir sakreņķējies par izjukušām attiecības. Tad tās vairs nav tikai konkrētā cilvēka rūpes, bet kļūst par visa kolektīva problēmu. Daži uzskata — jo tuvākas attiecības veidosi ar priekšniecību, jo lielākas būs profesionālās izaugsmes iespējas. Tāpēc neatbalstu arī draudzības veidošanos starp padoto un vadītāju, jo, izveidojot pārāk ciešu draudzību, tu vairs nespēj objektīvi vērtēt darbu un zaudē cieņu citu padoto acīs.