Skip to footer
Šodienas redaktors:
Marina Latiševa
Iesūti ziņu!

Jāņu mistērijas

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto

Kad 23. jūnija vakarā riet saule, sākas latviešiem maģiskākā nakts, ritualizēti iezīmējot vasaras saulgriežus. Būtībā tie ir vienīgie īsti latviskie svētki, kurus svin visa tauta, jo ziemas saulgrieži laika gaitā pietuvināti kristīgās dzīves notikumam – Jēzus dzimšanas svētkiem. Jāņi ir un paliek īsti pagāniski, to svinēšanā saglabājušās arhaiskās saknes.

Lai gan – arī šis apgalvojums nav viennozīmīgs. Piemēram, Vaira Vīķe–Freiberga grāmatā «Trejādas saules. Hronoloģiskā saule» (Rīga, 1999) raksta: «Ļoti bieži tiek uzsvērta Jāņu dienas saistība ar kristīgo kalendāru, nereti tādā veidā it kā mēģinot mazināt Jāņu kā ļoti senu un simboliski savdabīgu svētku autentiskumu. Modernos laikos, kā katram zināms, Jāņu diena sakrīt ar Sv. Jānim Kristītājam veltīto kalendāra dienu 24. jūnijā. Tas tomēr vēl nenozīmē, ka Jāņi būtu jel mazākā mērā kādi kristīgie svētki vai – ka radušies kristīgā kalendāra iespaidā.«

No senatnes

Jāņu pagāniski mītisko būtību lieliski aprakstījis Valdis Muktupāvels materiālā «Par āžragu, vara bungām un ne tikai": «Jāņu kā vasaras saulgriežu ieražas mītiskais saturs ir cieši savijies ar norisēm dabā un cilvēku dzīvē. No senākās, nesadalītās apziņas viedokļa šīs visas lietas pastāv vienlaicīgi savā veselumā un papildina cita citu.

Jāņu svinības saistās ar vienu no senākajiem auglības rituāliem, kura pamatā ir vēl senāks kosmogoniskais mīts par auglības un veģetācijas dievības laulībām ar Zemi. Latviešu Jānis ir līdzinieks citām populārajām zemkopju mitoloģijas dievībām?– Osīrijam, Adonīdam, Mitram u.c. Vasaras saulgriežos viņš pārdzīvo savdabīgu iniciācijas rituālu – nonāk lejā no augšējās pasaules, tiek godāts un arī apsmiets, iet bojā (saplūst ar haosu, bieži – ūdenī) un atkal augšāmceļas. Jāņa sievas pazušanā Jāņu naktī relikta veidā atspoguļojas kosmogoniskais mīts par auglības dievības neveiksmīgajām laulībām (sieva pārkāpj laulību), kuru rezultātā debesis (vīrišķā sākotne) atšķeļas no Zemes, kļūdamas cilvēkiem nesasniedzamas.«

Ar Jāņiem saistās arī Saules teiksma, kuras kulminācija ir pašas Saules vedības. Pie šāda secinājuma ir nonācis E. Zicāns, pētīdams dziesmas par garo pupu.

«Ap Jāņiem visa daba ir ziedos; ne velti tad runā par Ziedu dienu. Tieši šajā laikā visa ziedošā pasaule, visi dārzi, tīrumi, pļavas un meži ir pilni ar auglības spēkiem un tiek apaugļoti.

Šajā lielajā dabas un Visuma mistērijā piedalās arī cilvēki. Jāņu naktī tiek aizmirsti pretējo dzimumu attiecības reglamentējošie noteikumi:

Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita:

Vai bij sieva, vai bij meita, zaļš ozola vainadziņš.

Ne mūžam nedabūju, kas pazuda Jāņu nakti:

Pazūd manis meitas godis, pazūd zīļu vainadziņš.

Svarīgi piebilst, ka šāda vaļība dzimumattiecībās nav vis izlaidība, kā to ir novērtējuši virspusēji latviešu sadzīves novērotāji, īstenībā tradicionālo kultūru neizprotoši mācītāji P. Einhorns, G. Mancelis, G. Fr. Stenders un citi. Pretēji šiem spriedumiem, ir izteiktas domas par Jāņu nakts kopošanās kultisko, rituālo raksturu. Ievērojamais latviešu folkloras pētnieks J. A. Jansons uzskata, ka Jāņi ir saules, veģetācijas un falla kulta apvienojums.»

