Piekrāptā. 2. Indra

PROBLĒMA: Krāpšanu piedot ir tikpat kā neiespējami — ja arī izdodas apslāpēt sāpes par pāridarījumu, aizmirst to tomēr nav iespējams.

— Ja vien ir vēlēšanās, tad piedot var visu. Mana attieksme pret krāpšanu ar gadiem ir mainījusies — kad biju jauna (es arī jauna apprecējos — 18 gados), man likās, ka manā laulībā krāpšana ir neiespējama, ka pēc viena mana vīra sānsoļa sekos šķiršanās. Paldies Dievam, jaunībā, kad biju kareivīgi noskaņota, es krāpšanu nepiedzīvoju vai arī neredzēju, ja tā arī bija. Vēlāk viss bija citādi. Atceros, reiz vīrs piedzēries atnāca mājās un pateica, ka bijis kopā ar citu sievieti. Es biju pārsteigta pati par savu reakciju, kad dusmās kliedzu — vācies projām un nelien pie manis gultā bez ārsta zīmes! Tā nebija vilšanās vai izmisums, bet dusmas.

Tagad esam šķīrušies, šķiršanās iemesls nebija krāpšana, bija citi faktori. Pēc šķiršanās man ir bijušas jaunas attiecības, kuras gan nav beigušās ar kopdzīvi. Tajās es piedzīvoju kādu prātam neaptveramu ainu — biju ciemos pie sava drauga, iegāju tualetē un ieraudzīju citas sievietes higiēnas priekšmetus. Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Kad viņam to pateicu, viņš uzvedās tā it kā nekas nebūtu noticis, neko nepaskaidroja. Visādi izdomājos un sapratu — ko es viņam varu pārmest? Neko! Bet man diezgan ilgi bija sāja sajūta. Likās, viņš spēlē dubultu spēli — nelaiž sev klāt, neļauj ierasties negaidīti. Tādi mistiski gājieni, kas liek domāt, ka viņš slēpjas. Patiesībā jau tās nav nekādas attiecības, bet tobrīd man bija bail pazaudēt pat tās. Ilgi es to, protams, neizturēju un pārtraucu.

PROBLĒMA: Vīrieši uzskata, ka krāpšana ir pašsaprotama, jo viņi ir dzimuši poligāmi, tajā pašā laikā viņi nespēj samierināties ar savas partneres sānsoļiem.

— Ja mēs runājam par normāliem vīriešiem, kuri atbilst nobrieduša cilvēka statusam, tad viņi nav poligāmi. Sievas krāpj tie, kuri nav spējuši savā dzīvē realizēties, tāpēc mēģina sevi pierādīt seksuāli. Pēc tā, kas notiek apkārt, es saprotu, ka sievietei jābūt ārkārtīgi erudītai, lai viņa varētu vīrieti noturēt. Diemžēl. Manuprāt, mūsu vīrieši lielākoties uzskata, ka pietiek ar to vien, ka viņš ir vīrietis, lai visas kristu viņam pie kājām. Trūkumiem nav nozīmes!

Ģimenēs tas tiek kultivēts — no meitenēm prasām daudz, bet zēnus appuišojam. Kāpēc? Es savam padsmitniekam lieku pašam ar visu tikt galā, piepūlēties. Man liekas, vīrieši nekad nav gatavi samierināties, viņos ir privātīpašnieciskais instinkts — es tevi esmu apprecējis, un tu piederi man. Mans vīrs bija ļoti greizsirdīgs. Greizsirdīgs uz jebko. Kad mainīju darbu, kur daudzi kolēģi bija vīrieši, tā izrādījās traģēdija, it kā es uz darbu ietu meklēt mīļākos, nevis strādāt. To viņš nevarēja pārdzīvot, turklāt visu mūsu laulības dzīvi bija pārliecināts, ka es viņu krāpju, kas ne reizi nebija noticis.

PROBLĒMA: Visbiežāk vīrieši sper sānsoļus, kad sievietes uzmanība pastiprināti pievērsta kam citam — bērnam, darbam vai studijām.

— Es piedzīvoju epizodi ar augstskolu, kurā studēju, kad bērns jau bija paaudzies. Mācījos neklātienē, studijas bieži aizņēma vakarus un sestdienas, man nācās braukt uz lekcijām Rīgā, vīrs palika mūsu mazpilsētā. Mana prombūtne viņam šķita izcils arguments — tu nenāc mājās, tāpēc dzeru un satikos ar citām. Ir tik viegli notiekošajā vainot sievieti... Bet tas man šķiet nevīrišķīgs arguments. Visnepatīkamākais bija tas, ka vīrs uzskatīja — es braucu uz Rīgu un satiekos ar citiem vīriešiem. To, ka no lekcijām un sekmīgi nokārtotajiem eksāmeniem atgriezos mājās pārgurusi, viņš neuzskatīja par argumentu. Kādi vēl mīļākie?

PROBLĒMA: Vīrietis ir gatavs dzīvot dubultu dzīvi gadiem ilgi, jo viņam tā ir ērti.

— Vīriešiem ir bail no pārmaiņām. Mans vīrs vispār nebūtu spējīgs pats aiziet no ģimenes, laulības šķiršanas iniciatore biju es. Viņam bija ļoti ērti, ar dzīvi viss bija kārtībā. Galvenais, ka savai mātei, kura dzīvoja tālu, viņš bija paraugdēls, kurš aizbrauca ciemos notēlot labo ģimeni. Man arī šķiet, ka mokas par dubultās dzīves dzīvošanu un psiholoģiskais spiediens vīriešiem ir racionālāks. Mums, sievietēm, ir tās lielās emocijas, mēs skrienam pie dakteriem un psihologiem. Ja vīrietis ilgstoši dzīvo dubultu dzīvi, tad izvēle ir jāizdara sievietei, tas ir pašcieņas jautājums. Es zinu vīrieti, kuram vienā pilsētas malā ir māja ar sievu, otrā — ar mīļāko. Un es ne reizi neesmu redzējusi viņu laimīgu un apmierinātu — viņš nevar izšķirties no sievas, jo viņiem ir vērtīgi kopīpašumi. Un mīļākā, protams, arī grib daudz. Abas sievietes viena par otru zina. Tas noteikti ir grūti. Ja es nonāktu šādā situācija, laulību pārtrauktu.

PROBLĒMA: Vieglāk ir izlikties, ka neredzi sava partnera sānsoļus, kas var izrādīties arī īslaicīgs sakars.

— Jaunībā mana apziņa bija orientēta uz to, ka esmu kopā ar cilvēku, kuru mīlu un kurš ir labs, tāpēc nekad man pāri nedarīs. Šis fons darbojās, kamēr nepierādījās pretējais. Pierādīt pretējo ar čalošanu no malas nevarēja. Jā, man draudzene teica — padomā, kur viņš iet un cik bieži nav mājās. Viņa man izstāstīja loģisku notikumu ķēdīti, kas pierādīja mana vīra neuzticību. Es uz to vienmēr atbildēju — tas nevar būt! Mans vīrs ir tik labs! Vienkārši negribēju to redzēt, jo mīlēju. Es tik ļoti uzticējos savam vīram, ka neticēju, ka viņš mani varētu piekrāpt. Bet, kad pēc mūsu šķiršanās uzzināju, ka viņš mani ir krāpis, es jutos kā aplieta ar mēsliem. Nezin kāpēc jutos vainīga. Bet kāpēc es? Neko taču nebiju izdarījusi, piekrāpta biju es.