Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9352383t1h5ef6.jpg)
Mēdz teikt, ka laimīgie cilvēki ir laimīgi vienādi, bet tie, kuri ir nelaimīgi, – tik ļoti cits no cita. Tomēr gadās arī tā, ka sieviete var atrast dzīves piepildījumu un laimi tur, kur citi cenšas neskatīties, lai neieraudzītu bērnus invalīdus.
Cita pasaule
«Nodarbojoties ar bērniem ar īpašām vajadzībām, esmu sapratusi neskaitāmas dzīves patiesības un daudz iemācījusies,» atzīst Alūksnes rajona Bērnu, jauniešu ar īpašām vajadzībām atbalsta centra Saulstariņi vadītāja Māra Podklane. Biedrība Saulstariņi dibināta 2001. gadā. Taču Mārai ir krietni vien lielāka pieredze darbā ar bērniem invalīdiem. Tikpat daudzu gadu pieredze, cik ir viņas dēlam Valteram, – četrpadsmit. Varētu jau uzskaitīt puiša diagnozes, taču cilvēkam, kurš nav saistīts ar medicīnu vai nestrādā ar bērniem invalīdiem, tas maz ko izteiks. Drīzāk saprotams ir pilnīgi nemedicīnisks apraksts, kas raksturo Valtera slimību, padara viņu tādu, kāds puisi ir.
Valters uzticas visiem, ir rosīgs, neticami enerģisks, mīļš un viesmīlīgs, cenšas katram palīdzēt, visu laiku smaida, tiecas apskaut katru cilvēku, kurš nonāk viņa tuvumā. Viņš gan nerunā, bet tikai sazinās ar izsaucieniem, kas lielākoties ir skaļi un ļoti emocionāli. Nespēja koncentrēties uz kaut ko vienu rodas tāpēc, ka viena doma dzen citu, jebkas spēj novērst šā cilvēciņa, kurš apveltīts ar pamatīgu fizisko spēku, uzmanību... No fiziskām vainām puisim ir epilepsija, ko iespējams kontrolēt, tikai nepārtraukti lietojot zāles.
Valters tajā pirmdienā, kad sarunājamies ar Māru, jau atrodas Spāres internātskolā, kur viņš mācās kopā ar citiem bērniem ar īpašām vajadzībām. Māra atzīst, ka, protams, ļoti nogurst no Valtera aktivitātes, taču, kad viņš ir prom skolā, jūtas tāda kā sabrukusi. Kaut kā tik ļoti pietrūkst, ka nav iespējams pat kārtīgi atpūsties.
«Katram īpašam bērniņam ir vajadzīga daudz lielāka uzmanība, mīlestība, pacietība un iecietība no vecāku puses, nekā parasti tiek dota veselam zēnam vai meitenei,» skaidro Māra. Piemēram, var turēt bērnu invalīdu mājās, aprūpēt viņu, apmierinot fizioloģiskās vajadzības, kas, protams, arī nebūs viegli, bet ir arī cits ceļš. Māra to nodēvējusi par 1000 reižu terapiju. Lai bērns ar garīgu atpalicību kaut ko iemācītos, pat vienkāršas lietas jāatkārto neskaitāmas reizes. Katra prasme vai iemaņa, kas tiek apgūta, šādam bērnam ir milzīgs sasniegums. Piemēram, ja Valters vēlas šokolādi, tad Māra zēnam priekšā nober monētas – saskaiti pats, cik naudas vajag, lai tiktu pie kāruma! Tad dēls ar mammu dodas uz veikalu...
Veselam tāds nieks kā šokolādes pirkšana vai dziesmiņas dungošana ir tik necila un pašaprotama lieta, ka pat paliek neievērota. Automātiskas darbības ikdienas steigā. Mēs īpaši nedomājam par to, ko darām, kad ieskrienam veikalā pēc šokolādes vai maizes kukulīša. Taču varbūt arī garīgi vesels bērns, kurš sēž invalīdu ratos, domās un gatavosies pusi dienas, lai veiktu kādu vienkāršu darbību. Iespējams, ka bērnam pat vienkārša lieta nebūs pa spēkam, ja netiks iemācīts, kā rīkoties, esot viņa situācijā. «Tāpēc mūsu Saulstariņu mērķis ir šādu bērnu ar dažādām īpašām vajadzībām - gan garīgām, gan fiziskām - attīstības veicināšana, integrēšana sabiedrībā un atbalstīšana,» skaidro Māra.