Papardes zieds

www.saulesjosta.lv

Tātad – laikus izvēlas mežā papardi. Tai jābūt vismaz 2 gadus vecam stādam. Novelk ap to maģisko apli, noklāj zem papardes linu (citos avotos zīda) kabatas lakatiņu un apsēžas gaidīt. Ir versijas, ka par «pulksteni» izmantots līdzi paņemtais gailis, tam piemītot arī spēja aizbaidīt ļaunos garus. Tieši pusnaktī paparde uzziedot sudrabainiem vai ugunīgiem ziediem…

Atzīšos, esmu mēģinājis šīs runas pārbaudīt – ap pusnakti pasaule ieguva dīvaini zaļganu nokrāsu, koku stumbri sāka izplūst un viļņoties, bet no pašas papardes sāka stiepties ārā tāds kā energo virpulis. Vārdu sakot, kārtīgi nobijos.»

Zīlēšana

Jāņu naktī, līdzīgi kā ziemas saulgriežos, notiek maģiski rituāli, kuriem īpaši piemērots šis robežas laiks – tas ikvienam cilvēkam dāvā iespēju ielūkoties nākotnē. Kārlis Straubergs «Latviešu tautas paražās» (Rīga, 1994) raksta: «Nākotnes un līgavaiņa zīlēšana sākās jau Jāņu vakarā, vainagus vijot: meitas meta vainagus pa pāriem ūdenī – kurai meitai vainagu pāris stāv kopā, tā to gadu apprecēsies. (..) Arī jāņtārpiņiem piedēvēts burvības spēks – tas vairo gan mantu, gan mīlestību. Puiša «pieburšanai» jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā. Ar zīlēšanu nodarbojās arī puiši, kaut gan retāk nekā meitas. Jāņu naktī tīrumā sapina divas saujas augošu rudzu vārpu – ja no rīta tās pašas bija attinušās vaļā, to gadu apprecēsies.«

Jāņuguns

Mūsdienās, pragmatiskās domāšanas laikā, Jāņu svinēšanas maģiskais aspekts bieži paliek ārpus uzmanības loka, pat tā ārējie rituāli tiek piekopti samērā reti, taču nemainīgi saglabājies viens no galvenajiem šīs nakts simboliem – uguns. Arī tai ir dziļāka rituāla nozīme, par ko raksta Vaira Vīķe–Freiberga grāmatā «Dzintara kalnā» (Rīga, 1993): «Jāņu svinību neatņemama sastāvdaļa ir jāņ­ugunis, kas deg no kalna uz kalnu un it kā aizstāj sauli tās īsās prombūtnes laikā, tā nodrošinot vismaz reizi gadā gaismas pilnīgu uzvaru pār tumsu. Arī cilvēkiem jāpaliek nomodā līdz saules lēktam, neļaujot apziņai pazust miega tumsā, kā tas parasti naktī notiek. Jauni pāri lec pār ugunskuru, lai nākamajā gadā būtu veselība (vārda visplašākajā nozīmē). Jāņugunīm ir arī nenoliedzama radniecība ar upurugunīm, kuras vēdās un hinduismā ieņem svarīgu vietu un caur kurām divsejainais dievs Agni kā vidutājs uznes dieviem cilvēku lūgšanas.«

Starp citu, divsejains ir arī Jāņa attēlojums, turklāt sejas vērstas pretējos virzienos: viena no tām raugās pagātnē, otra?– nākotnē.

Pirtī

Nedaudz praktiskāka, taču arīdzan ar attīrīšanās rituālu saistīta ir pēršanās Līgo vakarā, turklāt svarīgi, kā tā veikta. RB arī saviem lasītājiem ar apziņu, ka visa augu pasaule šajā laikā ir enerģētiski spēcīga, pilnbriedā, iesaka izvēlēties pareizu slotiņu: bērza – relaksācijai, enerģijas uzņemšanai, ozola – saiknei ar dievišķo enerģiju, ābeles – sievietes emocionālās būtības atmodināšanai, bet vīksnas – vīriešu maģiskā spēka iegūšanai.

Komentāri
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu