Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kristapa Ģelža izstāde galerijā Rīga
Šķiet, ar mākslinieku, vienu no leģendārās izstādes Robežpārkāpēji dalībnieku Kristapu Ģelzi nav jāiepazīstina. Gandrīz katram būs gadījies dzirdēt par viņa nereti provokatīvajiem darbiem vai savulaik aktīvo izstāžu dzīvi ne tikai pašu mājās, bet arī aiz valsts robežām.
Kristaps Ģelzis ir arī citu robežu, proti, mediju pārkāpējs. Izsekojot vairākām personālajām un grupas izstādēm, atklājas dažādība materiāla izmantošanā un pieejā – grafikā lielformāta papīrs, instalācijās svins, koks, betons, kažokādas, video (mākslinieks sevi uzskata par fotogrāfijas digitāldrukas ieviesēju Latvijā) u. c. – nekas netiek smādēts par labu mūra laušanai starp skatītāju un mākslu. Vēl līdz 9. jūnijam galerijā Rīga ir apskatāms gluži mierīgs un akadēmisks Kristapa Ģelža sarunas veids, proti, akvarelis, izstādē Ūdenskurs.
Neierastie lielformāta darbu izmēri un baudāmi dažādoti akvareļtehnikas manevri, izmantojot plūdinājumus, notecējumus un smalkus krāsu plīvurīšus, arī samazgājumus (Princeses ātrums), ir saistoši. Akadēmiskais zīmējums (Kečuportrets, Kreisais krasts u. c.) savienojumā ar tehnikas pazīšanu ļauj skatienam pakavēties ilgāk. Tomēr akadēmisku tīksmi te neatrast. Ja tā nešķiet, tad jāskatās dziļāk, piemēram, autorportretā Kečuportrets, kur var novērot, kā ikdienišķi sīka ķibele ironiski smīnīgi atšķaida optisko apjoma modelējumu.
Lielformāta akvarilējumi izmaina samērus un laupa skatītājam ierasto skatījumu, atkājot līdz šim netipisku redzes ainu, kas spēj miskastes saturu (Rozā atkritumi) ar neitralizējošu vienas krāsas un balto laukumu palīdzību padarīt par dekoratīvu rakstu. Līdzīgas manipulācijas tiek veiktas ar ziediem (Ziedu pikets) – krāsaini uzplaiksnījumi tukšā telpā ar nekaunīgiem otas uzlicieniem – vai Kluso ziedu pietuvinātība, kas mulsina, jo liek upurēt ierasto skatījumu, lai saredzētu citādi.
Diez vai Kristapam Ģelzim būs nejauši gadījies delfīnus Daugavā ieraudzīt (Oranžie delfīni) – iespējams, ka oranžie ir ekoloģiski šausminošie mēsli (dīzeļdegvielas noplūdes un citi cilvilizācijas bonusi). Atkritumi ir kļuvuši par hronisku mūsdienu sabiedrības sastāvdaļu – kā nerakstītas, bet paliekošas pēdas no sērijas Es šeit biju (Sēņotāju pavasaris – piesārņotāji arī mājienu ar koku nesapratīs, kaut bērzs ir ticami imitēts, bet pudele ir īsta!).
Bet bez šiem mēsliem ir vēl lielāki – morālie. Latvijai uzglūn bubulis, tāpēc tā meklē aizsardzību NATO azotē (Rīgas atslēgas), rezultātā iegūstot to pašu utopisko optimisma pilno noskaņu (Maija baloži), ko padomjlaikos panāca mākslinieks Semjons Gelbergs darbā Miera draugi (tikai baložus baroja un mieru ienesa citi). Drīzāk Kristapa Ģelža baloži ir vienkārša redzes aina no ikdienas novērojumiem, līdzīgi kā Kreisais krasts, bet pats mākslinieks intervijā Artim Svecem (Kultūras Diena), par darbu idejām runājot, atzinās: «Jā, tās ir tās ķeskas, pret kurām esmu paredzējis cīnīties. Es tomēr vēlētos, lai darbs nepauž vispār nekādas domas.» Ja skatītājs ir tās pašas kaites vajāts, tad droši var turpināt prāta rotaļas. Kāds cits globalizētās pasaules bieds – pleķis uz laimīgās sabiedrības tīrības, piemēram, bin Ladens (Bin Bailes) vai tepat Latvijas homofobu sabiedrībai tuvāks un aktuālāks – Spraits un Smita kundzes DNS, kas norāda uz morālajiem netīrumiem pašu vidū. Visu ironiski vainago sabiedrības neētiskā ekoloģija (Britinijas stringi), kas kāri tver populāro cilvēku neveiksmes un kompromitējošus attēlus, padarot viņu dzīves par publisku farsu jeb netīru šmuci (Princeses ātrums).
Ķeskas turpina vajāt, un izstāde to tikai pierāda – gan skatītāju uztverē saiknē ar redzamajiem darbiem, gan paša mākslinieka izpausmes pielīp aktīvām, ar sabiedrību saistītām idejām. Nonākot aci pret aci ar akadēmiskā tehnikā izpildīto darbu, prāts cenšas atrisināt paradoksus, kamēr skatiens vienkārši priecājas par redzamo vai pārslīd pāri kā ideju impulsu izraisītājiem. Iespējams, ka mulsums par to, kā skatīties, nav nejaušs, jo šķita, ka skaidrības nav arī pašam autoram. Bet ir iespēja pamēģināt abus – veldzēt acis plūdinājumos un domāt.