Ko patiesībā vēlas sievietes?

Ko formāli vēlas sievietes?

Protams, viņas vēlas atriebties vīriešiem un sagrābt varu.
 
1) Tajās valstīs, kur politiski tas bijis iespējams, sievietes devušas triecienus vīriešu trim vājībām, ieviešot:

• kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos;
• iespēju atņemt vīrietim tiesības uz bērnu;
• uzkrāto līdzekļu maksimālu atsavināšanu šķiroties.

2) Sievietes vēlas panākt līdzīgas tiesības iespējās pelnīt naudu.

Ko faktiski vēlas sievietes?

Ja sievietes būtu atklātas un patiesas, tad atzītu, ka lielākā daļa ir aktīvas tikai tajās jomās, kur līdzekļi ir nevis jānopelna, bet jāsadala. Daudz drošāk viņas jūtas mājās, nevis biznesā. Arī politiku ir vieglāk ietekmēt caur vīru, nevis parlamentā.

Lūk, kādēļ vīrieši nenopietni attiecas pret sievietēm biznesā, sportā, politikā — tāpēc, ka tas viņām nav tik nopietni kā laulība. Ja sieviete jūt, ka var noņemt no sevis atbildības slogu, viņa to arī izdara. Sievietes sapnis ir dzīvot aiz vīrieša kā aiz akmens mūra, tas ir, pārlikt uz viņu atbildību par savu dzīvi.

Tāpēc sieviete meklē ne tikai vīrieti, ar kura palīdzību varētu dzemdēt, bet tādu, kurš spētu arī aizsargāt viņas pēcnācējus. Tā kā tieši šajā ziņā izvēle nav liela, sievietēm rodas problēma: pat tad, ja viņas izredzēto atrod, viņas pašas nevar vīriešus apprecēt — tā joprojām ir vīriešu privilēģija. Tieši par šo privilēģiju neapzināti cīnās sievietes. Viņas domā, ka, iegūstot varas grožus, viņām būs arī tiesības izvēlēties vīriešus laulībām.

Aiz akmens mūra

Taču arī tad, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kurš labprātīgi uzņemas atbildību par sievieti un pēcnācējiem, viņa nejūtas labi. Tāpēc, ka, esot pilnībā atkarīga no vīrieša, sieviete kļūst agresīva.

Vīrietis savukārt cenšas no visa spēka — vicina zobenu, lai aizstāvētu savu ģimeni un ar pūlēm sadabūtu naudu tās uzturēšanai, kā dēļ arī viņš kļūst agresīvs. Vīrietis nevis vienkārši strādā, bet viņam jānopelna arvien vairāk un vairāk, jo cilvēki dzīvo prestižam, un šīs prasības visu laiku pieaug. Vai nu vīrietis pats domā, kā vairāk nopelnīt, vai arī sieva viņu visu laiku baksta.

Vīrietis kļūst nikns, jo viņam arvien jāpaaugstina latiņa. Mājās pārnākušu viņu sagaida agresīva, ar savu stāvokli neapmierināta sieva: «Bet kā tad ar mani? Kur ir manas tiesības?» Šādā brīdī vīrietis var pasludināt: «Ņem cirvi un pati ej tur, kur skraida pēc barības satrakojošies tēviņi. Tur arī uzstājies!»

Un tad izrādīsies, ka tas viņai nav pa spēkam. Kaut arī tiesības vienādi pelnīt sieviete ir izcīnījusi, praksē realizēt tās nav izdevies. Simtiem sieviešu, neraugoties uz savām tiesībām, vienalga pelna mazāk nekā vīrieši analogā biznesā. Tas pats attiecas  uz politiku. Tiesības ar to nodarboties sievietēm ir, bet likumu pieņemšanā viņu balsis ir daudz klusākas nekā vīriešu.