Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vēstnieka amatam Eiropas Savienībā, visticamāk, ieteiks Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku ES jautājumos Normundu Popenu. Pirmdien notiks Saeimas Ārlietu komisijas slēgtā sēde, kurā Ārlietu ministrija varētu izvirzīt viņa kandidatūru. Normunds Popens sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Kondrātu stāstīja par to, kādu vietu Latvija ieņem Eiropas Savienībā.
V. Krustiņš: – Mūsu lasītājus interesē, kāda ir vai kāda varētu būt Latvijas vieta ES, kur kaut kas tiek reformēts. Tās pamatā ir aizdomas, ka turpmāk mūsu ietekme varētu samazināties un mūsu vārds varētu kļūt mazāk spējīgs, jo dažādu nevalstisko organizāciju – Eiropas fanu vai pretinieku – attieksmi. Otrkārt, Krievijas attieksme, ka Latvijai vajagot būt tādai valstij, «kas pati lemj savu politiku», un ka nevajag būt tādai valstij, aiz kuras stāv ES un ASV.
– Mums nav iemesla būt aizvainotiem, jo pozitīvās sekas tam, ka esam ES, izjūtam aizvien vairāk. Runa ir ne tikai par ārpolitiku, bet ES iekšējo tirgu, kurā mēs sekmīgi darbojamies. Tas ir viens no pamatnoteikumiem, lai ekonomika un uzņēmējdarbība Latvijā varētu turpināt strauji attīstīties. Turklāt tas ir viens no ES aizsākuma principiem – izveidot tirgu, kas darbojas ar vienādiem nosacījumiem. Līdz ar to likumdošana tirgus jomā ir ES kopīgā kompetence, un to mēs kā dalībvalsts pievienošanās rezultātā, tajā skaitā arī ar mūsu referendumu, esam nodevuši ES. Latvijas juridisko bāzi līdzdalībai ES nosaka divi pamatlīgumi – pirmais: Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un otrais – Eiropas Savienības līgums. Par iekšējā tirgus attīstību un darbību dalībvalstis lemj ar kvalificēto balsu vairākumu.
Šobrīd daudzām darbībām pamatā ir tā sauktais Nicas līgums, kas nosaka, cik katrai dalībvalstij ir svērtās balsis gadījumā, ja viens vai otrs jautājums ir jāizlemj ar balsu vairākumu. Taču pat iekšējā tirgus jautājumos, kas tiek izlemti ar balsu vairākumu, joprojām pamatprincips ir visiem pieņemama kompromisa meklēšana. Nicas līgums dod Latvijai četras no 345 svērtajām balsīm. Tas ir proporcionāli tam iedzīvotāju skaitam, ko mēs ES pārstāvam. Tāda sistēma ir vajadzīga, lai savienība varētu funkcionēt un pieņemt lēmumus. Tas, par ko notika sarunas pirms mūsu iestāšanās un notiek pašlaik, – sistēma par kvalificētā balsu vairākuma balsojumu tiktu fundamentāli mainīta un tiktu ieviesta jauna vienošanās, kas tiks iestrādāta reformu līgumā. Līgums paredzēs, ka no 2014. gada ES stāsies spēkā jauna balsošanas sistēma, kas, mūsuprāt, ir gan objektīvāka, gan taisnīgāka, jo tiek sadalīta divos komponentos: viens ir dalībvalstu skaits, kur katrai dalībvalstij ir viena balss un, lai lēmumu pieņemtu, ir nepieciešams vairākums jeb 55 procentu balsu, kas atbalsta lēmumu. Otrs komponents ir iedzīvotāju skaits, kur, pieņemot lēmumu, nepieciešams 65 procentu ES iedzīvotāju atbalsts. Bet, kā jau teicu, tas neattiecas uz katras atsevišķas valsts ārpolitiku un iekšējiem jautājumiem. Tas neizslēdz, ka var tikt veidota sadarbība starp valstīm arī šajos jautājums, bet tur ir spēkā vienbalsīguma princips un nevienu lēmumu nevar pieņemt, ja kāda dalībvalsts iebilst. Tam ir savi plusi un mīnusi, jo mēs, salīdzinoši neliela valsts pasaules mērogā, gribam, lai ES veidotu savu kopīgo ārpolitiku. Darbojoties ES, mūsu ietekme pieaug, jo tiekam uzskatīti par ES daļu, kas kā vienots bloks mēģina kādā jautājumā vienoties ar ASV, Krieviju vai kādu citu valsti. Protams, tur ir arī savi mīnusi. Piemēram, pašlaik ES nevar virzīties uz priekšu un uzsākt sarunas ar Krieviju par jauno partnerības līgumu, jo viena dalībvalsts iebilst.
