Kāpēc vīrieši klusē?

Šausmu stāsts par vīru bezdarbnieku, kurš katru rītu rūpīgi noskujas, uzvelk žaketi, palūdz sievu sakārtot kaklasaiti, noskūpsta bērnus, paņem savu portfelīti un aiziet visu dienu noslaistīties, lai tikai nebūtu jāatklāj baismā patiesība, ka viņš patiesībā jau pāris mēnešus ir atlaists no darba, vairāk iederas sliktā romānā vai seriālā nekā reālās dzīves panorāmā. Tomēr spēkā paliek vēlme par katru cenu saglabāt ticību savai atbilstībai drosmīgā kovboja tēlam, stiprā, nesalaužamā Rembo veidolam.

Vīrietis nekad neliecas, nepuņķojas, nejūtinās. Viņš ir kā piemineklis. Bet jāatzīst, ka varonim būt ir grūti. Pārāk daudz jānoklusē. Ikdienišķas ķibeles, krīzes situācijas darbā, situācijas, kurās gadījies izstrādāt vai pateikt kādu muļķību, raizes par veselību, neticība, vai finansiāli spēs pavilkt kādu projektu. Beigu beigās — arī seksuālās fantāzijas. Sievietei atliek tikai atzīt — ja tu tajā brīdī gribi mani kailu augstpapēžu laiviņās, bet nespēj šo vēlmi verbalizēt, tavs sapnis paliks nepiepildīts.

Cits klusēšanas veids balstās bailēs pārāk atklāties un līdz ar to kļūt neaizsargātam. Ja tu savas mīļās sievietes rokās ieliec lukturīti, ar kuru ieskatīties tavas dvēseles aliņā, tu nekad nevarēsi tur vairs droši paslēpties, nebaidoties, ka tiksi atrasts, atšifrēts, atpazīts. Sapratne ir tas, pēc kā mēs ļoti alkstam un no kā neapzināti baidāmies. Baidāmies, ka mūs lasīs kā grāmatu, ka mēs kādam kļūsim caurskatāmi un līdz ar to paredzami. Izrādīsimies otra priekšā plikiņi kā gliemeži bez mājas, kurā ierauties. Atklājoties cilvēks kļūst ievainojamāks, bet vairīties no sāpēm ir dabiski.

Dabiska ir arī vēlme otra acīs būt stiprākam, gudrākam, godīgākam, labākam. Īpaši, ja cilvēks ir tikko iemīlējies. Kā tu, cilvēciņš, tādā brīdī plāsi vaļā, ka spuldzīti lampai nomainīt nespēj, jo tev bail no augstuma, ka nekad neesi bijis operā, neko nejēdz no karburatoriem, neatšķir labu vīnu no slikta, ka tevi stindzina priekšnieka diktatoriskais vadības stils, krīt uz nerviem mammas maniere uzplīties ar siltām zeķēm un desmaizēm un vispār — tu esi tuvredzīgs, bet brillēs izskaties pēc totāla idiota!

Sava loma te ir arī sievietei — tam, kāds priekšstats par viņu vīrietim ir radies. Precīzāk — kādam priekšstatam viņa ir ļāvusi veidoties par sevi. Ja vīrietis savā priekšā redz trauslu, poētisku, no reālās dzīves tālu esošu, ēterisku būtni, viņam, protams, pamatoti šķiet, ka šai sievietei vajadzīgs gādnieks, aizstāvis, spēcīga vīrieša plecs. Būtu noziegums šāda tipa sievietei uzticēt rūpes par līzinga nomaksu vai raizes par gaidāmo zobārsta apmeklējumu.

