/nginx/o/2018/07/15/9080629t1hced3.jpg)
Bez pornogrāfiskas literatūras un filmām, ko iesaka pāriem, lai attiecībām piešķiltu kādu dzirkstelīti, ir vēl arī zinātniski, nu, vismaz populārzinātniski raksti. Vienā gudrā publikācijā lasīju, ka visas vīriešu fantāzijas, kas liek sievietēm pārtapt par medmāsām, ielenēm, pavēlniecēm vai vēl sazin ko, ir radušās salīdzinoši nesen — pagājušā gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kara laikā.
Vēlāk vīrieši, pie glāzītes sēžot un runājoties, fantāzijas nodevuši cits citam. Iespējams, pat tēvi saviem dēliem. Apbrīnojami, vai ne? Vesela fantāziju sistēma, kurā skaidri definēts tas, kas būtu jāvēlas vīrietim un kam jāšķiet uzbudinošam! Tikai kāpēc tas nedarbojas? Pareizāk sakot — neiedarbojas. Īstenībā nekāda noslēpuma te nav — tāpēc, ka tie ir tikai stereotipi.
Viktors (36) pastāstīja man kādu joku: «Jautājums — kā īsts vīrietis var zināt, ka sievietei ir bijis orgasms? Atbilde: īstu vīrieti tas neinteresē!» Taču tad viņš piebilda, ka laikam jau neesot īsts vīrietis, jo viņu sievietes apmierinājums ļoti interesē. Viņš gribētu ne tikai panākt, lai sieviete realizē viņa fantāzijas, bet arī lai atklāj savas.
«Man bija kāda nepatīkama pieredze — reiz viena sieviete, ar kuru bija pastāvīgas attiecības, gribot izpatikt, piedāvāja, vai es negribu pamēģināt anālo seksu. Labi, ka man pietika prāta pajautāt, vai viņa pati to patiešām grib. Draudzene apraudājās un atzinās, ka ne, bet pacietīšot manis dēļ, ja es to vēlos. Tobrīd mūsu attiecības bija sākušas šķobīties.
Augstā debess! Kā var vēlēties sagādāt sievietei fiziskas ciešanas tā vietā, lai sniegtu baudu? Kas tad tie par daudzveidības meklējumiem?! Es negribu mīlēties ar sievieti, kurai, zobus sakodušai, sāpēs jāvaid! Neesmu taču sadists. Turklāt man tā antisanitārā padarīšana nemaz nepatīk. Nepatīk arī, ja, bučojot manu otro galviņu, partnere rīstās tā, it kā viņai būtu jāelpina nedzīva žurka. Nu, negribi — nevajag, nedari! Katram taču viņa intīmajā ēdienkartē ir kaut kas tāds, kas sniedz prieku! Starp citu, viņa ļoti uzbudinoši prata mani masēt un glāstīt ar saviem garajiem matiem. Kā neviena cita!»
Viktors uzskata, ka lielākā problēma, kāpēc daudzveidība gultā jāievieš ar sakostiem zobiem, ir tā, ka cilvēki sevi neapzinās kā bagātas un unikālas personības. Kā būtnes, kas ir pilnas ar saviļņojošiem, reibinošiem, neparastiem, arī neķītriem un uzbudinošiem sapņiem. Un iespējām vismaz mēģināt tos realizēt.
Lielā sapņu grāmata
Katra pāra sapnis ir jaukas, kaislīgas attiecības visa mūža garumā... Forša dzīve bez rutīnas. «Ja negribi rutīnu, tev bez dzelžainās sistēmas darbs–bērni–lielveikals–TV un pienākumu monstra vajadzīgs kas tāds, kas padarītu tevi par radošu personību,» saka Ilze (38). «Tās nav tikai hobijveidīgas nodarbes, kas aprobežojas ar krāšņu džemperu adīšanu sunītim vai kastīšu naglošanu sīksūdiņu glabāšanai, bet gan tas, kas uztur tevī iekšējo liesmiņu, to dumpīgo mirdzumiņu, kas liek mirdzēt acīm un būt gatavam neliegt sev to, ko piedāvā dzīve vai otrs cilvēks. Vai gultas prieki... Izmēģināt kaut ko jaunu.
Vienam radošo noti dod vēderdejas, citam — ieroči, vēl kādam — niršana, orhideju audzēšana vai sēņošana tumšā mežā. Varbūt kādam sanāk fantastiskākais orālais sekss pasaulē... Vajag kaut ko, kas liek just lidojuma sajūtu biežāk nekā tikai tad, kad paslīdējis žaujies uz pakaļas, ja esi par daudz iedzēris. Vajadzīgs kas tāds, kas visu tavu dzīvi, ne tikai seksiņu, uztur kaislību grādos.
Mans vīrietis ir kaislīgi apsēsts ar savu zinātni. Viņa attieksme pret mani gultā jau gadu gadiem ir tāda pati, kā pret savu profesiju, — kaislīgi un aizrautīgi eskperimentējot. Dažreiz jūtos kā viņa lielā sapņu grāmata, bet dažreiz man sanāk lasīt viņu kā senu papirusu tīstokli. Jā, mēs vairs neesam jauni un smuki, bet tā brīvība un uzticēšanās, ko gadu laikā esam atraduši viens otrā, ir daudz saldāka par tukšām spēlītēm, kuras izmanto tie pāri, kam viss jūk un brūk.
Turklāt mēs neuztraucamies, ja nav laika vai trūkst spēka. Mēs seksošanai cenšamies atlicināt laiku, kas pieder tikai mums; kad nav jāsteidzas un neviens netraucē. Var taču bērniem teikt, ka ej uz darbu, bet darbā — ka bērni slimi. Lūk, vesela diena tikai mums. Šitā izmeloties un organizēt slepenas lietas taču ir uzbudinoši.»
Varbūt tiešām sakost zobus un uzdrīkstēties beigt izlikties un spēlēt sociālās lomas, un beidzot būt par sevi pašu? Nu, nevar būt, ka manī nedus tā daudzveidība, es tikai esmu labi nepareizi audzināta, tāpēc to neprotu likt lietā? Vēl vairāk — es to savu pipariņu-odziņu apzināti esmu iemidzinājusi. Nekā nebija! Jāmostas! Es gribu, lai atnāk vaļā!!!