– Tā viena valsts ir Polija? Daži laikraksti runā par «nenopietniem brāļiem Kačinskiem», bet nezin vai prezidents un premjerministrs ir «nenopietni».
– Mēs mēģinām veidot aktīvas divpusējās attiecības ar Poliju. Ir bijušas abu pušu valsts amatpersonu vizītes. Mēs cenšamies iesaistīt Poliju ziemeļvalstu un Baltijas jūras valstu sadarbības grupā, taču katrā valstī ir kāda noteikta iekšpolitiskā situācija. Tajā pašā laikā Polijā ir ļoti augsts iedzīvotāju procents, kas atbalsta līdzdalību ES, – tuvu 80 procentiem. Taču ne visu, ko Polija ir darījusi ES, var saukt par ļoti konstruktīvu. Piemēram, mēs pilnīgi noteikti Briselē sacījām, ka sarunas starp ES un Krieviju ir jāsāk, jo pašreiz spēkā esošais līgums ir slēgts pirms vairāk nekā desmit gadiem. Ja sarunas nesākas, tad spēkā paliek tas, kas «de facto» ir, – vecais līgums. Un mēs apšaubām, vai tas kaut kādā veidā uzlabo mūsu attiecības ar Krieviju.
Ģ. Kondrāts: – Eiropā daudz runā par «eiropragmatismu» un poļiem šad tad tiek pārmests proamerikānisms. Arī mums patīk skatīties uz ASV.
– Īstenībā jau neviena ES dalībvalsts nav pret sadarbību ar ASV, atšķiras tikai domas, kā to labāk darīt. Tāpēc teikt, ka viena vai otra valsts ir «proamerikāniska», ir zināma spekulācija.
– Arī Eiropā no vienas puses skan balsis, ka, ja ASV mūs neatbalstītu, mēs diezin vai būtu ES dalībvalsts. No otras – no Maskavas – skan aicinājumi parādīt, ka šie baltieši ar savām problēmām ir «nasta ES kaklā».
– Tas nav ES darba kārtības jautājums, vai Baltijas valstis vai kāda cita dalībvalsts ir nasta ES. Notiek darbs pie jautājumiem, par kuriem ES dalībvalstis ir savstarpēji vienojušās: lauksaimniecība, pakalpojumu joma, dažādas direktīvas, kopīgas ārpolitikas veidošana un tamlīdzīgi. Bet netiek runāts par to, vai kāda dalībvalsts būtu savienībā nevēlama. Pamatā visam ir solidaritātes princips, kas tiek ievērots visās jomās. Protams, pašlaik Latvija ir līdzfinansējuma saņēmēja no ES budžeta infrastruktūras uzlabošanai, izglītības attīstībai, videi un labklājībai. Tādi mēs būsim vēl vairākus gadus, bet tas viss balstās uz solidaritātes principa un bagātās valstis palīdz tām, kurām vēl jāattīstās, jo mērķis ir viens – sasniegt vienādu labklājības līmeni visiem ES iedzīvotājiem. Iekšējo tirgu var uzturēt tikai tad, ja dalībvalstīs līmenis ir puslīdz vienāds, jo tas ir vajadzīgs dalībvalstu uzņēmumiem, lai varētu konkurēt pasaules tirgū. Tas, ko mēs darām šeit uz vietas, ir atkarīgs arī no mums pašiem. Un tas, cik drīz mēs sasniegsim pieminēto valstu līmeni, ir atkarīgs no tā, cik gudri izmantosim tos līdzekļus, ko dod ES.
