Kā Laimdota pazudināja Lāčplēsi

Vai skolā tev, piemēram, mācīja, ka Laimdota pazudināja Lāčplēsi? Skaidrs, ka ne! Bet Aspazija to ne vien pasaka, bet arī pierāda.

Kā Laimdota pazudināja Lāčplēsi

Lāčplēsis un Spīdola, kuri cieš, cīnās un iet bojā, nav tikai simboli, Rainis ar savu lielo mākslu tos pārvērtis par dzīviem cilvēkiem, pat par tik dzīviem, ka mēs drīkstam apgalvot: katrā no mums mīt daļa Lāčplēša un katrs no mums, kaut uz acumirkli, ir redzējis Spīdolu, kaut aizgrābtības brīdī satvēris tikai gabaliņu no viņas drēbju vīles.

Uguns un nakts

Ne vislielākais pretinieks, aklais melnais, būtu lauzis Lāčplēša spēku, ne arī reālais Kangars, kas viņu nodod un pārdod. Un visi velni, sīki un lieli, Lāčplēsim nekā nepadarītu, ja bīstamākais naidnieks — miers, kūtrība, bauda — nebūtu iezadzies viņa iekšienē, nebūtu samaitājis viņa dvēseli, kura no jauna atdzīvojas tikai Daugavas viļņos.

Vistuvāk Lāčplēsim stāv Laimdota un Spīdola kā dzinējspēki, kuri viņa gaitu virza vai nu uz priekšu, vai atpakaļ.

Mīļākā

Vēl tikai ieraudzījusi Lāčplēša nojaušamo tēlu, Spīdola jūtas viņa naidniece. Līdzīgs satiek līdzīgu! Bet ģēnijs ģēniju var vai nu tikai mīlēt, vai tikai nīst, citas attiecības starp abiem nevar būt — pasaule, dzīve tam par šauru. Viens otru nīzdami, tie sevi sagrauj, viens otru mīlēdami, tie savstarpēji papildinās un dara lielāku arī apkārtni.
 
Tu spēks, es daile, mēs saderam kopā,
Mums mērķis viens ir: pilnība.

Visaugstāko punktu Lāčplēsis un Spīdola sasniedz, kad tie abi, kaut arī tikai uz īsu mirkli, saplūst vienībā:

Šai mirklī mūžības saspiestas
Priekš mūžiem pietiks šīs laimības.

Tādam mirklim dzīve ir par mazu, sīku, tas var izplesties tikai mūžībā, uz kuru jāiet caur nāves vārtiem, jāiet pa to ceļu, pa kuru arvien tālāk un tālāk sauc Spīdolas balss:

Ieslīgt mūžīgā nemaņā,
Norimt Visuma skaistumā.

Bet Lāčplēsis šim maģiskajam aicinājumam nepadodas, par daudz viņā zemes spēka, par daudz pie zemes viņš saistīts ar saviem instinktiem, ar ikdienību, ar Laimdotu... Cits nekas neatliek kā naids, tikai naids starp abiem, lai katrs izglābtu savu es — patību. Lāčplēsis bīstas, ka tikai Spīdola viņu nesāk pārveidot, bet vienu viņš nezina — ka viņš pārveido arī Spīdolu un ka par visu lielo naidu vēl lielāka ir viņas mīla. Spīdola pārveidojas, lai glābtu Lāčplēsi.

Sieva

Vai Laimdota nav tā, kura Lāčplēsim parādās kā atpūta: baltā, rāmā, mierīgā gaisma, kā zila debess, dvēseles prieks. Kā būtne, pašas Laimes dota — Laimdota.

Laimdota ir ikdienišķas sievietes tips, tomēr  ideālā nozīmē. Viņas tiklība, viņas dvēseles spogulis ir tas, kas Lāčplēsim palīdz pieveikt briesmīgo pūķi. Lugas darbības sākumā viņa tiešām ir tā, kas veicina Lāčplēša gaitu uz priekšu, kamēr Spīdola ar visiem saviem palīga spēkiem, velniem un pūķiem, un Kangaru, grib viņu iznīcināt.

