Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9066736t1h5c8c.jpg)
Mīts: Sarkanvīns domāts ilgstošai glabāšanai, baltvīns jādzer jauns.
Arī desmit vai pat divdesmit gadu vecs baltvīns var garšot izcili un sniegt brīnišķīgu baudu, bet daudzi it kā dārgi sarkanvīni bieži vien jau pēc pieciem gadiem ir zaudējuši ļoti daudz no sava aromāta. Lieta tāda, ka vīna ilgdzīvošanas spējas un novecošanas īpašības ir atkarīgas no daudziem faktoriem, piemēram, no attiecīgās sezonas laika apstākļiem, no vīndara paša zināšanām un prasmes, no vīnogu gatavības pakāpes, no augsnes sastāva, no alkohola un skābes daudzuma utt. Tā kā visi šie iemesli turklāt mijiedarbojas, neeksistē viens noteikums visiem gadījumiem.
Mīts: Dzeršanai domātajam sarkanvīnam jābūt istabas temperatūrā, bet baltvīns jāatdzesē ledusskapī.
Šis nosacījums radies laikos, kad vēl nebija centrālās apkures. Tolaik 17 vai 18 grādi skaitījās normāla istabas temperatūra, bet tagad šie kritēriji ir mainījušies. Mūsdienās par vidēju istabas temperatūru uzskata 21–22 grādus. Ja sarkanvīns ir sasilis līdz šādai temperatūrai, tas garšo pārāk alkoholiski un drīzāk saldeni, nevis izpauž savu īsto buķeti. Tātad labam sarkanvīnam vispiemērotākā temperatūra ir 15–18 grādi. Savukārt baltvīnam ledusskapja apstākļi ir par aukstu, it sevišķi ilgākai uzglabāšanai. Labam baltvīnam piemērota temperatūra ir vismaz 8, bet vislabāk no 10–13 grādiem.
Mīts: Zivju ēdieniem ir piemērots vienīgi baltvīns.
Šis apgalvojums tikai daļēji atbilst patiesībai, jo tas ir atkarīgs gan no pašas zivs, gan no tās sagatavošanas veida. Tas ir fakts, ka zivīs un čaulās paslēptajās jūras veltēs esošās eļļas piešķir metālisku garšu tiem sarkanvīniem, kas ir bagāti ar tanīnu. Taču, ja zivs nav pārāk trekna un sāļa, sarkanvīns ir ļoti piemērots dzēriens. Savukārt, ja zivīm piemīt sāļa pamatnots vai arī tā tiek pasniegta ar citronu, īstais dzēriens būs baltvīns, jo abas šīs garšas viena otru lieliski papildina.
Mīts: Dārgs vīns vienmēr garantē labu kvalitāti.
Ar vīnu mēdz būt tāpat kā ar teātri — ieejas biļetes cenai ir maz kā kopīga ar izrādes kvalitāti. Lai gan vīna cenā ir iekļautas arī ražošanas izmaksas, reālajā praksē un neskaitāmās degustācijās apstiprinājies, ka vīns, piemēram, par septiņiem eiro, var garšot tikpat labi un pat labāk nekā vīns, teiksim, par trīsdesmit pieciem eiro. Galvenais kritērijs šajā ziņā ir katra paša gaume un garšas izjūta, ko var izkopt tikai vienā veidā — atkal un atkal nomēģinot un izgaršojot jaunus un jau pazīstamus vīnus.
Mīts: Vīnogu šķirne, kas rakstīta uz etiķetes, pilnībā atbilst pudeles saturam.
Tas ne vienmēr atbilst patiesībai, proti, ja uz pudeles ir rakstīts, piemēram, «Chardonnay», tas vēl nenozīmē, ka pudelē ir vīns, darīts tikai no šīs šķirnes ogām. Lieta tāda, ka atbilstoši vīna darīšanas likumiem, dzērienam jāsatur tikai 85% konkrēto vīnogu. Atlikušie 15% var būt papildināti ar kādu citu šķirni, lai uzlabotu vīna garšu, piemēram, padarītu to pilnīgāku, maigāku vai — tieši otrādi — spēcīgāku. Amerikas Savienotajās Valstīs valda vēl brīvāki likumi, piemēram, pudelē ar uzrakstu «Chardonnay» var būt tikai divas trešdaļas šīs šķirnes vīna, bet atlikušo trešdaļu var veidot citu šķirņu brūvējumi.