Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9091085t1h271c.jpg)
Pūdeļi šķiet jautri suņuki, kuru vienīgā sūtība ir sagādāt prieku savam saimniekam un arī citiem cilvēkiem. Tādas kā dzīvās rotaļlietas. Iespējams, tā tiešām var teikt par mazajiem, miniatūrajiem un pundurpūdelīšiem, taču lielo pūdeļu uzdevums vismaz šķirnes pirmsākumos bijis pavisam cits.
Palūkojoties uz pūdeli, tūdaļ ir skaidrs, ka kaut kas tāds var būt radies tikai un vienīgi Francijā. Arī koķetā uzvedība un fifīgā gaita norāda uz franciskumu. Tiesa, savas itin pamatotas pretenzijas uz šķirnes autorību ir arī spāņiem (perro de aqua tikuši aprakstīti jau pirmajos spāņu medniekžurnālos ap 19. un 20. gs. miju), tomēr pasaulē pazīstamākais šķirnes nosaukums — pūdelis — radies no vācu valodas.
Kara varonis
Par šķirnes rašanos ir daudz dažādu versiju. Pūdeļveidīgi suņi attēloti sengrieķu zīmējumos. 12. un 13. gadsimtā šādi suņi parādījušies sicīliešu mākslas darbos, kā arī franču meistardarbos. Gadsimtu vēlāk pūdeļveidīgi suņi bijuši izplatīti jau visā Rietumeiropā un Viduseiropā. Savukārt pirmās ziņas par pūdeļiem Anglijā datējamas tikai ar 16. gadsimtu.
Lai gan jau kopš vēlajiem viduslaikiem pūdeļi kalpojuši kā augstdzimušu dāmu greznumlietiņas, pirmām kārtām viņi bijuši medību suņi un izmantoti ūdensputnu medībās.
Dažādos karos lielie pūdeļi kļuvuši arī par karavīru līdzgaitniekiem. Tiesa, viņi nekad nav bijuši kā seno romiešu kara suņi, kas plosījuši pretiniekus un iedvesuši bailes jau ar savu izskatu vien, bet gan kalpojuši humānākiem mērķiem. Viņi devušies kara laukā ar medikamentu un pārsienamo materiālu somām, kā arī vilkuši no frontes līnijas ievainotos — lielajiem pūdeļiem tam spēka pietiek! Viens no slavenākajiem pūdeļiem bijis Mustašs, kurš dienējis Napoleona armijā. Viņš, saceļot trauksmi, pamanījies paglābt no drošas nāves savu grenadieru pulku. Austerlicas kaujā viņš, neraugoties uz spēcīgo apšaudi, devies pie pulka nogalinātā karognesēja un paglābis karogu no krišanas ienaidnieku rokās. Varonīgais suns krita kādā citā kaujā — viņam trāpīja lielgabala lode.
Starp citu, lai gan vairākumā gadījumu kļuvuši par maigiem un lolojamiem mīļumiņiem, vēl mūsdienās, piemēram, Francijā, lielie pūdeļi piedalās ūdensputnu medībās. Arī dažādi dienesti labprāt izmanto šos dzīvniekus. Pūdeļi strādā, piemēram, muitā, kā arī policijā, meklējot narkotikas un sprāgstvielas.
Viņi nav blondīņi
Pūdeļi ļoti pieķeras saviem saimniekiem. Tik ļoti, ka iespēju robežās pat cenšas pārņemt dievinātā divkājaiņa ieradumus. Vēl vairāk. Ja saimnieks ēd, arī suns to darīs. Ja saimnieks dodas gulēt, arī suns dara to pašu. Ja saimnieks kašņājas pa savu dārziņu, arī pūdelis ar prieku nodosies zemes darbiem.
Pret savas ģimenes locekļiem pūdeļi ir draudzīgi un sirsnīgi. Viņi labi sadzīvo gan ar pieaugušajiem, gan bērniem, gan arī citiem mājdzīvniekiem. Tiesa, attiecībās ar citiem mājas mīluļiem pūdeļi ir mazliet augstprātīgi — viņi neapšaubāmi uzskata sevi par augstāk attīstītām būtnēm. Iespējams, tādi viņi jūtas, pat salīdzinot ar cilvēkiem, taču, galanti un smalkjūtīgi francūži būdami, šajā gadījumā viņi savu pārākumu necenšas īpaši uzsvērt. Ne velti teic, ka pūdeļi vēl nav gluži cilvēki, taču suņi arī vairs ne.
