Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9094784t1h8d51.jpg)
Šķiet, pasaulē populārākie četrkājainie vācieši ir vācu aitusuņi, kurus mēdzam mīļi dēvēt par vilciņiem. Nezināmāki, taču, iespējams, vēl vāciskāki ir citas šķirnes pārstāvji – hovavarti.
Hovavartu senākā vēsture ir miglā tīta. Domājams, ka viņu senči bijuši gan molosveidīgie suņi, kuri tagadējās Vācijas teritorijā nokļuvuši līdz ar ostgotu ciltīm, gan seno romiešu suņi, kuri līdz ar divkājainajiem karotājiem mūsu ēras 2. gadsimtā pamanījās okupēt Vācijas dienvidrietumus.
Citviet Rietumeiropā līdzīgi rējēji piederējuši vai katram lopkopim un palīdzējuši cilvēkiem tikt galā gan ar ganāmajiem, gan ar lopus apdraudošajiem plēsējiem, bet Vācijā hovavarti skaitījušies elitāra suņu šķirne.
Pils sargs
Pirmās ziņas par hovavartiem (Hovewartach – no vācu vārdiem Hof (pils) un Wacher (sargs)) rodamas 13. gadsimta hronikās. Viņi piederējuši vien feodāļiem un tikuši izmantoti lielu dzīvnieku medībās, kā arī pavadījuši savus saimniekus karagājienos, sargājot nometnes. Protams, atbilstoši šķirnes nosaukuma izcelsmei viņu uzdevums bijis rūpēties arī par piļu drošību. Hovavarti bija īsteni miesassargi, kuri gan brīdināja saimnieku par svešinieka tuvošanos, gan bija gatavi vajadzības gadījumā mesties cīniņā, nedomājot par savu dzīvību. Viņi bijuši īsteni vācieši – drosmīgi un disciplinēti.
Laiki mainījās, radās jaunas suņu šķirnes, un jau vēlajos viduslaikos hovavarti bijuši sastopami vairs tikai senu aristokrātu ģimeņu mājokļos. Taču jau 17. gadsimta sākumā, kad arī vācu aristokrāti aizvien vairāk pakļāvās modes ietekmei, senie līdzgaitnieki vairs hronikās netika pieminēti un pat daiļliteratūrā šādu suņu aprakstus neatrast.
Atdzimšana
Dīvainā kārtā šķirne pavisam nepazuda. Pēc divus gadu simteņus ilgušas aizmirstības hovavarti atkal iznāca uz suņniecības skatuves. Neilgi pirms 1. pasaules kara Kurts Kēnigs, kuram jau pēc uzvārda vien pienācās interesēties par dažādām aristokrātiskām un pat ķēnišķām padarīšanām, izstudējis senos rakstus, ieinteresējās par četrkājainajiem vācu aristokrātiem un devās hovavartu meklējumos. Izrādījās, ka tolaik Vācijā bija saglabājušās divas mazskaitlīgas un savstarpēji izolētas šādu suņu saimes – Grācā un Švarcvaldē. Izvēlējies dažus senajiem šķirnes aprakstiem vislīdzīgākos dzīvniekus, Kēnigs ķērās pie šķirnes atjaunošanas.
Par suņiem, kas izmantoti šajā restaurācijas darbā, ziņas ir pretrunīgas un reizumis pat mazticamas. Zemnieku suņu, kas līdzīgi senajiem hovavartiem, krustoti ar ņūfaundlendiem un kuvašiem, ciltsdarbā esot piesaistīts pat kāds savvaļas suns no Āfrikas, kā arī leonbergeri un vācu aitusuņi (bet divas pēdējās šķirnes tolaik nemaz vēl nebija stabili izveidojušās!). Vairāki kinologi par šādu teoriju vien pasmīkņā. Pat, pieņemot, ka Kēnigs ar to vien nodarbotos un viņam būtu pieejami milzīgi līdzekļi, no šāda (turklāt ģenētiski nestabilu dzīvnieku) kokteiļa vēlamais rezultāts būtu panākams ļoti ilgu gadu laikā. Bet šim entuziastam izdevies iegūt stabilu hovavartu saimi mazāk nekā 20 gados. Jau 1936. gadā Kēniga suņiem dzima pēcnācēji bez jebkādām citas šķirnes iezīmēm – t.i., bez brāķa. Un 1937. gadā apstiprināts pirmais hovavartu standarts.
