Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9067290t1h1311.jpg)
Māksliniecei, keramikas studijas «Vāpe» vadītājai Helgai Ingeborgai Melnbārdei beidzot ir sava māja. Maza muižiņa, kā mēs savstarpēji reizēm to dēvējam, Daugavas kreisajā krastā. Bez īpašām ekstrām, toties ar īpašu noskaņu. Jo savulaik tur dzīvojuši mākslinieces vecvecāki.
Savi āboli un ziedi
Pagājušajā rudenī viņa varēja bagātīgi mielot sevi un ciemiņus ar «Antonovkas» šķirnes āboliem. Jo Helgas īpašumā ir arī ābeles. Tagad Helgai ir tas, ko ne par kādu naudu nenopirkt pilsētas centra vislepnākajā dzīvoklī. Gadu gadiem ap mākslinieces māju nu ik pavasari plauks maijpuķītes, ziedēs ceriņi un augļu koki, kuriem viņgad griezām nokaltušos zarus. Tad Helga vēl «ar vienu kāju» dzīvoja pašā Rīgas centrā, pa vidu starp Dailes teātri un Vidzemes tirgu, kur privātīpašnieka mājas dzīvoklī diemžēl nācās maksāt ne mazu naudu par salšanu. Katru brīvu brīdi māksliniece centās braukt uz savu muižiņu, kur varēja justies īsti savā vietā, palūkoties, kā dārzā briest pumpuri, ienākas augļi un līksmi zied puķes. Un, protams, pieradināties pie domas, ka drīz uz šo māju un uz šo dārzu viņa pārcelsies pavisam.
«Pielīp» vecmāmiņas gaume
Atceros, kā vēl pirms pāris gadiem sēdējām muižiņas dārzā un gardu muti ēdām sen, sen stādītus rabarberus, sajauktus ar banāniem un cukuru. Un piedomājām, ka tādu rabarberu nudien nav nekur citur.
Par vidi ap sevi māksliniece ir domājusi vienmēr. Pat centra vēsajā dzīvoklī viņa allaž centusies radīt kādu krāsu prieku un īpašu akcentiņu. Taču tagad beidzot ir iespēja izvērsties pa īstam. «Pirmo reizi mūžā man iepatikušies audumi ar ziedu rakstu,» stāsta Helga. «Istabā, kuru dēvēju par gaišo ziloņkaula istabu, pie loga esmu pielikusi aizkarus no auduma ar bāli rozā rozēm un viegli violetiem ceriņiem.»
Cita istaba mākslinieces mājā ir Jāņu rīta krāsā – viegli silti zaļganā. Tur pie sienas ir viņas vectēva portrets. Ne viens vien, ciemojoties pie mākslinieces, sacījis, ka šajā istabā esot ļoti patīkami uzturēties. «Pēdējā laikā man ļoti iepaticies ģērbties gaišu toņu tērpos. Manas mīļākās krāsas tagad ir rozā un ziloņkaula.» Katrā ēdienreizē māksliniece cenšas, lai uz galda būtu saskaņotos toņos paliktnīši, salvetes un tādā pašā krāsā svece. Arī kāds attiecīgi pieskaņots zieds.
Grāmata rekordīsā laikā
Gadiem ilgi Helga bija ilgojusies pēc šūpuļkrēsla. Beidzot šis sapnis piepildījies. Studijas «Vāpe» un viņas kopīgajā jubilejā vāpieši māksliniecei uzdāvinājuši pītu šūpuļkrēslu. «Tas ir darināts ar labu auru,» viņa teica. «Turklāt ir profesionāli izskaitļots, kādam šim krēslam jābūt, lai tas labi šūpotos un lai tajā varētu justies patiešām ērti. Starp citu, piepildījies vēl viens mans sapnis – dzeltenajā istabā pie sienas esmu novietojusi spoguli veclaicīgā gleznas rāmī.»
Galvenais – vecvecāku mājā viņa jūtas patiešām labi. Tur ir īpaša gaisotne, kas dod atvēzienu radošam garam. Rekordīsā laikā šajā mājā tapa Helgas un Oļģerta Šalkoņa kopīgi uzrakstītā grāmata «Elza no Elku ielas» par izcilo mākslinieci Elzu Radziņu. Pavisam nesen grāmata uzsākusi ceļu pie lasītājiem. Māksliniece atzīst, ka Rīgas centra dzīvoklī viņa to nebūtu paveikusi tik ātri.