Labklājības ministre Dagnija Staķe atzīst: «Gadi tā skrien, ka šķiet, apprecējos vakardien, bet patiesībā laulībā nodzīvots jau 31 gads. Ģimene ir tik liela, ka nemāku izvārīt maz ēdiena — esmu pieradusi, ka jāvāra daudz.»
Precēties vai neprecēties? (Dagnijas Staķes viedoklis)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Man ir divi dēli un divas meitas. Nav precējusies tikai jaunākā meita. Interesanti, ka abi dēli precējušies ar savām klasesbiedrenēm. Vecākajam dēlam ir dvīņi, jaunākajam ir divus ar pusi gadus vecs puisītis, un es ceru sagaidīt vēl kaut ko...
Varat teikt, ka ģimene jums ir liela vērtība?
Protams. Kur gan citur, ja ne ģimenē, ja ne starp savējiem? Starp citu, nebijis gadījums mūsu ģimenes dzīvē — parīt lidojam kopīgi atpūsties, kas nekad nav noticis. Protams, visi netiekam, jo dvīņi ir pārāk mazi, lai brauktu. Bet tas tiešām ir notikums, jo brauc līdzi mans vīrs jeb veciņš, kā saka bērni. Varēšu daudz maz atpūsties no politikas.
Es priecājos, ka bērniem patīk atbraukt pie mums ciemos, jo nedzīvojam visi kopā. Vienīgi vecākā meita dzīvo pie mums Tumē un no rītiem brauc uz Rīgu, uz darbu. Māja mums ir par mazu, lai mēs visi varētu sanākt kopā un apsēsties ap vienu galdu.
Cik tad jūsu ir?
Tad ir ļoti nopietni jāskaita. Laikam 12, ar visiem mazbērniem kopā skaitot. Un vasarā vēl ceram uz ģimenes pieaugumu. Bet, ja atbrauc mana vīra māsa ar vīru un bērniem, jaunākās meitas draugs, tad parēķiniet! 20—30 cilvēkus apsēdināt pie viena galda ir ļoti grūti. Lieldienās tas vienmēr ir ļoti nopietns pasākums, kad ciemos atnāk tuvākie draugi, kaimiņi. Un es ļoti priecājos par to. Vasarā nav tik sarežģīti, jo mums ir speciāli uzbūvēta lapene.
31 gadu esat nodzīvojusi kopā ar vienu vīrieti? Kā jums tas izdevies?
Iedot gatavu recepti nemācēšu. Bet sajūtas ar gadiem, protams, mainās. Tas ir tikai dabīgi. Pat nevaru iedomāties, ka es vai mans vīrs pēkšņi gribētu dibināt jaunu ģimeni, kas diemžēl notiek ļoti bieži. Tad jaunajai paaudzei izjuktu ģimenes tradīcijas, pie kurām visi šobrīd pieraduši. Tas ir ļoti svarīgi. Es vienmēr satraucos par paaudžu solidaritātes zudumu, par attiecību veidošanu starp bērniem, vecākiem, vecvecākiem. Tas ne vienmēr labi izdodas.
Kā jau teicu, man nav «ilgdzīvošanas» receptes. Bet katrā ziņā viegli tas nav. Taču es nevarētu teikt, ka mums ir bijuši krīzes posmi: «būt vai nebūt». Kas nav bijis, tas nav bijis.
Bet strīdi?
Protams! Bet par tik nebūtiskām lietām, ka pēc tam pašam smiekli nāk. Taču dienām nerunāt — tā gan nav bijis. Noteikti ne! Vienkārši esmu tāds cilvēks. Nevaru paciest konflikta situācijas, es nespēju, es laikam pirmā ietu uz izlīgumu. Šajos gados esmu iemācījusies vispār nenonākt līdz konfliktiem. Tas patiesībā nemaz nav tik grūti. To var izdarīt.
Jums ar vīru raksturu ziņā laikam labi saskan?
