Vai mīlestība spēs paplašināt ģimenes robežas?

«Vai sievietei ir tiesības ieņemt un dzemdēt bērnus tikai no labākā vīrieša? Vai vīrieša «ģenētiskais kods» ir tikai viņa personiskais īpašums? Vai vīrietim ir tiesības to dot nevis vienai, bet vairākām sievietēm, jo mūsu sabiedrībai ir vajadzīgs, lai pietiekamā skaitā dzimtu gribēti, veseli, mīlēti bērni?» taujā ārsts seksologs Arturs Šulcs, kuram ir savs, atzīšos, pirmajā brīdī šķietami nepieņemams, pat provocējošs skatījums uz laulību un ģimeni.

Viņš domā, ka viena no iespējām sekmīgi risināt demogrāfiskos jautājumus ir akceptēt poligāmu ģimenes formu, tas ir, attiecību un ģimenes veidošanu ar vairāk nekā vienu partneri, it īpaši tāpēc, ka tā nav raksturīga tikai arābu valstīm, bet senos laikos eksistējusi arī Rietumu pasaulē. Pēc viņa domām, Latvijā šobrīd ir visi poligāmijai nepieciešamie priekšnoteikumi — daudz skaistu sieviešu reproduktīvā vecumā un maz vīriešu, kuriem būtu atbilstošs garīgais, fiziskais, seksuālais un finansiālais potenciāls. Nav taču nekāds noslēpums, ka daudzi Latvijas vīrieši šobrīd vai nu ir degradējušies — nodzeras, lieto narkotikas, aizraujas ar azartspēlēm, vai iet bojā ceļu satiksmes negadījumos.

Seksologs uzskata, ka sievietei kā dzīvības devējai jau kopš senseniem laikiem gan prāta, gan instinkta līmenī ielikta tieksme ieņemt bērnu no labākā pieejamā vīrieša. Ģimenes modelis, kur valda monogāmas attiecības, liedz vientuļām sievietēm realizēt šo dabisko tieksmi ar sev piemērotu vīrieti. «Poligāmija nav izvirtība, iegriba vai slimība, bet orientācija vairāk nekā uz vienu partneri,» domā seksologs.

«Mēdz būt, ka divas sievietes iemīl vienu vīrieti. Varbūt sievietēm nevajag «plēst» viņu uz pusēm, bet vienoties savā starpā un raudzīties, kādu labumu visi no tā var iegūt? Kādēļ viens vīrietis nevarētu uzņemties atbildību par divām sievietēm?» To, ka tas nav nekas neiespējams un ka sieviete spēj pārkāpt pāri egoisma un greizsirdības celtajam žogam, pierāda pati dzīve. Daži no Artura Šulca klientiem ir turīgi vīrieši, kuriem ir divas sievas, kuras dažkārt pat ir labas draudzenes un abas dāvājušas vīrietim vairākus bērnus. Dažos gadījumos šāda ģimenīte saticīgi dzīvo vienā mājā un rūpējas viens par otru.

«Cita izplatīta situācija: ap četrdesmit gadus vecs, materiāli labi situēts vīrietis, kuram ir sieva, pieauguši bērni, māja un mašīna, taču dažādu iemeslu dēļ (sievas slimība, nevēlēšanās u. c.) nav seksuālo attiecību. Kādēļ spēcīgam vīrietim ar veselīgu dzīvesveidu, kurš, iespējams, nodzīvos līdz astoņdesmit gadiem, atlikušos četrdesmit mūža gadus jāiztiek bez dzimumdzīves, it īpaši, ja visapkārt ir tik daudz skaistu, gudru, veselu, bet vientuļu sieviešu, un ar kādu no tām viņam varētu būt gan seksuālās attiecības, gan bērni, kurus viņš būtu spējīgs uzturēt un audzināt? Varbūt ir vērts parunāt ar sievu un veidot attiecības, kas apmierinātu visas puses,» saka Arturs Šulcs, kurš uzskata, ka neatrisinātas seksuālas vēlmes ir pamatā daudzām sabiedrībā valdošajām negācijām.

Seksologa klientu vidū bijušas arī vairākas sievietes, kuras vienlīdz stipri mīl divus vīriešus un nespēj iedomāties savu dzīvi bez viena no tiem: «Viens no viņiem ļoti vīrišķīgs, seksuāli aktīvs, pat nedaudz brutāls, kurš personificē sevī mežonīgo Dabas spēku, otrs — maigs un romantisks, kurš dāvā ziedus, runā par filozofiju, pavada viņu uz operu un teātri. Sieviete asarām acīs apgalvo, ka viņai vajadzīgi abi divi vīrieši. Kas notiks, ja viņa kādu no tiem pametīs? Visticamāk, ka sieviete ieslīgs depresijā, sāks lietot alkoholu. Kādēļ gan liegt šiem cilvēkiem veidot produktīvu savienību, kura nevienu un neko neapdraud, bet gan sniedz esības prieku un spēku dzīvot, radīt bērnus, attīstīt sevi un sekmēt līdzcilvēku attīstību?»