Bet jāpiemin arī ārpolitika, jo ES ir atbalstījusi Latvijas nostāju tādā jautājumā kā Latvijas un Krievijas robežlīgums. Kopīgi ar citām dalībvalstīm mēs veidojam arī tādu ES dimensiju kā kopīgā kaimiņu politika. Tādas valstis kā Ukraina, Moldova un Gruzija mums svarīgas gan no ekonomiskā, gan politiskā, gan citiem aspektiem.
,
– Kā šo attiecību veidošana tiek deleģēta?
– Neviens nevar noliegt pro-gresu Latvijā šajās jomās, ja salīdzinām, kā attīstījusies mūsu muita un robežapsardze kopš 90. gadu sākuma. Nākamgad būsim Šengenas līguma dalībvalsts, bet jau tagad ir paveikts darbs, lai veidotu saites starp attiecīgiem Latvijas un citu valstu dienestiem. Kļūdas mēdz būt ne tikai Latvijas un citu valstu dienestiem, bet gadījumi, piemēram, ar negodīgiem muitniekiem tiek risināti un vainīgie tiek tiesāti. Tas ir signāls, ka mēs esam gatavi darboties sistēmā, kas jau ir izveidota. Moldova vai Gruzija ir tikai šādas sistēmas veidošanas sākumos, un viņiem ir vajadzīga mūsu pieredze, kā sadarboties ar kaimiņvalstīm, kur labāk ieguldīt naudu un ko nevajadzētu darīt. Tas, kurās jomās un kam mūsu pieredze ir noderīgāka, jāzina un jāprot piedāvāt mums pašiem. Tā ir mūsu ārpolitikas daļa un mūsu valsts budžetā ir paredzēti līdzekļi palīdzībai Moldovai, Gruzijai un Ukrainai.
V. Krustiņš: – Ar ko atšķiras «palīdzība» no «ES maksājumiem» un kā šis budžets tiek sadalīts? Vai Latvijas daļa šajā budžetā pieaug?
– Tas, ko mēs dodam Gruzijai vai Moldovai, ir palīdzība. Latvija pati palīdzību no ES vairs nesaņem. Tā nauda, kas tagad ienāk Latvijā, ir no ES budžeta, kurā mēs piedalāmies ar savu līdzfinansējumu. Šobrīd iemaksu lielumu nosaka pievienotā vērtības nodokļa, iekšzemes kopprodukta un muitas nodokļa komponents. Uz sešiem gadiem šis budžets ir fiksēts, un mums tas nepieaugs. Mūsu iemaksas ES budžetā ir aptuveni viens procents no mūsu iekšzemes kopprodukta, savukārt saņemtais līdzfinansējums – tuvu pie četriem procentiem.
Ģ. Kondrāts: – Vai ir kādi mehānismi, kuri pasargātu mūs no tā, lai šeit neienāk pārāk daudz, piemēram, Krievijas naudas, jo labāk tomēr, ja būtu līdzsvars starp Rietumiem un Austrumiem. Vai vienā brīdī nevar būt tā, ka piepildās Krievijas vēstnieka vīzija, ka «Latvijas nākotne ir Austrumos»?
– Tas vairs nav iespējams. Ja palūkojamies uz mūsu ekonomiku, tad tā ir pilnā mērā saistīta ar ES. Mēs jau faktiski esam integrēti eirozonā. Lielākā daļa eksporta iet uz ES dalībvalstīm. Tie uzņēmēji, kas orientēti uz ES tirgu, ir ieguvēji, jo šis tirgus ir stabils un prognozējams. Protams, līdztekus tam pastāv interese par Austrumu tirgiem – Moldovu, Ukrainu un citiem, kas ir ļoti vilinoši un peļņu sološi, ja vien ir iespējams atrast nišas, kurās nostiprināties.
