Laulība vai kopā dzīvošana?

Mēs taču nedzīvojam feodālismā vai kādā Pakistānas ziemeļu ciemā. Neviens taču nespiež cept kartupeļus, ja patiesībā pašai gribētos gailenes ar zaļo papriku un ūdeni no avota! Un nevis milzu porciju, bet tā, lai vijoļu skaņa ausīs skanētu no baudas. Protams, katru dienu negribas ēst vienu un to pašu. Un cilvēks jau arī nav nekāds kāposts, ko var izvārīt, izcept vai izmest.

Es gribētu pateikt skaļu nē! saukļiem: es nevaru bez viņa dzīvot un esmu ar mieru peļķes ar slotu pārslaucīt uz otru ielas pusi, lai tikai viņš būtu omīgs. Jo atbilde ir — laiks iet, un beigās paliks vien nožēla un nelaimīgi bērni. Un tas, ko psihologi sauc par traumu.

Bet tāpat es teiktu nē! arī tiem, kas, izlasot rakstu vai saklausoties labos padomos, pamet savas sievas, vīrus un bērnus, lai meklētu sevi un sevis meklējumos sastrādātu kļūdas citu pēc citas.

Viegli pateikt arī tā: ja viņš jau tagad ir gājējs vai nav nācējs, tad sagaidīs īsto laiku un pazudīs pavisam. Arī tā mēdz būt. Tāpēc jau katram atvēlēto laiku sauc par dzīvi. Būtu tik labi, ja, pēc visādiem gudriem padomiem vadoties, izdotos nodzīvot dzīvi kā perfektu stāstu, ko tavi laimīgie bērni stāstītu saviem bērniem ar lepnumu. Bet vai tas nozīmētu, ka tu esi bijis laimīgs?

Ja man tagad būtu astoņpadsmit!

Apziņa, ka tikai četrdesmit gados sapratīšu, kas esmu, padara tagadni par mazvērtīgu tuneli, kam vienkārši jāizskrien cauri. Bet kāda tad ir tā lielā atbilde?

Vispirms nāk prātā smieklīgs salīdzinājums. Tas ir tā, it kā devītās klases puika ieietu nevainīgo pirmklasnieku klasītē un prasītos pie tāfeles, lai bez kļūdām uzrakstītu savu vārdu smukiem rakstītajiem burtiem. Bez kļūdām!

Otrā atbilde: vajag darīt to, ko gribas! Jo slinkošana, slēpošana, paklausība, ātra braukšana, dzemdēšana, krāpšana, vienaldzība, sekss, laime, bauda vai ciešanas ir tas, kas nepieciešams, lai tajos četrdesmit iegūtu tikai savu recepti sava veida dzīves kulminēšanai. Ir gan dzirdēts, ka vieniem uzvaras laiks mēdz būt agrā jaunībā, citiem — brieduma gados, nerunājot par atlikušajiem vai patiesi leģendāriem, kas parasti to sasniedz tikai pēc nāves.

Trešā atbilde: varbūt laulību būšanā kaut kas ir nepareizi, ja jau daudzi no tām tik ļoti baidās un ja jau ir tik grūti izšķirties? Bet varbūt atbilde ir vienkārša kā bērna zobiņu dīgšana — vienkārši nav pienācis īstais laiks un nav satikts īstais cilvēks, un bailes ir labais aizsargmehānisms, kas palīdz katram dzīvnieciņam izvairīties no nepatikšanām.

Vai kopā dzīvošana piemērota Latvijas cilvēkiem?

Ja tā atklāti, ej nu sazini! Uz kādu brīdi varbūt, bet ja runa ir par gadiem... Ja jā, tad tikai paciņā ar to cilvēku, kas būs absolūti piemērots. Kā salidojumā man teica jau daudzus gadus neredzēta meitene — jābūt ļoti uzmanīgam, izvēloties cilvēku, ar ko kopā dzīvot. Tur vajadzīga raksturu un dzīves uztveres saderība. Un te nav runa par vienādību, bet radošu un auglīgu sakritību... Un tad viss ir pašu rokās.

Bet man ir tikai divdesmit ar astīti...