Es biju mele!

PIEŅĒMUMS: Sapratu, ka meloju sev neilgi pirms attiecību izjukšanas…

Sākumā tiešām viss bija skaisti. Tā bija mana pirmā lielā mīla. Staigāju ar rozā brillēm. Viss sākās, kad viņš gāja atpūsties bez manis. Kad nejauši savu vīrieti satiku kādā pasākumā. Sāku dzirdēt runas par viņa tā sauktajiem nedarbiem. Tas ļoti sāpināja, kaut sākumā tam visam negribas ticēt. Kopā bijām apmēram četrus gadus, no kuriem pēdējo gadu, varbūt mazliet vairāk, centos iestāstīt sev, ka šīs attiecības man patiešām ir nepieciešamas.

Muļķīgi, vai ne? Viss notika apmēram tā. Man tika dota iespēja aizbraukt no Latvijas, un es, objektīvu iemeslu vadīta, šo iespēju izmantoju. Projām biju pusgadu. Protams, saikne ar tuviniekiem un otru cilvēku visu šo periodu saglabājās. Bieži saņēmu vēstules no mājām, bet no viņa reti. Bija labvēļi, kuri laiku pa laikam atrakstīja, kā manā prombūtnes laikā draugs uzvedas, vai, precīzāk, neuzvedas.

Lūk, kāpēc viņa vēstules pastkastītē man bija svētki! Kādu laiku ļoti pārdzīvoju. Pēcāk sapratu, ka vēstules, kuras no tiesas gaidīju un par kurām no sirds priecājos, bija tās, kuras saņēmu no ģimenes. Taču nespēju noticēt, ka manas jūtas pret otru var vienkārši izzust. Sapratu, ka pēc atgriešanās mājās gribēšu pabūt viena. Un tomēr... Sāku rakstīt viņam vēstules, kurās teicu, ka mīlu, lai gan zināju, ka nerakstu no sirds, ka gaidu mūsu atkalredzēšanos, ka vēlos būt blakus un kopā, lai gan pati apzinājos, ka mānu sevi. Un otru.

Atbraucu, satiku, neko nejutu. Neskatoties uz to, kopā nosvinējām Ziemassvētkus, kopā sagaidījām Jauno gadu. Grūti atsaukt atmiņā iemeslus, kas man lika tā rīkoties. Jutu, ka otrs cilvēks pēc manis tiecas, bet laikam viņa pāridarījums bija paveicis savu, un es atriebjoties biju nolēmusi paspēlēties.

 
PIEŅĒMUMS: Visgrūtāk atzīties sev pašai, ka es viņu vairs nemīlu.

Jā, tā patiešām ir. Ar otru bija tik ļoti sarasts, ka šķiršanās, šķiet, būtu līdzinājusies lēnai nāvei, sadegot uz sārta. Tik ļoti negribējās būt vienai, tik ļoti bija bail no tā, kā būs tālāk, ka pati izdomāju un pieņēmu par esošām lietas, kuras tādas nebija. Meklēju trūkumus sevī, lai tikai attaisnotu savās acīs to otru. Pilnīgs ārprāts bija klausīties draudzenēs, kuras, no malas skatoties, visu redzēja citādi — droši vien tā, kā patiesībā bija.

Mani mēģinājumi pierādīt, ka viss taču ir kārtībā, tagad liekas tik muļķīgi, jo jau tad sāku apjaust, ka īsti labi nav. Skaļi to nevienam neatļāvos teikt, jo tajā brīdī tā būtu bijusi mana sakāve, un galu galā mums viss taču bija brīnišķīgi! Reizēm domāju, vai cilvēks varētu visu savu dzīvi nodzīvot, melodams sev? Vai būt kopā ar cilvēku, kuru patiesībā nemīli, nav visīstākā pašiznīcināšanās? Taču zinu, ka tā notiek, un man ir žēl...

PIEŅĒMUMS: Acis atver cita mīlas dēka.