Par spīti vairākās filmās redzētajam, šīs šķirnes pārstāvji ir nevis bezpalīdzīgi blondīņi, bet gan ļoti veikli, apķērīgi un ātri apgūst pat itin sarežģītus trikus, par standartkomandām pat nerunājot. Tiesa, ar nepareizu audzināšanu pūdeļus patiešām iespējams padarīt par gražīgiem skaistulīšiem — viņi ātri apjauš, ka tiek dievināti un loloti, un, protams, nekavējas kļūt par ģimenes kungiem, pieprasot visu savu vēlmju bezierunu piepildīšanu.
Sekojiet modei
Pūdeļus apcirpt sākuši mednieki. Biezais apmatojums gan pasargājis suni no samirkšanas un saaukstēšanās, metoties pakaļ nošautajiem putniem ūdenī, taču ļoti traucējis, spraucoties cauri briksnājiem, kā arī palēninājis peldēšanas ātrumu. Tad nu mednieki ņēmuši rokās dzirkles, atstājot apmatojumu tikai ap suņa ķepām (kā airu lāpstiņas) un krūtīm (lai dzīvnieks nesaķertu plaušu karsoni).
Šķiet, pūdelis ir vienīgā suņu šķirne pasaulē, kuras pārstāvju panākumi izstādēs tik ļoti atkarīgi no frizieru prasmes — ar oficiāli neatzītu frizūru pūdelis pat netiek līdz izstādes ringam. Frizūras noteiktas FCI standartā, turklāt rūpīgi atrunātas vissmalkākās detaļas. Tad nu saimniekiem nākas vai nu atvēlēt palielus līdzekļus, lai vestu suni uz frizētavu, vai arī pašiem apgūt friziermākslu. Taču arī ikdienā nākas krietni papūlēties, lai sava mīluļa kažociņu koptu — jāķemmē katru dienu. Turklāt rūpīgi jāseko jaunākajām tendencēm pūdeļu modes lauciņā – nav gana smalki, ja suns izvests sabiedrībā ar pērngada frizūru vai pirms mēneša no modes izgājušu lentīti. Tiesa, lentīšu un citu aksesuāru modes būšanas vairāk attiecas uz mazākajiem pūdeļiem, taču moderni un prasmīgi veidotai frizūrai jābūt arī lielajiem pūdeļiem.
Vissenākā ir lauvas frizūra — suns apcirpts gandrīz kails, atstājot vien krēpes un pušķīšus ap kājām. Šis fasons saglabājies jau kopš Ludviķa XVI vai pat vēl senākiem laikiem un pagājušā gadsimta 20. gados tika noteikts kā vienīgais oficiālais, ar kādu pūdelis drīkstēja piedalīties izstādē.
1960. gadā tika izstrādāts modernstila griezums (zīmīgs ar pavisam garu vilnu uz ausīm un pušķīti astes galā), un piecus gadus vēlāk arī tas tika oficiāli atzīts par labu izstāžu suņiem. Angļu stilā apcirptam pūdelim vilna atstāta arī uz dibengala, bet uz pakaļkājām izveidoti divi apmatojuma bumbulīši. Vēl pieļaujams ir tā dēvētais papiklips jeb skandināvu lauvas stils – uz galvas izveidots tāds kā mezgls. Taču neoficiāli frizūru ir neskaitāmi daudz, un tur nu stilistiem ir ko izvērsties un sacensties.
Novārtā nav atstāti arī pūdeļu nagi. Tiem taisa manikīru, tos lako, un, protams, arī šajā jomā mode ir mainīga. Nu gluži kā apģērbam. Jā, pūdeļiem ir arī visnotaļ plaša garderobe...
Tātad, ja ir vēlēšanās, pērkot suni, iegūt ne tikai uzticamu draugu, bet arī savu dzīvi veltīt savam četrkājainajam luteklim, tad pūdelis ir īstais. Turklāt lielais pūdelis vēl aizvien saglabājis savus mednieka instinktus, tāpēc iziet ar viņu brīvā dabā ir ļoti interesanti gan sunim, gan saimniekam. Tiesa, pēc tam atkal krietns brīdis būs jāvelta, lai dzīvnieku sakoptu..
