Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gaļinas Poliščukas Mēs. Aleksandra Ostrovska pazīstamās lugas «Negaiss» reģenerācija
Runājot par Gaļinas Poliščukas jaunāko teātra observatorijas iestudējumu Mēs. Aleksandra Ostrovska pazīstamās lugas «Negaiss» reģenerācija, diezin vai iespējams iztikt tikai ar ierasto teātra kritikas atribūtiku (kaut gan ignorēt to būtu ne mazāk muļķīgi). Līdzīgi, kā histēriski sagaidītie Pūt, vējiņi! tagad kļuvuši par klasiku un nu jau pat par starptautisku lakmusa papīrīti testam – ko viņi zina par Raini (reakcijas patiesi ir ne vien smieklīgas, bet arī nopietnākas analīzes vērtas). Mēs nāk ar pretenzijām un ambīcijām, bez kurām dzīve tiem, kas mēģina kaut ko darīt, nudien ir bezcerīgi garlaicīga.
Atkāpe par svēto govi
Attieksmē pret klasiku nākas runāt par trim interpretācijas iespējām. Pirmie ir klasikas sargātāji, kuri rūpīgi sargā tās dzīvo pirmsākumu, kas praksē nereti gan izrādās ekvivalents tās formālajam garam. Kādreiz spēle ar autentismu neizdodas, bet citreiz iznāk negaidīti labi, ja vien produktā iespējams investēt tik daudz līdzekļu, talantu un ideju, lai rezultāts būtu garantēts. Kā, piemēram, Maikla Redforda filmā Venēcijas tirgotājs, kur bija viss – autentiska vide, izcilas tehnoloģijas un augstas klases profesionāļi abpus kamerai. Latvijas apstākļos sargātāji nereti mēģina neiespējamo – iekāpt otrreiz upē, kurā kāds jau krietni padzīvojies. Piemēram, Nacionālajā teātrī Feliksa Deiča iestudētā Hellas Vuolijoki Niskavuori saimniece – visu cieņu režisoram un aktieriem, tomēr tas, cik īsti bija to maisu, kas karājas pie skatuves griestiem, ir vienīgais, par ko publika kaut cik ieinteresēti sprieda pēc izrādes.
Ir interpreti, kas apzinās – laika zobs darījis savu, cienījamais klasiķis vietām kļuvis ne vien neaktuāls, bet pat stipri dīvains. Tad viņi, pirmavotu mīlot, to cenšas uzfrešināt. Gaidīto lauru vietā var iznākt tā, kā gadījās skolotājai Džeraldīnei Makkorenai un Dž. M. Berija autortiesību īpašniekiem, kas, uz milzu piķi cerēdami, radīja Pītera Pena oficiālo sīkvelu, kurš neguva gaidītos panākumus nedz ASV, nedz Lielbritānijā. Latvijā ar Blaumaņa Pazudušā dēla uzlabošanu misējās Ingai Ābelei un Pēterim Krilovam. Viņi, klasiķi mīlēdami, godprātīgi pārcēla vecos tekstus uz mūsdienu gateri. Rezultāts – juristi par šādām uz šmulīga papīra gabala rakstītām parādzīmēm un konflikta samilzumu smējās kā kutināti, bet parāda summa nudien bija traģiskajam iznākumam un koku biznesam nožēlojama.
Trešie ir klasikas reformētāji. Latvijā kritika viņus ierasti dēvē par ultraradikāliem modernistiem, bet īstenie klasikas cienītāji pa kaktiem klusāk vai skaļāk lamā. Spilgts piemērs te Andrejs Žagars, kura «radikālie iestudējumi» LNO kontekstu iegūst tad, kad par tiem savu viedokli pauž ārzemju eksperti, atklātā tekstā vēstot, ka nekā revolucionāra tur nav. Viņi, mūsu savdabo attīstības gaitu nezinot, lietišķi spriež par pēdējos desmit piecpadsmit gados Rietumeiropā tradicionālo klasikas lasījumu.
Šis pavasaris apstiprinājis latviešu publikai, ka tomēr iespējams klasiku gan mīlēt, gan radikāli interpretēt tā, ka nedz mušas sprāgst, nedz publika snauduļo. Roze Stiebra kopā ar Helēnu Heinrihsoni ielikusi pusstundu garā animācijas vizualizācijā Raiņa Spēlēju, dancoju tik pārliecinoši, ka neglābjami vecmodīgais Raiņa teksts ieguvis jaunu elpu. Koši nelatviskas krāsas, neturēšanās pie burta gara, bet gan pie jēgas, nenoliedzamais vairogs pret kritiku – Iļģu mūzika, un Spēlēju, dancoju saņēmusi latviešu kino neraksturīgi cildinošas atsauksmes.
