Tad ir ļoti nopietni jāskaita. Laikam 12, ar visiem mazbērniem kopā skaitot. Un vasarā vēl ceram uz ģimenes pieaugumu. Bet, ja atbrauc mana vīra māsa ar vīru un bērniem, jaunākās meitas draugs, tad parēķiniet! 20—30 cilvēkus apsēdināt pie viena galda ir ļoti grūti. Lieldienās tas vienmēr ir ļoti nopietns pasākums, kad ciemos atnāk tuvākie draugi, kaimiņi. Un es ļoti priecājos par to. Vasarā nav tik sarežģīti, jo mums ir speciāli uzbūvēta lapene.
31 gadu esat nodzīvojusi kopā ar vienu vīrieti? Kā jums tas izdevies?
Iedot gatavu recepti nemācēšu. Bet sajūtas ar gadiem, protams, mainās. Tas ir tikai dabīgi. Pat nevaru iedomāties, ka es vai mans vīrs pēkšņi gribētu dibināt jaunu ģimeni, kas diemžēl notiek ļoti bieži. Tad jaunajai paaudzei izjuktu ģimenes tradīcijas, pie kurām visi šobrīd pieraduši. Tas ir ļoti svarīgi. Es vienmēr satraucos par paaudžu solidaritātes zudumu, par attiecību veidošanu starp bērniem, vecākiem, vecvecākiem. Tas ne vienmēr labi izdodas.
Kā jau teicu, man nav «ilgdzīvošanas» receptes. Bet katrā ziņā viegli tas nav. Taču es nevarētu teikt, ka mums ir bijuši krīzes posmi: «būt vai nebūt». Kas nav bijis, tas nav bijis.
Protams! Bet par tik nebūtiskām lietām, ka pēc tam pašam smiekli nāk. Taču dienām nerunāt — tā gan nav bijis. Noteikti ne! Vienkārši esmu tāds cilvēks. Nevaru paciest konflikta situācijas, es nespēju, es laikam pirmā ietu uz izlīgumu. Šajos gados esmu iemācījusies vispār nenonākt līdz konfliktiem. Tas patiesībā nemaz nav tik grūti. To var izdarīt.
Jums ar vīru raksturu ziņā laikam labi saskan?
Jā. Mums raksturi ir dažādi, neslēpšu. Bet ne jau vienmēr jābūt vienādiem raksturiem, vienādi domājošiem.
Ir diezgan daudz pāru, kuri dzīvo kopā un audzina bērnus, bet neprecas. Ko domājat par šo tendenci?
Es varu jūs nomierināt — šī tendence pašlaik iet mazumā. Cilvēki grib oficiāli noformēt attiecības. To mēs redzam pēc saviem statistikas rādītājiem. Laulības institūcija tomēr ir svarīga kaut vai no juridiskā viedokļa, jo dzīve ir dzīve un var būt visādi līkloči.
Jā, ja nu jādala manta...
Ja tā paskatāmies — kad attiecības nav oficiāli noformētas, tad īstenībā nav ko dalīt. Tur var būt visādi. Protams, cilvēki izvēlas dažādas formas, slēdz laulību līgumus un mantas atšķirtību. Domāju, tas nemaz nav slikti, ja ir iespēja izvēlēties.
Bet ja runājam par psiholoģisko pusi. Vai varētu būt, ka sievietei precēšanās ir svarīgāka nekā vīrietim?
Jā, domāju tā varētu būt. Kaut gan man ir zināmi piemēri, kad tieši otrādi — sieviete negrib noformēt attiecības. Zinu cilvēkus, kuriem ir pieauguši bērni, bet viņiem tas nav svarīgi.