Viņai nav nedz speciālas izglītības, nedz kādas pedagoģiskas profesijas. Agrāk, pirms piedzima Valters, Māra strādāja par bērnudārza audzinātāju. «Ar Saulstariņiem visus šos gadus strādāju brīvprātīgi, bieži savās mājās, jo mums ir par dārgu maksāt īri. Meklējam atbalstītājus – labi cilvēki ziedo naudiņu, uzņēmumi materiālus, piemēram, audumu teātra uzvedumam, vai ko citu. Tā arī taisām augšā visus pasākumus. Vienmēr var kaut ko izdomāt, ja tikai ir gribēšana. Sadarbībā ar Velku biedrību notiek vecāku atbalsta grupas nodarbības, novada psiholoģe Ilze Lielpētere. Tad varam izrunāt visas savas sāpes. Galvenais ir vēlēties un ieguldīt darbu, vienmēr atbalstīt citam citu! Mēs ar Valteru iztiekam labi – man taču ir galva, divas rokas, dārziņš, tuvu un mīļu cilvēku un draugu atbalsts!»
Aptver, apceļo pasauli
Nereti cilvēki, kuru dzīvē ienāk bērns invalīds, bieži vien noslēdzas un sabrūk zem savas nelaimes nastas. Ar Māru ir noticis kaut kas pilnīgi pretējs – no sievietes burtiski staro enerģija un dzīvesprieks, lai gan viņa sakās esam tik ļoti nogurusi. Tieku cienāta ar kafiju un salātiem, ko pagatavojis Valters kopā ar vēl vienu Saulstariņu bērnu. Nenoliedzami - tie ir garšīgi. Katrs dārzenītis sagriezts tik rūpīgi un precīzos gabaliņos, ka neviļus esmu spiesta atcerēties savas kulinārās haltūras.
Apskatu fotogrāfijas Māras ģimenes albumā – no katras man pretī lūkojas laimīgi, smaidoši bērni, ne tikai Valters vien. Tie visi ir Saulstariņi. Māras un viņas domubiedru ideja un centieni šobrīd apvienojuši daudzus alūksniešus. Pavisam Saulstariņos iesaistījušies 39 bērni, jaunieši un viņu ģimenes locekļi. Biedrībā brīvprātīgi darbojas vecāki, skolotāji un jaunieši no Alūksnes NVO atbalsta centra. Saulstariņi sasnieguši daudz – viņiem rodas arvien jauni draugi. Vienā no nometnēm Tici saviem spēkiem, dari pats! piedalījās arī brīvprātīgie jaunieši ne tikai no Latvijas, bet arī no Francijas, Japānas, Anglijas, Šveices un Vācijas.
Gan nometnēs, gan nodarbībās, kur bērni zīmē, veido, dzied, dejo, iet rotaļās un spēlē teātri, katrs dara tik, cik spēj, lai ar citu palīdzību iemācītos vēl mazliet. «Katru reizi tikai mazs, mazs solītis – tas slimam bērnam ir ļoti daudz,» skaidro Māra.
Katra uzvara bērnam ar īpašām vajadzībām nāk ar grūtībām, bet dod milzum daudz prieka. Tāpēc 2006. gada septembra brauciens uz Vāciju, kurā piedalījās Saulstariņu bērni, bija grandioza, katra bērna, viņu vecāku un biedrības atbalstītāju uzvara pār slimību, nespēku un nevarēšanu. Saulstariņi, sadarbībojoties ar Zalcas privātskolas pasniedzēju Stefanu Hibī, Vācijā sniedza kopīgus koncertus četrās specializētajās skolās. Bērni dziedāja, muzicēja, dejoja un spēlēja teātri. «Finansiālo atbalstu braucienam mēs saņēmām no Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta, kura programmai Atbalsts sociālās integrācijas NVO un uzdevumu deleģēšana NVO tika iesniegts projekts Es un pasaule. Savukārt par to, lai ceļojums izdotos, rūpējās Stefans,» skaidro Māra.
Saulstariņu repertuārā ir divi teatralizēti uzvedumi No mīlestības ziedi plaukst un Sargeņģelis. Bērni piedalās arī starptautiskajos pašdarbības festivālos Solis un integrētajos skatuves mākslās festivālos Nāc līdzās!
Protams, doties tik tālu ar bērniem invalīdiem un viņu māmiņām bija liels risks. «Taču kā tad lai bērni aptver un iepazīst pasauli?» jautā Māra. Viņasprāt, cilvēks nevar dzīvot, ja nepieņem to, ka vienmēr ar kaut ko ir jāriskē. Vienmēr ir jāuzdrīkstas mazliet vairāk, nekā tev šķiet, ka tu spēj!