V. Krustiņš: – Vai jūs esat dzirdējis, ka piekļūt ES naudai esot ļoti grūti? Cits stāsta, ka esot vajadzīgi kilogramiem, cits, ka tonnām papīru. Un neviens jau nerunā par Eiropu, bet sūdzas par Latvijas ierēdniecību.
– Naudai ir jābūt pieejamai, bet to arī nevar dalīt pa labi un pa kreisi. Pastāv strikti Briseles noteikti ierobežojumi gan pa valstīm, gan nozarēm, un nauda ir izmantojama konkrētiem mērķiem. To kontrolē Finanšu ministrija, un valdībā ir ministrs, kas atbild par ES naudas apgūšanu un uzklausa sūdzības.
Sūdzību no Briseles, ka nauda būtu izmantota ne tiem mērķiem un ir izšķērdēta, nav. Runājot par to, vai visa nauda, kas tiek piešķirta no struktūrfondiem, tiek izmantota, jāsaka, šeit ir spēkā formula «N + trīs gadi». Tāpēc mums ir pietiekami daudz laika, lai piešķirtos līdzekļus varētu izmantot, un neviens mums neko atņemt nevar. Kad sāksies sarunas par nākamo budžeta periodu, tad varbūt būs citādi. Pašlaik mēs gatavojamies nākamā budžeta apspriešanai, apzinot stāvokli nozarēs, kurās Eiropas programmas ir pozitīvi vērtējamas, kurās jāmaina nosacījumi. Par to runāsim 2008. un 2009. gadā. Tālāk sekos jaunās finanšu perspektīvas, kas sāksies 2014. gadā, apspriešana. Tad gan būs jāzina, cik no piešķirtās naudas esam izmantojuši, jo tad valstis, kas vairāk maksā, gan varēs teikt, ka mums tik daudz nevajag, jo, lūk, iepriekš piešķirto neesam izmantojuši.
– Vai mums ir tādi starpnacionāli projekti, par kuriem valdība iestājas jau gadiem uz priekšu, piemēram, dzelzceļš no Tallinas uz Rietumeiropu un tamlīdzīgi?
– Tie pirmkārt ir infrastruktūras projekti, jo tie saistās ar iekļaušanos Eiropas infrastruktūras tīklos. Kā šie projekti tiks finansēti, vēl ir jāspriež. Ja runājam par austrumu robežu, tad sūdzību par tās iekārtošanu nav. Pievēršoties robežas caurlaidībai, rit pārrunas starp Latviju, Krieviju un Eiropas Komisiju. Rindas parādās, kad Krievija importē vairāk preču. Pat ja Latvija no savas puses uzbūvētu milzīgu šoseju, nekas nemainītos, ja Krievija neko nedarītu pretī. ES var palīdzēt tehniski, piemēram, uzlabojot muitas punktus, apmācot cilvēkus, bet ceļus tur uzbūvēt ES nevar. Situācijā, kas izveidojās apmēram pirms gada, nebija Latvijas vaina. Taču īsā laikā to izlabot nevar, lai gan Ārlietu ministrija šo jautājumu regulāri risina sarunās ar ES.
– Kas ir galvenais, ar ko pašlaik nodarbojas Ārlietu ministrijas ES lietu direkcija?
– Tas ir jaunais ES reformu līgums, jo tajā ir daudz Latvijai svarīgu jautājumu, pirmkārt, jau manis pieminētā jaunā balsošanas sistēma, kas ietver arī deputātu skaitu ES parlamentā. Darbs jāpabeidz līdz decembrim, lai nākamā gada sākumā varētu sākt līguma ratifikāciju Latvijā.