Valsti mēdz salīdzināt ar ģimeni — stiprā valstī stipras ģimenes, un otrādi. Bet čigāni ir klejotāji. Tirgotāji, dziesminieki, romantiķi. Teju pa visu pasauli izkaisīti, bez valsts un zemes stūrīša, ko varētu saukt par savu etnisko dzimteni, čigāni ir spējuši saglabāt savdabīgu kultūru un tradīcijas, kas diezgan maz ir ietekmējušās un sajaukušās ar citu tautu dzīvesveidu.
Dievs laikam bija labā omā
Un dziedāja, kad romu radīja,
Un dziesmu līdzi lika viņam somā,
Jo vajadzīga tam kā maize tā.
(K. Rudeviča dzejolis «Čigāns un dziesma»)
No Indijas līdz Amerikai
Gitanos — Spānijā, gypsy — angliski runājošo zemēs, bohemiens vai tsiganes — Vācijā, romi vai sinti — Francijā. Apzīmējums čigāni arī ir plaši izplatīts, cēlies no grieķu valodas. Ziemeļindijā čigāni paši sevi sauc par romiem vai buriem. Čigāniem bija pāvesta dotas brīvgrāmatas, kas ļāva viņiem braukt no vienas vietas uz citu. Tomēr, neraugoties uz to, katoļu baznīca diezgan nikni vērsās pret čigāniem, jo viņi nebija kristīti un nodarbojās ar zīlēšanu. Viduslaikos čigāni tika uzskatīti par ķeceriem.
Tomēr viņi paši apgalvo, ka ir dievticīgi. Baznīcā neejot, bet dievu pielūdzot. Čigāniem pat esot savs Bībeles stāsts: kad Jēzu atveda uz Golgātu, tur bijis kalējs čigāns, kuram iedevuši rokā naglu un likuši piekalt krustam Jēzus kājas. Čigāns noķēris mušu, pielicis to pie Jēzus kājām un saspiedis kukaini līdz asinīm, izliekoties, ka dzen kājā naglu. Par to Dievs čigānam atlaidis visus grēkus. Kopš tā laika — lai ko arī čigāns izdarītu, viņam viss tiekot piedots.
Neraugoties uz politiskiem asimilācijas centieniem un faktu, ka čigāni jau kopš 16. gs. dzīvojuši mums cieši līdzās, viņi palikuši savrupi, sveši un vidusmēra cilvēks uz čigānu skatās ar neuzticību. Arī režisora Emira Kusturicas slavenā filma Čigānu laiks stāsta par jaunā Dienvidslāvijas čigāna Perhana aizraušanos ar sīkām blēdībām un no tām izrietošo ātro peļņu. Piekrītot doties uz Itāliju naudas meklējumos, Ahmeds iekļūst pasaulē bez sirdsapziņas pārmetumiem, atspoguļojot eiropiešu un čigānu dzīves dažādību un faktu, ka vienu realitāte bieži paliek tikai otro sapņi.
Bieži jo bieži bez izglītības un sociālā statusa, ar neizprotamu, temperamentīgi burbuļojošu valodu, tomēr lepni. Teiciens par čigānu kā zirgu zagli jau ir folklorizējies, arī par mazu bērnu biedu: ja slikti uzvedīsies, atnāks čigāns un paņems tevi! — cik ļoti no tā baidījās puika J. Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā! Tādēļ čigāni ir piedzīvojuši daudz nicinājuma un neuzticēšanās. Senāk čigāni dzīvoja noslēgtās kopienās — taboros. Arī mūsdienās čigāni ir savrupi, draudzības saites tie uztur ģimenē, ar kaimiņiem nedraudzējas, vien uztur neitrāli laipnas attiecības.
«Krūmos sabrauca čigāni, un caur vakara tumsu varēja no sētsvidus redzēt viņu ugunskura gaismas apspīdētās sejas ar īsiem kaļķīšiem zobos. Viņi visi bij’ sasēdušies ap grāpi, kas, šķērskokā pakārts, virs uguns kūpēdams vārījās,» stāsta E. Virza «Straumēnos».
Ģimenē arī tradīcijas tiek koptas un nodotas tālāk paaudžu paaudzēs. Čigānu ģimenē valda patriarhālais modelis: vīrs ir ģimenes galva, bet sieva — pavarda uzturētāja, bērnu audzinātāja, tradīciju kopēja, zīlniece... Krāšņa, izveicīga un lepna — čigāniete.
Es čigāna meita biju,
Visu darbu mācētāja:
Māku burt, māku riebt,
Māku jēru nodīrāt.
Tā vēsta tautasdziesma.
(Turpmāk vēl šis un tas par čigāniem.)