Piekrāptā. 1. Anita

PROBLĒMA: Krāpšanu piedot ir tikpat kā neiespējami — ja arī izdodas apslāpēt sāpes par pāridarījumu, aizmirst to tomēr nav iespējams.

— Cilvēki ir dažādi — vieni nevar piedot pat sīkāko pāridarījumu, citi, analizējot situāciju, iemeslus un sekas, spēj pacelties augstāk par sāpēm, savu ego un piedot. No savas pieredzes zinu, ka piedošanas process ir ilgs, tas nenotiek vienā dienā — eh, piedošu viņam, re, kā viņš nožēlo, asti kājstarpē iežmiedzis, diedelē piedošanu, solās vairs tā nedarīt, galu galā mums taču ir bērns, dzīve nemaz nav tik peļama, nav kauns ar viņu sabiedrībā iziet, turklāt es zinu, ka viņš mani mīl, tikai kāja paslīdēja...

Piedošana prasa pacietību, spēju pašai savākties un sakārtot savas domas. Piedošanas pamatā jābūt mīlestībai pret grēcinieku. Man tāda bija, bet pēc tam, kad uzzināju par vīra sānsoļiem, kādu laiciņu dzīvoju kā uz adatām, pārdomāju dzīvi, izaicināju uz sarunām, vēroju. Tagad esmu sapratusi — jāzina, vai šim cilvēkam vispār ir vērts piedot, jo situācijas taču var atkārtoties. Un manā laulībā tieši tā arī notika. Tāpēc arī nebija jēgas stāstiem par piedošanu un aizmiršanu, bet citādi es teiktu — jāspēj piedot un vairs neturēt aizdomās, lai nekad, pat vislielākajās dusmās neiemestu to acīs un nepazemotu mīļoto.

PROBLĒMA: Vīrieši uzskata, ka krāpšana ir pašsaprotama, jo viņi ir dzimuši poligāmi, tajā pašā laikā viņi nespēj samierināties ar savas partneres sānsoļiem.

— Nekad nav nācies dzirdēt no vīrieša mutes ko tamlīdzīgu: «Esmu precējies, bet es tevi gribu, jo esmu poligāms.» Varbūt šādi vīriešu uzvedību skaidrojam mēs, sievietes? Grūti jau mums te iet — vīriešu mazāk nekā sieviešu, aizbraukuši uz Īriju strādāt, un tiem, kuri palikuši, ir plašas iespējas panašķēties. Bet, runājot par vīriešu nespēju samierināties ar sievas sānsoļiem, mans vīrs iesākumā visai sāpīgi reaģēja uz to, ja pasākumos flirtēju ar kādu citu vīrieti, un nebija no svara, vai tas bija labākās draudzenes vīrs, kolēģis, bērnības draugs vai pirmo un pēdējo reizi satikts svešinieks. Protams, viņam nepatika arī man izteiktie komplimenti.

PROBLĒMA: Visbiežāk vīrieši sper sānsoļus, kad sievietes uzmanība pastiprināti pievērsta kam citam — bērnam, darbam vai studijām.

— Tā ir klasika — piedzimst bērniņš, un māmiņa lielu daļu uzmanības velta mazajam. Vīrietis atrullē lūpu un dodas iekarot pasauli. Manam dēlam bija trīs gadi, meitai — tikai gadiņš, kad dienas vidū braucu mājās no aerobikas nodarbības un pa tramvaja logu ieraudzīju savu vīru stāvam pieturā. Viņam rokā bija sarkana roze. Pats starojošs. Pie viņa piegāja sieviete, kurai mans mīļais pasniedza rozi, noskūpstīja un, rokās sadevušies, viņi devās prom.

Man likās, ka es zaudēšu samaņu, ka zeme un debesis sagriežas vienā vērpetē. Es pat neatceros, kā nokļuvu mājās, atceros tikai to šausmīgo kamolu, kas mani smacēja no iekšienes. Un aizvainojumu. Un tad, protams, es sapratu, kas slēpjas aiz nakts darbiem birojā, satikšanās reizēm ar draugiem, neapmierinātības par nepareizi izgludinātiem krekliem. Jā, es saprotu, ka viņam trūka uzmanības — pirms tam viņš saņēma nedalītu manu uzmanību un nu bija jādalās ar diviem maziem bērniem. Un, ja vēl pašapziņa par zemu, tad sānsolis darbojas gluži kā krāniņa pagarinātājs, vienam tā ir villa, otram bankas konts, citam skaista mašīna, vēl kādam — mīļākā.

PROBLĒMA: Vīrietis ir gatavs dzīvot dubultu dzīvi gadiem ilgi, jo viņam tā ir ērti.

— Šī ir visai nepatīkama situācija gan sievietei, kuru piekrāj, gan tai otrai, ar kuru dzīvo dubultu dzīvi. Es to zinu, jo arī man ir gadījies pabūt ierakumu otrā pusē. Manā dzīvē ne gaidīts, ne aicināts parādījās vīrietis, ar kuru izveidojās samērā ilgstošas attiecības. Zināju, ka viņš ir precējies, ka drīzumā gaidāms bērniņš, bet mūsu attiecības tik un tā kļuva tuvākas. Viņš izrādījās ne tikai izpalīdzīgs cilvēks un interesants sarunu biedrs, bet arī ideāls partneris, ar kuru kopā atkal jutos mīlēta.

Kādā atklātības uzplūdā viņš man sacīja: «Ja tu teiktu — es gribu būt kopā ar tevi —, es ne mirkli nedomātu, ja vien nedzīvotu tā, kā dzīvoju tagad.» Nu ko, romantiskā aitiņa, es nodomāju un sāku prātot — vīrietim karjera uz vietas nav stāvējusi, kredīts paņemts un māja uzcelta, jauna automašīna paņemta līzingā, pašapziņa cēlusies, tātad viņš jūtas komfortabli. Vīrietis ir gatavs dzīvot dubultu dzīvi tikai tik ilgi, kamēr tā neapdraud viņu ierasto komforta līmeni. Ja viena no partnerēm sāk izvirzīt prasības, kas to varētu izjaukt, viņš ātri vien pārslēdzas uz klasisko monogāmo dzīves modeli. Protams, katram likumam ir savi izņēmumi.

PROBLĒMA: Vieglāk ir izlikties, ka neredzi sava partnera sānsoļus, kas var izrādīties arī īslaicīgs sakars.

— Es dotu priekšroku nezināšanai. Izlikties neredzam partnera sānsoļus, kad iekšā viss gruzd, ir ļoti grūti. Tas ir milzīgs stress, jebkurš sīkums var iekustināt emociju un neadekvātu izpausmju lavīnu. Un tad sākas meksikāņu seriāls. Man tāds bija, kad uzzināju, ka mana pirmā mīlestība, vīrietis, ar kuru bija attiecības septiņus gadus, ir mani piekrāpis. Es gan ar to nelepojos, bet uz atvadām saplēsu visu trauku skapja saturu, ieskaitot pašas dāvinātos nieciņus. Nu jau pagājuši piecpadsmit gadi, bet, atceroties to postažu, joprojām jūtos neērti.