Jā. Mums raksturi ir dažādi, neslēpšu. Bet ne jau vienmēr jābūt vienādiem raksturiem, vienādi domājošiem.
Pretpoli pievelkas?
Tieši tā!
Ir diezgan daudz pāru, kuri dzīvo kopā un audzina bērnus, bet neprecas. Ko domājat par šo tendenci?
Es varu jūs nomierināt — šī tendence pašlaik iet mazumā. Cilvēki grib oficiāli noformēt attiecības. To mēs redzam pēc saviem statistikas rādītājiem. Laulības institūcija tomēr ir svarīga kaut vai no juridiskā viedokļa, jo dzīve ir dzīve un var būt visādi līkloči.
Jā, ja nu jādala manta...
Ja tā paskatāmies — kad attiecības nav oficiāli noformētas, tad īstenībā nav ko dalīt. Tur var būt visādi. Protams, cilvēki izvēlas dažādas formas, slēdz laulību līgumus un mantas atšķirtību. Domāju, tas nemaz nav slikti, ja ir iespēja izvēlēties.
Bet ja runājam par psiholoģisko pusi. Vai varētu būt, ka sievietei precēšanās ir svarīgāka nekā vīrietim?
Jā, domāju tā varētu būt. Kaut gan man ir zināmi piemēri, kad tieši otrādi — sieviete negrib noformēt attiecības. Zinu cilvēkus, kuriem ir pieauguši bērni, bet viņiem tas nav svarīgi.
Bet precēšanās kaut ko maina attiecībās?
Noteikti! Atbildības sajūta, pirmkārt. Tas tomēr uzliek pienākumu. Man patīk, ka pēdējā laikā ļoti daudzi laulājas baznīcā. Domāju, ka baznīcas klātbūtne šajā brīdī uzliek neredzamu aizsargu. Lai neņem ļaunā mani dzimtsarakstu nodaļas darbinieki... Arī mani bērni ir laulājušies baznīcā. Un, kad eju uz dzimtsarakstu nodaļu, man tas tiešām liekas kā konveijers.
Pati esmu laulājusies dzimtsarakstu nodaļā tepat Alunāna ielā. Toreiz par baznīcu neviens nerunāja. Baznīcā to darīja pa kluso, ja vispār darīja.
Lai laulātos baznīcā, ir jāiziet vesela procedūra. Tas nav tik vienkārši kā samaksāt valsts nodevu un nolikt kāzu datumu. Domāju, ja attiecības nav nopietnas, tad cilvēki arī aiziet uz to dzimtsarakstu nodaļu un pēc tam rezultāts ir tāds, kāds ir. Protams, manā rīcībā nav šādas statistikas, bet psiholoģiski man tomēr liekas, ka laulības, kas slēgtas baznīcā, ir stabilākas.
Kādas emocijas jums nāk atmiņā, atceroties savu kāzu dienu?
No rīta ļoti lija. Mēs ar vīru abi spēlējām studentu pūtēju orķestrī, tā kā mūzikas mūsu kāzās netrūka. Kāzas bija diezgan lielas — apmēram 100 cilvēku. Bija daudz draugu, jo, ja spēlējam orķestrī, tad skaidrs, ka jāaicina visi. Protams, arī radi un kursabiedri...
Vai pietika laika pašiem izbaudīt kāzas?
Nu nē. Tiešām ne. Mēs paši bijām pārāk aizņemti ar organizatoriskiem darbiem. Abi esam no laukiem, viens no Vidzemes, otrs no Kurzemes puses, bet laulības ceremoniju nez kāpēc dikti gribējām Rīgā. Skaidrs, ka mūsu vecāki visu to nevarēja noorganizēt, lai mūs atslogotu. Bet es to esmu ņēmusi vērā un, kad man precējās radi, visas saimnieciskās rūpes ņēmu savās rokās, jo zinu, ko tas nozīmē.