Varbūt mūsdienīgas un drosmīgas interpretācijas panākumu recepte slēpjas nevis šķietamā skandalozitātē vai «radikālismā», bet gan nereklamētajā atziņā, ka idejas, par kurām runā klasiķi, parasti ir daudz senākas par klasiķiem. Klasiķis bieži vien ir tikai mediators. Interpretētājs un postmodernists. Vecu ideju zaglis. Starpnieks starp mākslas patērētāju un augstāku universālu patiesību. Tad iznāk, ka jāinterpretē nevis klasiķi, bet viņa interpretētās idejas.
Dzīves imitācija
Gaļina Poliščuka attieksmē pret pirmavotu Aleksandru Ostrovski mēģinājusi virzīties tieši pa šo ceļu. Ne jau klasiķis, bet ideja. Vienalga, kādā svešvārdā nosauc interpretācijas procesu: dekonstrukcija, reģenerācija – nabas saikne nojaušama tieši tik, cik pārradītājam nepieciešams, lai jaunā versijā runātu par mūžseno. Atsauce uz klasiķi būtībā ir cieņpilna tradīciju respektēšana un goda izrādīšana, kuras, stingri ņemot, varētu nebūt, ja vien tā nekalpotu kā kairinājums nosacījuma refleksa iedarbināšanai. Kultūras mārketinga triks. Tāds pats kā dziesmu kari, ja vēlaties. Faktiski autors ir iedresēts vai izsāpēts apziņas brends, kas palīdz pievilināt publiku un liek jau iepriekš būvēt kādu pieņēmumu virteni, kurā, paradoksāli, visvieglāk pakārties tieši tam, kas pārzina oriģinālu. Publikas vairākumam attiecības ar zīmoloto klasiķi nereti būvētas tāpat kā Tima Tālera teorijā par margarīnu kā nabaga ļaužu sviestu – sviestu tiem, kuri sviestu nekad dzīvē nav nogaršojuši. Viņiem tas netraucē.
Skatoties Mēs, vismazāk vērts domāt, kā Poliščuka izdarījusies ar klasiķi – šim jautājumam nevajadzētu aptumšot to, ko Poliščuka reāli dara uz skatuves, lai cik šausmīgi attiecībā pret klasiķi tas kādam arī šķistu. Šā gada martā debesu valstībā aizgāja pasaulslavenais «simulakru izgudrotājs» Žans Bodrijārs, un, ticiet vai ne (drīzāk jau gan neticēsiet), viņš bija pirmais, kas iešāvās prātā izrādē. Nē, ne jau kāds šim rakstu galam izmisīgi aiz matiem pievilkts citāts iz cienītā nelaiķa Simulakriem un simulācijas īsteni kompleksaina latvju kritiķa manierē, bet gan tas, cik svarīgi būt pirmajam, lai īstajā brīdī nosauktu vārdā kādu acīm redzamu parādību un ar vieglu sirdi to palaistu pasaules plašajos vējos.
Viens no svarīgākajiem izrādes keywordiem ir tajā skanošais žēlabainais reps. Ja gribam būt precīzi – pat uz postmodernisma labo manieru robežas balansējošais krievu grupas band «eros hits Kolumbija pikčers ņe predstavļjajet. Diezin vai krievu popsa industrijai tuvākajos gados izdosies radīt otru tik trāpīgu gabalu, kurā, lai gan no muzikālā materiāla oriģinalitātes viedokļa nez vai atrastos vairāk par vienu pašradītu noti, tomēr mājo tik ārprātīgi daudz smeldzes par tukšumu un dzīves imitācijas lētumu, ka to patiesi nespētu attēlot pat ar visiem iespējamajiem finanšu un smadzeņu resursiem apveltītā Columbia Pictures. Apziņa, ka dzīves nav, ka ir tikai tās imitācija, kas veidota uz ilgām pēc kaut kā tik murgaina, ko Gaļinas Poliščukas izrādē reprezentē modes nams un reportiere & svētceļniece Fekluša, manuprāt, ir svarīgākais, ko piedāvā režisore. Un briesmīgākais jau, ka dzīves nav nedz te, kur valda sapnis par saldo dzīvi uz mēles rampu gaismā un mediju ielenkumā, nedz tur – smalko aprindu krējumā kuļoties. Dzīves un dzīvošanas imitācija, situāciju un cilvēku rīcības iepriekšparedzamība, krievu intelektuāļu tradicionālais jautājums – ko darīt, kas savijies ar latviski literāri precīzi netulkojamo toska zeļonaja. Izrādē veidojas kaut kas no bulgakoviskās situācijas pie Patriarhu dīķiem, liekot vaicāt eksistenciālo – bet kurš šo bardaku vada un plāno? Kāds šajā izrādē laikam jau grib lidot, kādam šķiet, ka to nospers zibens. Nu un? Vai tā nav tikai kārtējās imitācijas imitācija? Kurš teicis, ka varoņi to patiesi grib un viņus kāds nerausta diedziņā?