,
Kad piedzima Valters, Mārai bija 36 gadi. «Visi par mani smējās, teica, ka man nekad nebūšot savu bērnu, jo esmu jau veca. Tāpēc dēlu uztveru kā vēl jo lielāku dāvanu, kādu cilvēks var saņemt! Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Un tādu es viņu mīlu!»
Lielu pārbaudījumu Mārai un Valteram nācās piedzīvot šā gada aprīlī. Parasti māte, sūtot dēlu uz skolu, iesēdina viņu autobusā, kas iet no Alūksnes uz Cēsīm. Pieturā, kas ir vistuvāk Spāres internātskolai, puiku kāds sagaida. Parasti tas ir vai nu skolas direktors, vai kāds no pedagogiem. Taču tajā liktenīgajā aprīļa pirmdienā neviens nebija atnācis Valteram pretī. Zēns pastāvējis kādu brīdi, tad viņa uzmanību piesaistījis autobuss, kas piestājis ceļa pretējā pusē. Varbūt Valters cerēja nokļūt mājās, bet varbūt vienkārši viņu šis autobuss tik ļoti ieinteresēja, ka zēns padevās impulsam un iekāpa transporta līdzeklī, jo tur bija cilvēki. Valters ir izteikti draudzīgs un komunikabls. Zēnam bija nauda. Visticamāk, viņš to visu arī pasniedza šoferim. Taču autobuss nedevās uz Alūksni, bet gan uz Rīgu...
Jau pēc neilga laika skolā atskārta, ka Valters nav ieradies. To paziņoja mātei. Zēna meklēšana, iesaistot policiju, tika uzsākta nekavējoties. «Es nezināju, kur ir mans bērns, man atlika tikai lūgties, lai tie, pie kuriem Valters ir nokļuvis, par viņu parūpējas. Dzinu drūmās domas prom, tomēr pieļāvu, ka nekad vairs savu bērnu neredzēšu, jo viņš nespēs paskaidrot kas un no kurienes viņš ir,» atceras Māra. Māra saka, ja nebūtu bijis tik daudzu cilvēku atbalsta, nez, vai viņai būtu pieticis spēka izturēt. Tās bija briesmīgas stundas.
Valters tika līdz Rīgai, kur līdz pusnaktij nosēdēja autoostā. Iespējams, ja zēns būtu kaut kur aizgājis, viņu tik ātri neatrastu.
«Dēls ļoti pārdzīvoja notikušo, baidījās naktī gulēt viens pats, tomēr tas mani neatturēs viņam mācīt patstāvību,» apgalvo Māra. Mēs sarunājamies tieši tajā rītā, kad Māra pēc šī notikuma Valteru atkal vienu iesēdina autobusā. Viņa zvana uz skolu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Audzināt slimu bērnu un nodarboties ar citiem bērniem ar īpašām vajadzībām - tā ir nemitīga cīņa arī ar sevi, ar nedrošību, bailēm, citu cilvēku nesapratni un nievājošu attieksmi. Un vēl ar daudz ko citu.
Māra ir apņēmības pilna, viņa izdzīvo šo bērnu dzīvi. Tās ir ne tikai attīstošas rotaļas un nometnes vai citi pasākumi, bet arī centieni mainīt sabiedrības attieksmi. Māra cenšas palīdzētu tiem slimajiem bērniem, kuri jau izauguši un kļuvuši par jauniešiem, atrast darbu. Pagaidām vēl nekas prātīgs nesanākot, jo darba devēji skatoties diezgan šķībi: sak, kam man tāds darbinieks, ja viņam desmit reižu viss jāskaidro, bet, ja sajauks kaut ko, – man par to pašam būs jāmaksā? Māra ir pārliecināta, ka ar laiku un ar daudzu cilvēku pūlēm izdosies panākt izmaiņas. Viņa taču ir atradusi darbu sirdij un visai dzīvei - Saulstariņus, lai gan par to algu nemaksā. Māra ir pārliecināta, ka ir labi tā, kā ir, jo, ja viņai, piemēram, būtu izglītība, tad viņu paņemtu darbā kādā bērnudārzā. Tad varbūt nebūtu tās darbošanās ar Saulstariņiem. Tāpēc katram ir jāpriecājas par to, kas ir, nevis jāskumst par to, kas atņemts.
Šis raksts ir tapis projekta «Vientuļo vecāku, kuri audzina bērnus invalīdus, iespējas iekļauties darba tirgu un nepieciešamais atbalsts viņu sociālajai iekļaušanai» Nr. VPD1/ESF/NVA/06/GS/3.1.5.3./0001/0047/14 ietvaros. Par šī raksta saturu atbild SIA «Laba». Eiropas Kopiena un Latvijas valsts nav atbildīga par tā saturu un iespējamo izmantošanu.