Tomēr lomas mainās, un jāprasa: kas ir tā, kura Lāčplēsim liek sīkā ikdienas laimē rimt, nosēsties cieti mierā, nomest maldus, lai paliek visi lielie centieni, lai rūsē spožā gaismas pils atslēga! Vai tā ir Spīdola, kas gribēja viņu pirmajā cēlienā saplucināt kā puķi, lauzt viņam zarus kā ozolam?

...Ilgas un slāpšana pēc Spīdolas, uz kuru viņa to nosodījusi, tomēr reizē ir ilgas un slāpšana pēc liela darba. Spīdola ir tur, kur darbs un cīņa, kamēr Laimdota ir tur, kur miers un laime.

Kūtrības likums

Laimdota  ir arī tā, pie kuras Lāčplēsis var vienmēr parādīt sava spēka pārākumu: viņš dodas viņu atpestīt, kad to pūķis aiznesis, un piespiež Spīdolu viņu atdzīvināt uz Nāves salas, kur tā guļ, akmenī pārvērsta.

Tāda vispār ir vīrieša psiholoģija pret sievieti, kā tā jau senlaikus vēsturiski attīstījusies. Vīrietis sievieti uzskata kā nespēcīgāku, vārgāku radījumu, kas kopjams, auklējams un lolojams, un no visām vētrām sargājams; tāda aizgādība sievietei tomēr ir pazemojoša, vīrietis ar to nostāda sievieti kā zemāku radījumu, kā daļu no sevis un ārpus sevis. Arī Spīdola par Laimdotu saka:

Es viņu mīlu kā daļu sevis
... tev vajag visa
Es esmu visa:
Mums liktens viens.

Aiz iedzimtas kūtrības, kas iet paralēli viņa spēkam, Lāčplēsis apmierinās ar šo vienu daļu, bēgdams no mūžības, viņš iestieg un nogrimst ikdienībā.

Laimdotas klēpī

Lāčplēsis dus, galvu nolicis Laimdotas klēpī, un tā, viņu paijādama, saka:

Es tevi nedošu vairs briesmu varā,
Un klusi laimes klēpī nogulsim —
Tu izstaipīsi gurdos locekļus
es tevim galvu gludi noglaudīšu.

Un Lāčplēsis uz to viņai atbild:

Nebaidies, manu dūjiņu,
Es gribu pie tevis atdusu.
Viss panākts: priekš sevis nu dzīvošu.

Laimdota nu var gavilēt, nu viņa ir ieguvusi stipro varoni visu, un to viņa dara, izsaukdamās: «Kā brīnums šis brīdis visaugstākais!»

Lāčplēsim tomēr pie šīs novilktās robežas jāapstājas, viņa dvēseles stīgas šajā simfonijā nevar ieskanēties viņai līdzi, viņš atceras citu, daudz augstāku mirkli, kuru tas piedzīvojis kopā ar Spīdolu uz Nāves salas, un kā jautājums, kā protests atskan no viņa lūpām: «Un mūžīgs?»

Mainītās lomās

Liktenis, kādu aklais melnais Lāčplēsim lēmis, nu arī piepildās, bet citādā veidā un mainītās lomās. Ne Spīdola, kuru aklais melnais sūtīja, ir tā, kas liek laimē un mierā cieši nosēsties un maldus mest, bet Laimdota... nemanot un brīvprātīgi kļūst par aklā melnā ieroci un izpilda viņa lāstu.

Mēs te redzam, kādas personas šajā grandiozajā drāmā ir pārmainījušās un galīgi pārveidojušās līdz dzīvības un attīstības principa plašākai iespējamībai. «Mainies uz augšu!» ir pastāvīgais lozungs, kuru Spīdola un Lāčplēsis viens otram uzsauc gan naidā, gan mīlā, kamēr tie, sasnieguši šīs reālās dzīvības robežu, ieiet tālāk vēl lieliskākā cīņā nākotnē un masā — pie dzelmes vaidētājiem, saplūzdami kopā kā daile un spēks, kā intuīcija un darbs.

... Lāčplēsis ir nokāpis pie dzelmes vaidētājiem, bet ar to «vēl cīņa nav galā un nebeigsies». Nav jāaizmirst, ka Lāčplēsim līdzi nolēkusi Spīdola un ka viņi ies kopā uz tālākām atziņām.

(Izmantoti fragmenti no Aspazijas raksta «Estētiskas piezīmes par divām Raiņa lugām».)