Padzīvosim kopā?

Kopā, bet atsevišķi

Kādā ārzemju žurnālā nesen lasīju atbruņojošus jaunumus par kopā dzīvotājiem. Tiem pašiem norvēģiem, kas jau sen arī dokumentos noformē savas romantiski racionālās attiecības ar šādu statusu. Žurnālā bija apcerēts, ka tie, kas lielu daļu dzīves nodzīvojuši kā kopā dzīvotāji, bieži izšķiras, sasniedzot 35–40 gadu vecumu. Iznāk, ka viņu laiks šķirties pienāk tāpat kā tiem, kas dzīvojuši laulībā, vai ne?

Cik bieži dzirdēts par otrajām jaunībām! Laikam tieši tas ir īstais laiks, kad cilvēks pa īstam saprot ne vien procesus biržā vai dzīvokļu tirgū, bet galvenais — pats sevi.

Tas, par ko es iedomājos, ir... varbūt vaina nav vienā vai otrā modelī, bet tajā patiesībā, ka nekas nav mūžīgs. Izņemot laiku. Bet arī tas mainās. Mūžīgs, bet mainīgs, jo mainās līdzi cilvēka vajadzībām un iespējām. Varbūt tas ir galvenais noteikums, izsverot par kopā vai laulībā?

Kam tas ir izdevīgi?

Turpinot par kopā dzīvotājiem un minēto rakstu, tajā teikts, ka daudzi pāri nodzīvojuši šādi pat 20–30 gadus, jo tā bijis vieglāk. Vieglāk izdzīvot, ņemt kredītus un zināt, ka neesi viens, bet reizē neierobežojot otru un teorētiski ļaujot iet, kad tas būtu vajadzīgs. Kāpēc teorētiski? Jau vienojāmies, ka laiks iet, un kādreiz pienāk brīdis, kad piedzimst meita, un reiz pienāk laiks, kad ir kopīga māja, un tad vienalga viss ir pakārtots jau izveidotajam modelim.

Vai zini, kāpēc kopā dzīvošana esot labāka, kas to padara tik populāru? Atšķirībā no laulības esot daudz vieglāk izšķirties. Vai nav diezgan ciniski? Vīrieši, protams, var rūkt, ka atkal vecā sieviešu plate, kamēr pašu galvā skan: vīriešu pasaule! Vīriešu pasaule!

Jā, es nesaprotu, kā cilvēks, kurš 25 gadus kopā ar otru cilvēku, kuru sauc par savas dzīves jēgu, lolojis bērnus un uzkrājis dažādas materiālās un nemateriālās lietas, var pēkšņi konstatēt, ka pienācis laiks sākt visu no jauna? Es nezinu, kā var nonākt pie tādām domām.

Dzirdēts, ka tikai pieaudzis un pilnībā nobriedis cilvēks ir spējīgs dzīvot viens. Tātad, dzīvojot viens, it kā apliecini — esmu beidzot es pats. Tomēr es gan sliecos domāt, ka tā vairāk līdzinās bēgšanai, jo kas gan ir vieglāk nekā dzīvot vienam? Nav aiz sevis jākopj, ja nav noskaņojuma. Vari ēst tikai tur, kur gribas un kad gribas, un staigāt kā runcis vai kaķene, jo nevienam nav jāatskaitās.

Pat tad, ja būsi pazudis uz nedēļu, neviens to var arī nepamanīt! Ja arī kāds pamana, var izlocīties ar frāzēm, ka daudz darba un nenormāls nogurums, kaut patiesībā visu dienu nosēdēts «draugos» vai pie televizora. Vai arī katru nakti plītēts un dienās, darbā atsēžot, pietiek laika, lai atkoptos. Protams, arī tas prasa spēkus, un lai liekas mierā tie, kas domā, ka tas ir zemē nomests laiks, — jo to taču arī vajag mācēt atļauties! Un vienmēr būs kas kritizēs, jo tas taču nekam neder. Bet ja nu padomā?

Vai ir kāds labums, dzīvojot kopā?

Ne jau visi strādā no deviņiem līdz sešiem. Un ne jau visiem pāriem, kas strādā nakts stundās vai maiņās, šie grafiki ir vienādi. Tāpēc man liekas, ka kopā dzīvošanu varētu uzskatīt par praktisku pieeju mīlas dzīves racionalizēšanai.

Iedomājies, ja es nāku no darba pirmdien sešos no rīta, bet viņš tikai deviņos no rīta sāk darba nedēļu. Kā tev liekas — vai šajās trijās stundās, ņemot vērā katra vēlmes un iespējas, ir iespējama parunāšanās par notikumiem darbā, izjūtām līdz ar pavasara iestāšanos, nodomiem paklāja pirkšanā un varbūt mums vajadzētu bērniņu?

Bet iedomājies, ja šāds darba režīms būtu jums abiem un jūs nedzīvojat kopā. Kā tev šķiet — vai īsti randiņi ar puķēm, pucēšanos un lielisku noskaņojumu būtu iespējami biežāk kā... teiksim, reizi divās nedēļās? Teiksi, ka tas ir pilnīgi pietiekami? Es gan gribētu teikt, ka privātās dzīves pakārtošana darbam ir necilvēciska. Vai tikai tāpēc, ka tāds darbs, būtu jāatsakās no mīļotā smaržas un tuvuma biežāk kā divas reizes mēnesī?

Parēķināsim. Ja vispār ir reāli uzturēt dzīvas šādas attiecības, nedzīvojot paralēlās dzīves, sanāk, ka, esot kopā arī piecus vai desmit gadus, patiesībā tas KOPĀ būtu tikai mēnesis. Protams, protams, teiksi, ka var jau sazvanīties un sarakstīties, un tas ir tikpat kā dzīvot atšķirīgās valstīs. Un nav starpības, cel Īrijas vai Latvijas labklājību, ja tāpat nevar būt kopā. Ko nu par tādām lielām lietām tagad, vai ne?

Ar šo visu tikai gribēju teikt, ka, dzīvojot kopā, tu iegūsti lielisko sajūtu, ka vari ar sev tuvāko cilvēku paēst, iet vannā vai pastrīdēties, kad vien vēlies, rēķinoties, ka laiks, ko pavadāt kopā, ir dārgs un tas jāizmanto prātīgi.

Saka — domājot lēni, iegūsti vairāk laika. Vai nav skaists padoms? Protams, ikdiena ir kā tāds iepirkumu grozs, tomēr ne jau katru dienu ir darbdienas, un ir tik patīkami gaidīt kopīgās brīvdienas, kas ieplānotas jau pagājušogad! Arī steidzīgie rīti un vēlie vakari ir vērtība, par kuru vērts maksāt, zinot, ka mājās gaida nevis ļaunā sieva, bet sieviete, kuru esi izvēlējies. Nevis riebeklis vīrs, bet savvaļas zirgs, ar kuru jāiedraudzējas cienīgi, jo no viņa var sagaidīt jebko.