Mīlas dēkas, var teikt, manā acu priekšā risinājās viena pēc otras. Taisni jābrīnās, kā viens cilvēks tik veiksmīgi var sev sakārtot dzīvi! Nu jau par to varu runāt ar lielu atvieglojumu, bet šo attiecību laikā biju akla kā pēdējā naivule, kas tic pasakām par prinčiem uz baltiem zirgiem. It kā taču visu nojautu un sapratu. Sāpēja briesmīgi, bet laikam tad vēl nebiju pietiekami pieaugusi, lai saprastu, ka šādas mocības neesmu pelnījusi. Loģiski, mums bija kopīgi draugi un paziņas, kopīgi pasākumi un ballītes, kā jau cilvēkiem, kuri nosacīti dzīvo kopā un apkārtējiem par lielu prieku pat runā par kāzām.

Banāli, bet manas acis no tiesas atvēra mīlas dēka. Tikai tā bija mana mīlas dēka ar citu vīrieti. Nenoliedzami, ļāvos šīm attiecībām, jo biju nogurusi no pastāvīgajiem strīdiem un meliem. Tas bija īss, bet pozitīvām emocijām pārpildīts laiks. Galvenais, ka šī mirkļa aizraušanās man deva spēku izšķirties no cilvēka, kuru, kā pati vēlāk sev atzinu, nekad nebiju tā īsti mīlējusi. Tagad, atskatoties uz šīm attiecībām, varu teikt, ka ne viens, ne otrs nebijām laimīgi. Smaidījām, jo tā vajadzēja, bijām liekulīgi saldi. Visi domāja, nu gan lielisks pāris, bet kas notika aiz citu mugurām... Brr, šādas attiecības ir briesmīgas, bet cik daudz ir tādu cilvēku, kas spēj atbrīvot sevi un ļauj arī otram būt brīvam? Man izdevās.

PIEŅĒMUMS: Bieži vien sievietes baidās izbeigt attiecības ar nemīlamu partneri, jo nevēlas saņemt apkārtējo nosodījumu.

Viegli nebija, taču nebija arī ļoti grūti. Mani nosodīja tikai otra cilvēka vecāki, radi un domubiedri. Tikko bija aizsākušās manas, teiksim tā, jaunās attiecības, katrs mans solis bija viegls, smaidīju pat tad, kad otra acīs vēl nesaprašanā par manu pēkšņo rīcību jau redzēju pirmās asaras. Vārdi, kuri man bija jādzird, lai arī skarbi, aizvainojumā izteikti, nenokļuva līdz manām smadzenēm, līdz manai apziņai, jo biju atbrīvojusies no sloga, kura esamību pati ilgi neapjautu. Tā nebija mīlestība, tā bija tikai rupja augsne tam, lai es šodien saprastu un izjustu, ko nozīmē pa īstam mīlēt un mīlētai būt.

APGALVOJUMS: Labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli
 
Gribētos jau, lai nebūtu šādu attiecību, kurām nāktos pielīdzināt šo teicienu, jo visbiežāk tas saistīts ar nodevību. Emocionālu, fizisku, garīgu. Sāp jau abos variantos. Manā gadījumā tiku pie krietnām porcijām saldu melu, kuri gluži likumsakarīgi pārvērtās rūgtajā patiesībā. Tad, kad tas notika, pārdzīvoju milzīgu vilšanos. Biju taču dzīvojusi šīm attiecībām, biju sevi visu tām atdevusi.

Tomēr tieši rūgtā patiesība ir tā, kas šādos gadījumos mudina cilvēku pārdomāt attiecību kvalitāti, piešķir lietām īstās krāsas. To pārdzīvojot, atkal atgūsti sevi un ticību mīlestībai. Kā savā dzejā saka Imants Ziedonis: «Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs.» Pat ja katras jaunas attiecības paver iespēju atkal uzkāpt tam pašam grābeklim, mēs taču vienmēr ticam tam labākajam, vai ne?