Defekti & efekti
Gaļinai Poliščukai un viņas aktieriem šajā izrādē pārmet to, ka viņi esot divkosīgi attieksmē pret medijiem – spļaujot akā, no kuras paši dzer. Laikam jau jāpiemin vēl kāda latviska realitātes imitācija – lai kā arī pūlētos Millera kungs, nav mums Latvijā dzeltenās preses un nekad arī nebūs. Dzeltenā prese prasa neuzpērkamu bezprincipialitāti kā dzīves veidu un stilu. Tādu korporatīvā latvju sabiedrība nemaz nevar atļauties. Līdz ar to Santas Didžus šaudīšanās pa spēles telpu – «no notikuma vietas ziņo Fekluša – laikraksta Siena speciālkorespondente» – ir kārtējā imitācijas imitācija, smaids par to realitāti, kurā dzīvojam. Fekluša zina, ko jautāt, zina arī atbildes. Kas gan te dzeltens? Kurā vietā?
Visi visu zina, visiem tas sen jau apnicis – kā ģimenes viesībās, kur gadu no gada runā vienu un to pašu. Tāds lokāls Austrumeiropas jociņš no sērijas – mēs zinām, kā viņi tur, Rietumos, dzīvo, un it kā darām tāpat. Bet kāpēc gan viņi smejas par mūsu Baltkrievijā ražotajiem Rietumu brendu šampūniem un Polijā šūtajiem Versace? Kāpēc mūsu Italian designed neizskatās pēc viņējiem, un pat štrunta Martini tur garšo savādāk? Nekā divkosīga izrādē nav – ierastā dzeltenuma imitācija. Tāpat visiem zināms – vai nu tevis nav vispār, vai esi medijos, pateicoties stulbajai Feklušai.
Otra strīdīga lieta – vai vajadzēja otrās daļas atkritienu pie klasikas. Manuprāt, nevajadzēja otro daļu kā tādu. Padarot izrādi kompaktāku, izmetot lieko un iztiekot bez obligātās bufetes pauzes (laikam jau tas būtu traģisks blieziens kasei un ieņēmumiem), desmitos vakarā uz izrādi ataicinātais skatītājs tikai iegūtu. Virzoties tikai pa modes nama līniju (arī te varētu apcirpt pašcitēšanos un varbūt arī celulīta demonstrācijas), iluzorā saikne ar izrādes nosaukumā piesaukto zīmolu zaudētu jebkādu motivāciju. Ja reiz klasiķis pieminēts, strīdīgais pārlēciens (tiesa gan, cik veiksmīgs?) ir formāli nepieciešams, turklāt otrajā daļā tas palīdz īstenot masturbāciju ar dievvārdiem – skandalozāko un mūsu kristiešus nepatīkami aizskarošāko šā šova elementu. Protams, Gaļinas Poliščukas aktieri nepārprotami spēlē uz publiku (par 3. kursa līmeni, kā tas notiek, ne gluži bez pamata piezīmēja kāds Maskavas kritiķis pēc Pūt, vējiņi! izrādes). Tomēr, vai nevajadzētu pieņemt kā reizrēķinu to, ka mazam un neatkarīgam teātrim bez ideālistiskiem un skaidri definētiem mākslinieciskiem ideāliem būtu nepieciešami arī tādi piezemēti rādītāji kā skandāli un ārišķīgi gudra spēle uz publiku. Nepieciešami, kā obligāts kases panākumu, PR veidošanas un festivālu politikas priekšnosacījums.
Tieši tāpēc nevajadzētu uztraukties par lietām, kas, neraugoties uz šķietamo ekstrēmismu, patiesībā ir tikai ikdienišķas. Beidzot vienoties, ka vērsties pret šādu estētiku būtu kaut kas tikpat bezjēdzīgs, kā tagad sākt kritizēt, piemēram, Roberta Raušenberga apgleznotos skapjus ar šajos mākslas darbos ielīmētajām zeķēm, apakšbiksēm šlipsēm un citām garderobes sastāvdaļām – citur tā sen jau ir vēsture, tāpat kā Kārlis Markss vai Silvio Berluskoni brunčos kārtējā klasikas operiestudējumā. Un ja reiz lietas atzīstamas par dabiskām, tad kāpēc gan nespert solīti tālāk, pasakot, ka režisore, kurai nenoliedzami ir, ko teikt, un kura rūpīgi strādā pie savas izteiksmes valodas, šoreiz pakāpusies augstāk par Svētajām asinīm un Spītnieces savaldīšanu.
Lai gan laiks, kad varēja izsist ātros bonusus, publiski eksponējot kādu geju vai plikni, manuprāt, tuvojas palēnam norietam, Gaļina Poliščuka Mēs tomēr ir pat maķenīt gaumīgāka un baudāmāka par nesen Rīgā kārtējo reizi manīto (baksi taču jāpelna) manīgo avangarda teātra patriarchu Viktjuku un viņa līdz bezkaunīgam cinismam precīzi izkalkulēto spekulāciju uz diasporas tautiešu dīvaino tieksmi baudīt visādus bezreitingu beztolkšovus: kāvēenus, anšlagus, vokrug smeha un tiem līdzīgus sociālisma reliktus ar jau no PSRS laikiem obligātajām transvestītu piedevām un atbaidošu franču šansonu pod faņeru.