Stāsts par piedošanu. (Bēdīgs...)

Pēc ļoti daudziem gadiem mans bērns gulēja slimnīcā pēc divām smagām operācijām. Mēnešiem ilgi katru brīvu brīdi braucu pie meitiņas... tad uz darbu... atkal uz slimnīcu... pusdienlaikā pie bērna... uz darbu... uz slimnīcu... uz mājām... Visas dzīves jēga bija sublimējusies bērnā, visam citam bija nulles vērtība. Tā reiz, braucot no slimnīcas uz mājām, tramvajā satiku savu seno draudzeni ar viņas meitu. Tai pat mirklī es viņai klusībā piedevu, jo tas tālais notikums pēkšņi likās tik niecīgs un truls uz šī brīža pārdzīvojumu fona, ka par to nebija pat vērts domāt, kur nu vēl turēt ļaunu prātu.

Dīvainākais notika pēc tam. Neilgu laiku pēc klusās piedošanas satiku to vīrieti. Protams, automātiski biju piedevusi arī viņam. Uzziedēja mīla, kādu es līdz šim nebiju pazinusi, mēs bijām laimīgākie cilvēki pasaulē, pateicāmies Liktenim, ka tagad būsim kopā vienmēr. Atkal tuvojāmies altārim.

Dienā pēc bildinājuma vēlreiz pilnīgi nejauši satiku to sievieti, un viņa uzdrošinājās pajautāt, vai nezinu, kā klājas Y? Teicu, ka zinu gan — mums drīz būs kāzas... Viņa apjuka, bet turējās godam. Melošu, ja nepateikšu, ka šis brīdis man bija salds. Taču mēs neapprecējāmies; man pēkšņi likās, ka kaut kam ir beigas — aplis noslēdzies. Jocīgi...

Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:

«Šī tiešām ir patiesa, beznosacījuma piedošana. Tādus brīžus vajag krāt. Piedošanas vajag krāt naudas vietā. Tas ir vienīgais, ar ko šajā dzīvē vērts nodarboties — piedot tiem cilvēkiem pagātnē, kas mums ir nodarījuši pāri, un dzīvot tā, lai tādas situācijas vairs neatkārtotos. Šis ir tipisks piemērs, kad labais — mīlestība — tiek klāt tikai caur piedošanu.»