***
SAIMNIECES LEPNUMS
Mīl nočiept gabaliņu siera
Trīspadsmit mēnešus vecais lielais pūdelis Kartjē uz Rīgu pie saimnieces Ļubovas Komisarovas atceļoja no Habarovskas pilsētas Krievijā.
«No Habarovskas līdz Maskavai mūsu skaistulis brauca ar vilcienu, tur viņu sagaidīja un iesēdināja nākamajā transporta līdzeklī. Tā viņš patstāvīgi arī pie mums atbrauca. Kartjē ir ļoti mīlīgs, labi kontaktējas ar bērniem, ar pieaugušiem cilvēkiem. Līdz zināmam vecumam ar pūdeļa aprūpi vispār nebija nekādu problēmu, bet, kad suns kļūst vecāks, viņam mainās apmatojums. Praktiski katru dienu ļoti rūpīgi ir jāķemmē kažoks, un šī procedūra aizņem vismaz 20 minūtes. Es nevaru teikt, ka tas man sagādā īpašas grūtības. Sarežģītāk tas noteikti varētu būt cilvēkiem, kam iepriekš vispār nav bijis nekādu dzīvnieku un tagad viņi izvēlas iegādāties izstāžu suni. Pati apgriežu Kartjē kažoku, jo esmu suņu frizētavas īpašniece. Pirms tam man ir bijuši vairāki citi, bet izvēlējos lielo pūdeli ekstravagantā izskata dēļ — garš purns, izteiksmīgas un gudras acis, slaidas kājas. Gudrs un paklausīgs, nav agresīvs, draudzīgs. Kad es viņu paņemu līdzi uz savu darbu, Kartjē īpaši draudzīgi izturas pret cilvēkiem, ko vienreiz saticis vai redzējis. Dažkārt ir mazliet rezervēts pret tiem, ko pirmoreiz ierauga — nelec tiem apkārt, necenšas piebakstīt ar purnu vai pasniegt ķepu. Viņam vispār ļoti patīk lēkāt, ja ļautu, tad mēģinātu saķert katru putniņu.
Savā negarajā mūžā Kartjē jau paspējis izcīnīt Baltijas valstu čempiona titulu. Pašlaik viņš jau sasniedzis pieauguša suņa augumu, garāks vairs nebūs. Latvijā ir diezgan maz šīs šķirnes dzīvnieku, jo tā nav komerciāla. Mēs iegādājāmies šo suni sev — savai dvēselei, savam priekam. Krievijā ir paši labākie pūdeļi pasaulē — gan lielie, gan mazie. Toreiz, kad pirkām, par kucēnu samaksājām 800 eiro, Eiropā cena varētu būt vismaz 1500 eiro, bet titulēti izstāžu dzīvnieki ir vēl dārgāki.
Pēc pāris nedēļām mēs pošamies uz Eiropas čempionātu, kas šoreiz notiks Horvātijā, un ceram uz labiem panākumiem. Kartjē ir pietiekami pacietīgs — viņš mierīgi var nostāvēt četras piecas stundas, kamēr veido frizūru, tāpat arī sacensību laikā. Nupat aizvadītajās, kad gatavojāmies dokumentu pārbaudei, Kartjē uzlēca uz tiesnešu galdiņa, ar visu savu stāju paužot: «Te es esmu, lūdzu, novērtējiet mani!» Arī tad, kad braucam kopā ar citiem uz ārzemēm, Kartjē pārējos suņus mēģina iesaistīt draiskulībās. Mājās viņš cenšas pastrādāt kādu blēņu, piemēram, pakampt no galda siera šķēli, kas viņam ļoti garšo, bet izdarīs tā, ka mēs to aptversim tikai pēc kādām pāris stundām. Kad viņam bija tikai pāris mēnešu, Kartjē naktīs ārdījās pa visu māju. Mūsu pacietībai beidzoties, iegādājāmies speciālu krātiņu, kur likām viņam gulēt. Tagad to vairs neliekam darīt, taču, kad Kartjē izdomājis nosnausties, viņš būrī ielien pagulēt.
Pats interesantākais ir tas, ka viņu ļoti iemīļojis mans vīrs, kuram agrāk nebija īpašas intereses par suņiem vispār, un viņiem abiem izveidojušās īpašas attiecības. Vairāk klausa mani, taču mīl vīru, tur es diemžēl neko nevaru mainīt.».