Savādi, ka 2. pasaules kara laikā skaistie dzīvnieki tomēr nekļuva par Vācijas iekarotāju trofejām un neizplatījās pa visu pasauli. Pirmie hovavartu mīļotāju klubi ārpus Vācijas radās tikai ap 1960. gadu, toties gandrīz masveidā – Šveicē, Austrijā, Dānijā, Zviedrijā, Somijā un Skotijā. Savukārt aiz okeāna – ASV un Kanādā – pirmie šķirnes pārstāvji iekaroja ļaužu simpātijas tikai ap 1980. gadu.
Ar viņu ir droši
Mūsdienās hovavartus izmanto ne tikai kā sargsuņus. Viņi lieliski tiek galā arī ar glābēju pienākumiem. Viņu specializācija – glābšanas darbi ūdeņos un arī kalnos. Vairākās Rietumeiropas valstīs šīs šķirnes pārstāvji atrodami dažādās policijas vienībās. Un, protams, pateicoties nosvērtajam raksturam, šie suņi ir itin iecienīti mājas mīluļu statusā. Viņi ir uzticami draugi gan mājās, gan garās pastaigās pie dabas krūts. Galvenais, ka ar šādu draugu cilvēks var justies drošībā.
Gadsimtiem ilgie sargsuņa instinkti, neskatoties uz dažādu citu šķirņu piejaukumu, saglabājušies, tāpēc iespējams, ka hovavarts jau kucēna vecumā bez īpašas apmācības ķeras pie savas ģimenes cilvēku un arī īpašuma sargāšanas. Hovavarti aug lēni. Samērā ilgi viņi vēl nav fiziski nobrieduši un arī uzvedas gluži kā kucēni. Audzinot šādu suni, tas jāņem vērā – gan izvēloties slodzi, gan apmācības metodes. Jāprot apvienot zināmu maigumu un iecietību ar stingru disciplīnu. Svarīgi ir nepalaist garām brīdi, kad jaunulis sāk īsteni nobriest un viņam var ienākt prātā pacīnīties par augstāku vietu sava bara (ģimenes) hierarhijā – tūdaļ jāierāda, ka cilvēki ir galvenie. Un parasti hovavarti ar to samierinās. Taču gadījumā, ja mājās ir vēl kāds mājdzīvnieks, šie lepnie suņi diez vai vēlēsies samierināties ar vietu tūdaļ aiz troņa – viņi ir dzimuši barveži.
Lai gan šo suņu apmatojums ir krietni garš, noņemšanās ar to neesot liela. Esot gana, ja reizi nedēļā suni izķemmē. Ziemā gan jāuzmana pirkstu starpas – vilnā var būt saķērušies sniega bumbuļi, un, tā kā hovavarti vislabāk jūtas, dzīvojot ārpus telpām, suņa ķepas būtu jāpārlūko katru sniegainā laika dienu.
Lai gan hovavarti gluži labi pielāgojas dažādiem klimatiskajiem un sadzīves apstākļiem, daudzdzīvokļu nama dzīvoklis šādam sunim nav gluži tas piemērotākais miteklis. Sunim jau, protams, nekas nelāgs nenotiks, taču nav zināms, cik ilgi būs iespējams saglabāt labas attiecības ar kaimiņiem – hovavartu uzdevums kopš senlaikiem ir bijis sargāt sava pavēlnieka pili un ar savu skaļo, skanīgo balsi brīdināt par svešinieka tuvošanos...
***
SAIMNIEKU LEPNUMS
Uzmanīgs un uzticīgs mājas sargs
Hella ir izaugusi par slaidu, melnu skaistuli, kura pavisam nesen pirmajā jubilejā sagaidīja ciemos savas krustmātes. Saimnieks Kaspars Štauers prognozē, ka mīlule garāka vairs neizstiepsies, ja nu vienīgi piebriedīs gurnos.
