/nginx/o/2018/07/15/9058871t1hdf73.jpg)
Dzīvē nereti ir situācijas, kuras uzdod mīklas. Viena no tām ir vīriešu klusēšana. Noslēpumaina. Aizvainota. Sazvērnieciska. Bailīga. Lepna. Kūtra. Noklusētas tiek būtiskas un nebūtiskas lietas. Un ne jau tāpēc, ka būtu ierobežots vārdu krājums. Ko un kāpēc vīrieši noklusē...
Kad dārga sejas krēma kārbiņa ir jau tukša, viņš paziņo, ka nav varējis ciest to drausmīgo smaku! Kad jūsu sirdis pukst vienā taktī, viņš pēkšņi atceras, ka tad, kad jūs vēl bijāt tikai kolēģi, viņš kādā situācijā (kuru tu vairs nespēj atsaukt atmiņā) ļoti cietis tava skarbuma un neiecietības dēļ.
Kad bērni jau sākuši iet skolā, viņš tev atklāj, ka viņam tomēr neliekas uzbudinošs veids, kādā tu priekšspēles laikā ar nagiem ieķeries viņa mugurā. Kad gadiem ilgi tu esi vērojusi, cik noslēgts viņš kļūst, kad sēžat pie tavas labākās draudzenes jubilejas galda, viņš beidzot atzīstas, ka viņam derdzas draudzenes maniere spiedzošā balsī jūsmot par pilnīgiem niekiem. Piemēru bez gala!
Draugs, vīrs vai mīļākais — viņi mūs atkal un atkal pārsteidz ar savu klusēšanu. Un visbiežāk tīrās nejaušības dēļ tikai pēc krietna laika mēs uzzinām, kas viņu galvā un sirdī ir risinājies. Kāpēc tu man to neteici? Jautājums, kuru visbiežāk uzdod sievietes, būdamas patiesi pārsteigtas par šo noslēpumaino komunikācijas manieri.
Vīrieši mēdz klusēt dažādi. Cēli, patētiski, kā īsteni varoņi, kuru sejā neparādās ne grimase arī tad, kad inkvizitoru nokaitētās knaibles pieskaras pēdām, kad naidnieka bulta ieurbjas viņa mīļotā zirga sānā, vai arī tad, kad bez narkozes tiek vilkta skabarga no īkšķa. Cēlums un sāpes vienādās proporcijās sajaukušās šajā klusēšanā. Bet ir arī tāda sirsnīga, ļoti neuzkrītoša klusēšana — tā, par kuru tu pat nenojaut un tikai pēc daudzām nedēļām vai pat gadiem uzzini. Un līdzjūtībā nodrebi — ak, manu dieniņ, nu, kas tad tur tāds, varēji taču man pateikt, un mēs pavisam vienkārši būtu ar to tikuši galā!
Kāpēc tāda pārmērīga smalkjūtība? Vēl jo aizkustinošāku situāciju vērš tas, ka ikdienā mēs savu dārgumu nereti ierindojam visai robustu un mazjūtīgu subjektu kategorijā. Ar gadiem, protams, cilvēks kļūst vieglāk atšifrējams. Pietiek uzmest aci, kad viņš gaitenī velk nost zābakus, redzēt, kāda ir sejas izteiksme, ar kādu kustību zābaks tiek norauts vai pat aizsviests, lai būtu skaidrs, kas darbā notiek, kaut pats viņš ne sitams neatzīsies, ka gadījušās ķibeles. Tomēr arī šāda gadu gaitā pieslīpēta rentgena klātbūtne nav drošs garants tam, ka vienā jaukā brīdī kāda sena sāpe vai rūgtums neuzpeld virspusē.