Smags darbs — mīlēt precētu vīrieti

Es nezinu, vai vēlreiz sāktu attiecības ar precētu, zinot, kādām emocijām cauri jāiziet. Laikam jau ne, un es nevienai neiesaku apzināti sākt šādas attiecības. Tas nav viegls ceļš. Tajā devos laikam tikai tāpēc, ka nezināju, kas mani sagaida. Manā dzīvē šīs attiecības ienāca soli pa solim, gluži kā ejot pa šauru taciņu, kur nav redzams, kas sagaida aiz nākamā pagrieziena. Sākumā šķita, ka attiecības būs pavisam īslaicīgas, tikai maza rotaļa.

Vairākas reizes posos prom. Brīžiem man tas viss šķita par grūtu. Arī Viņa sieva un pieaugušie bērni, kas tomēr vēl aizvien prasa laiku. Tas, ka mēs nevaram kopā aiziet uz teātra izrādēm tad, kad es to vēlos, mēs nevaram uz vairākām dienām aizceļot kopā kaut tepat Latvijā. Arī svētkos es parasti esmu viena. Man bija jāiemācās mīlēt precētu vīrieti, un tas bija smags darbs. Bija ļoti daudz kas jāpārdomā un jāsalauž sevī, jātiek galā ar savu egoismu. Jāizsver zaudētais un gūtais.

Šķīda asaras, klaudzēja durvis

Mēs abi, kā jebkurš pāris, savās attiecībās esam izgājuši cauri dažādiem posmiem — no kvēlas iemīlēšanās un ilgām vienam pēc otra līdz rimtām, bet dzīvelīgām attiecībām. Ir bijis daudz smagu un rūgtu pārdomu brīžu, ir šķīdušas manas asaras un klaudzējušas aizcirstas durvis. Mēs šķīrāmies un aizgājām, lai pēc laika saprastu, ka nevaram viens bez otra, ka esam viens otram. Ka dzīve vienam bez otra ir pelēka un darbi nesokas. Ka tad, kad neesam kopā, abi ar dzīvi neapmierināti rūcam uz saviem mājiniekiem un lielveikalā esam gatavi strīdēties vai ar katru pārdevēju.

Nu nav šīs attiecības smaržojošs rožu dārzs, kurā es laiski šūpojos ērtā šūpuļkrēslā. Nē, nav! Brīžiem es skumstu, brīžiem gaidu un nesagaidu, ieplānoju, bet kopīgi kaltie plāni nepiepildās. Bet tad es domāju par to, cik daudz no cerībām piepildās tām sievietēm, kas ar zobiem un nagiem stutē savas neizdevušās laulības?

Cik daudz prieka dzīvē ir tai, kuras vīrs no darba nāk, smaržojošs kā degvīna rūpnīca, vai nepārnāk vispār? Vai šī precētā sieva ar savu vīrieti svētkos nav tikpat vientuļa (vai vēl vientuļāka?) kā es, kad Viņš ir kopā ar ģimeni? Vai dzērāja (vai staiguļa) sievai laimes brīžu ir vairāk nekā man?

Cik laimīga ir tā sieva, kas laiku pa laikam iztīra sava vīra mobilā telefona atmiņu no portālos sameklētu sieviešu telefona numuriem, izslauka acis mutautiņā un dzīvo tālāk, jo grūti būtu vienai savilkt galus kopā?

Cik laimīga ir tā sieviete, kuras vīrs pēc 20 gadu laulības sakās nezinām, vai sievai jebkad ir bijis orgasms? Cik apmierināta ar savu dzīvi ir sieva, kuras vīrs to vien dara, kā laiski guļ pie televizora un visus mājas darbus uzkrauj sievietei? Mans viņš — citas vīrs — man ir palīdzējis izremontēt dzīvokli un vienmēr gatavs palīdzēt, ja notikusi kāda ķibele. Kur ir tie svari, kuros nosvērt laimi, ko cilvēki gūst no kopā būšanas, neatkarīgi no attiecību juridiskā stāvokļa? Brīvi vai nebrīvi, bet laimīgi. Katram gribas laimīgam būt, un katrs savu laimi laikam taču meklē, kā prot.

Par sevi domājot...

Brīžiem es domāju par sevi. Kā laika ritējumam līdzi ir mainījies priekšstats par lietu būtību, par cilvēku attiecībām, laulību. Kas palicis pāri no tās romantiski noskaņotās meitenes, kura kā dumja zoss gaidīja no armijas pārnākam savu puisi. Sagaidīja. Bet viņš pa to laiku jau bija paspējis sagrēkot ar citām. Daba prasa savu? Varbūt. Bet tā tika aplauzti mani pirmie rozā spārniņi.

Kas esmu tagad? Mīļākā precētam vīrietim. Ha! Ja man pirms 20 gadiem kāds būtu teicis, ka tas notiks ar mani — ha! — es būtu skaļi smējusies un teikusi, ka nekad! Nu nekad es nebūšu mīļākā! Bet dzīve iemāca ko citu.