"Pārsvarā ēdinām ar profesionālo sauso barību, bet kā kārumu mēdzam iedot kaltētās cūku austiņas, kas Hellai ārkārtīgi garšo. Kā es atradu šo suni? Atšķīru suņu šķirņu grāmatu, ieraudzīju hovavartu, un iepatikās. Labs sētas uzraugs, kurš atzīst visus ģimenes locekļus. Ja pienāk svešinieks pie vārtiem, kamēr es ar viņu nesāku runāt, Hellas balss ir tāda, ka atnācējs rūpīgi pārdomās, vai ienākt pagalmā. Rūpīga un saudzīga pret bērniem, mums pašiem ir mēnesi veca meitiņa, un Hella tā ļoti bijīgi un prātīgi tuvojas ratiņiem.
Katru dienu stundu mēs skrienam pa mežu – es braucu ar riteni, viņa pakaļ, jo hovavarti ir ganu suņi, viņiem vajag izskrieties, nav istabas dzīvnieks. Dauzīties gan gribas, kaut miermīlīga raksturā. Pilda savu pienākumu – sargā tai uzticēto teritoriju. Jo lielāku teritoriju suns apzina, jo drošāk, ka viņš prom no mājas neskries. Vēl patīk mežā stirnas ganīt: ne tā, ka skriet pakaļ un plosīt, bet – kāpēc viņas bēg prom? Uzskatu, kā to suni audzināsim, tāds viņš arī būs. Gribas jau reizēm kaut ko Hellai no galda paņemt, bet viņai nav raksturīga diedelēšana. Pilnībā saprot, ko drīkst atļauties, ko ne. Ja nevar noskatīties, kā saimnieki ēd, tad aiziet vai nu uz citu istabu, vai vispār ārā.
Esam ievākuši informāciju, ka Latvijā pagaidām ir tikai divi hovavarti, viens puika Rīgā, tas varētu būt potenciālais Hellas līgavainis. Iegādājāmies Berlīnē, profesionālā suņu audzētavā, Hella bija viena no desmit kucēniem tajā metienā. Mājupceļā bija ļoti nobijusies, pārdzīvoja. Hellas māte ir piedalījusies izstādēs, pašlaik viņa kā terapijas suns brauc uz pansionātiem ārstēt cilvēkus, kas slimo ar izkaisīto sklerozi, brauc arī uz skolām pie bērniem. Vācijā šīs šķirnes suņi ir ļoti populāri. Suņu audzētava no Vācijas mums atsūtīja apsveikumu Hellas pirmajā dzimšanas dienā. Tur palikušajiem dzīvniekiem svinēja pirmo jubileju, atsūtot no šā pasākuma arī fotogrāfijas. Šajā audzētavā iekārtots arī veikals un dzīvnieku viesnīca tikai šīs šķirnes suņiem.
Reizi nedēļā hovavartiem noteikti jāizķemmē kažoks, lai nesaveltos vilna, bet speciāli cirpt to nevajag. Pērnajā vasarā gājām arī peldēties, to ieteica veterinārārsts, lai kauli pareizi saaugtu. Tad Hella vēl bija kucēna vecumā, un īsti nevarēja saprast, patīk viņai vai ne. Gan ziemā, gan vasarā pa dienu dzīvojas ārā, ziemā var pat līdz mīnuss 20 grādu salam, jo kažoks ir pietiekami biezs. Pa nakti viņa vienmēr uzturas tikai pirmajā stāvā, pa dīvāniem negulšņā. Vācijā suņi, kas sasnieguši desmit gadu vecumu, drīkst gulēt dīvānā – tur viņiem atļauta tāda privilēģija."
Saimniece Iveta vēl atcerējās, kā Hella kucēna vecumā sagrauza automašīnas drošības jostu. Mašīnā, aizverot durvis, ārā bija palicis mazs gabaliņš drošības jostas. Vakarā apskatoties, Hella bija visu drošības jostu izvilkusi ārā un sagrauzusi smalkās driskās, uz mašīnas durvīm vien atstājot četru ķepu nospiedumus.