Vai es meloju pati sev?

PIEŅĒMUMS: Sapratu, ka meloju sev neilgi pirms attiecību izjukšanas…

Viss iesākās ar lielo mīlestību, kā parasti, kad ir attiecību sākuma posms un diezgan reti ievērojam visai būtiskas lietas otrā cilvēkā, cenšamies pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un vienmēr iedomājamies, ka tas turpināsies mūžīgi. Esmu pārliecināta, ka tā pilnīgi noteikti bija liela mīlestība, jo ļoti ilgi centos nelaist sev klāt tos notikumus un nepatīkamās atmiņas, kas beigu beigās tomēr izrādījās ļoti nopietni iemesli, lai pārvērtētu attiecības. Man bija smagi brīžos, kad, domās pārcilājot kopīgi piedzīvoto, atmiņā nāca tieši nepatīkamais, un tad arī dziļi sevī tika pieņemts lēmums. Sāpīgs, bet noteikts, tajā brīdī vēl nemaz nenojautu, cik ļoti tas mainīs ne tikai manu dzīvi...

Negribētu teikt, ka tas bija neilgi pirms attiecību izjukšanas, drīzāk tas bija neilgi pirms brīža, kad sapratu — cilvēks, ar kuru dzīvoju kopā un kādreiz ļoti mīlēju, ir tik ļoti attālinājies un kļuvis svešs, ka īsti neredzu jēgu turpināt kopdzīvi un meklēt ceļu atpakaļ. Sāku vērot savu dzīvi no malas un secināju, ka sīkumi, uz kuriem biju pievērusi acis astoņu gadu laikā, tomēr nemaz nav tādi sīkumi… 

No sākuma likās, ka pāries, bet diemžēl tas tikai vēl vairāk radīja sajūtu, ka viens otru visu šo laiku tā arī neesam sapratuši, neesam bijuši tie divi cilvēki, kuri kopā ne tikai dzīvo, bet arī sajūt viens otru. Nebija dialoga, tāda ar saturu un emocijām, tikai sarunas par sadzīviskām lietām, vairāk kā atskaites pēc kaut kā paveikta.

PIEŅĒMUMS: Visgrūtāk atzīties sev pašai, ka es viņu vairs nemīlu.

Grūti — tas nav īstais vārds, kā formulēt šīs sajūtas, drīzāk tās ir sāpes, ka viss nonācis tik tālu, un sāpīgākais, ka nemaz negribas ko labot, bet gan sākt dzīvot no jauna, izmantot man doto iespēju mainīt savu dzīvi, šoreiz to sākt, balstoties pilnīgi nezināmā nākotnes ideālā vai plānā. Vienkārši dzīvot, neskatoties uz apkārtējo nosodošo reakciju. Šajā situācijā grūti pieņemt lēmumu, kas būtu patīkams visiem, tāpēc negribot nodarām pāri citiem, un nav jau tā, ka attiecību problēmās vainojams tikai viens cilvēks, par to atbildība jāuzņemas abiem.

PIEŅĒMUMS: Acis atver cita mīlas dēka.

Zinu, ka tas nav labākais veids, kā risināt ģimenes problēmas, bet jāatzīstas, ka manas acis atvērās, kad sākumā pavisam parastas attiecības pārauga mīlas dēkā un tālāk ievirzījās citā gultnē. Lai arī tās nav pirmās ilgstošās attiecības, tomēr cik daudz patīkamu emociju un prieka no tām esmu saņēmusi, arī sajūtu, ka var būt citādi.

Būt kopā ar kādu, kas var priecāties un just kopā ar tevi. Kā no jauna atklāju, ka vēlos, lai cilvēks, kurš atrodas man blakus, dalās ar mani gan savos ikdienas notikumos, gan nākotnes plānos vai mērķos, ka vēlos kopā plānot brīvdienu pasākumus un izbaudīt katru brīvo mirkli. Lielākā atziņa, pie kā esmu nonākusi, ir tā, ka līdz šim nezināju, cik ļoti tuvs man ir šāds attiecību modelis, biju tāds ļoti neatkarīgs cilvēks, arī attiecībās.

PIEŅĒMUMS: Bieži vien sievietes baidās izbeigt attiecības ar nemīlamu partneri, jo nevēlas saņemt apkārtējo nosodījumu.

Nosodīt vispār ir cilvēku patīkamākā nodarbe. Nevis pajautāt, izprast un iedomāties sevi līdzīgā situācijā, bet tieši nosodīt, likt otram justies vainīgam... Grūti tas ir vēl joprojām, intrigas sit augstu vilni, un katram liekas, ka viņš ir lielāks cietējs nekā otrs, bet arī tāda situācija ir nepieciešama, lai saprastu, kas ir kas. Žēl, ka jācieš maniem vecākiem un meitai, jo viņi dzīvo man līdzi un jūt visu, it kā tas notiktu ar viņiem pašiem, uzdod jautājumus, kāpēc tā un ne citādi, bet atbilde ir viena — tāpēc, ka mīlu, un, ja ne tagad, tad vēlāk, iespējams, būs par vēlu.

APGALVOJUMS: Labāk rūgta patiesība nekā saldi meli

Ar to patiesību ne vienmēr sanāk tā, kā gribētos, jo šādos gadījumos vienmēr gribas, lai apkārtējiem būtu pēc iespējas mazāk jācieš, un tad sākas — no sākuma nevainīgi meli, kas pārtop ikdienā un beigās smacē tik ļoti, ka brīdī, kad viss atklājas, paliek viegli. Sajūtas ir divējādas. No vienas puses, vieglums, bet no otras puses — neziņa, vai tas, ko esmu darījusi, ir pareizi. Nekam nav garantijas, arī attiecībām, bet tāpēc cilvēki mācās no kļūdām un cenšas tās neatkārtot, mācoties pieņemt otru cilvēku kā līdzvērtīgu.