Vēl ir klusēšana, kuras vārds ir mīļā–miera–labad. Laika gaitā izkristalizējas tēmas, par kurām skaidri zināms, ka tās otru cilvēku ātri vien var nokaitināt, izraisot asu emociju salūtu. Kam tas vajadzīgs? Tāpēc daži notikumi, pirms tos atstāstīt, tiek piegriezti mazliet citā šnitē — korekcijas tiek ieviestas viesu sarakstā, notikumu gaitā, izdzerto pudeļu skaitā u. c. Pat vīrieša ieilgusī telefona saruna ar viņa māti nereti tiek atstāstīta stipri rediģētā veidā, jo gaisā jūtams vecais scenārijs — viņa dažus mātes izteikumus komentēs tā, ka viņam radīsies skaļi iebildumi, kas sievietei savukārt liks izplūst asarās. Vienkāršāk taču ir riskantās tēmas izlaist.

Būsim godīgas, par dažām lietām mēs pat esam laimīgas, ka tās mums tiek noklusētas. Kāpēc man zināt, ka šajā viesnīcā viņš jau ir bijis ar savu iepriekšējo draudzeni, ka, noraujoties līdakai no āķa, viņš lieto tādus vārdus, kuru nozīmi es pat nenojaušu, ka viņa iepriekšējā meitene gultā bija vairāk pieredzējusi par mani? Iepriekšējās attiecības ir tabu — tā ir tēma, kurā pārāk dedzīga izprašņāšana un atklātība liek vērtēt, salīdzināt, un, trakākais, tā paver durvis drūmām fantāzijām un greizsirdībai. Urķējoties otra pagātnē, tiek meklēti bonusi — tas, ar ko es esmu pārāka, labāka utt. Vai tas ir vajadzīgs? Nē. Es tāpat zinu, ka esmu neatkārtojama!

Pilnīga atklātība nav mērķis, uz kuru būtu jātiecas. Arī mīlestībai ir savi noslēpumi. Tomēr vienmēr ir tā trauslā robeža, aiz kuras sākas notrulināšanās — klusēšana tāpēc, ka nekas nemainīsies, ka ir iestājusies vienaldzība, ka nesāpīgāk ir zināt mazāk, ka notrulinātu izjūtu čaulā ir vieglāk eksistēt. Jāatzīst, līdz pilnasinīgai dzīvošanai te tomēr ir stipri tālu. Drošu recepšu nav. Daudz tiek runāts par uzticību, stipri mazāk par uzticēšanos, kaut gan šķiet, ka tā varētu būt tā boja, aiz kuras sākas vienaldzības jūra.

Sieviete par savām jūtām tiek skaidrībā, par tām runājot. Ne jau tikai ar savu izredzēto. Tam kā uzticības persona noder arī māte, kolēģe vai draudzene. Vīrietim tas ir nedaudz citādi. Var pat gadīties tā, ka viņš cauru dienu noķimerējas ap tavu veco autiņu, cenšoties tajā iepūst dzīvību, līdz aizdomājas, kāpēc to dara. Bija taču biļetes uz hokeja maču, bija variants braukt bļitkot. Bet viņš ap veciem dzelžiem krāmējas — līdz šodienai tā vēl nebija viņa sirdslieta.

Un tad tikai nāk atklāsme, ka laikam taču tu viņam neesi vienaldzīga, ka tavas necilās personas dēļ viņš bez pusdienām melnu muti pa garāžu raujas (pieņemot, ka no pusdienām viņš atteicās, nevis tu, mīļā, tās nepiedāvāji). Arī tad, kad tu par kaut ko esi sabozusies un gaidi aizkustinošu atvainošanos, esi mierā ar to, ka krānam pēc nedēļām ilgas pilēšanas pēkšņi tiek nomainīta blīve. Tulkojumā tas nozīmē to pašu atvainošanos. Viņi nav ne truli, ne cietsirdīgi, vienkārši — mazliet citādi savās izpausmēs.

Klusēšana nenozīmē noslēgšanos, ieraušanos sevī. Klusēt var kopā. Tā varbūt pat ir viena no intīmākajām un skaistākajām kopības izjūtām, kad nekas nav jāsaka, lai justos tuvi. Un nav būtiski, vai tajā brīdī jūs kopīgi vērojat saulrietu, vai tu, pulkstenim ierasti tikšķot, tūkstošo reizi esi klāt, kad mīļums notiesā savu brokastu desmaizi.