/nginx/o/2018/07/15/9449787t1h5101.jpg)
Vēl vakar ar kādu puisi runājām par piedošanu. Skumji nopūtusies teicu: «Ja esmu spējusi piedot to, kas nodarīts man, šķiet, ar laiku arī citi var piedot visu. Nesaku — aizmirst, bet — piedot.» Viņš nopietni ieskatījās manās acīs un vaicāja: «Vai piedot, ja izvarots bērns?» Apklusu un nezināju, ko teikt. Esmu divu pusaudžu māmiņa...
Tas, ko esmu mēģinājusi piedot, ar mani notika pirms 15 gadiem. Tā bija notikumu virkne. Pirmais vīrietis kļuva par pirmā dzimušā bērna tēvu. Viņš sāka palaist rokas jau pirms kāzām. Pēc tam sitieni bira katru dienu. Tiku vazāta aiz matiem, triekta pret sienu, spērienus saņēma arī briestošais vēders. Mēmi gaidīju atrisinājumu. Tagad par notikušo varu runāt gana bezpersoniski, bet toreiz mana dvēsele gaismas neredzēja.
Ārprāts ilga 2 gadus. Vīrieša uzvedībā sāku ievērot arī citas dīvainības — viņš vilka manas drēbes, izmantoja manu kosmētiku, pēc tam lūdza izstāstīt, kā labāk pievilināt vīriešus. Reiz mūsu mājās ieradās cits vīrietis, kuram tika teikts, ka esmu māsīca. Vīrs ar savu draugu pavadīja naktis sienaugšā... Manu bērnu tēvs bija sadisma mākts homoseksuālists. Vēl ilgi pēc šķiršanās viņš zvanīja un apgalvoja, ka zilo mafija mani novāks, ka ilgi dzīvot man nav lemts. Pēdējoreiz draudus dzirdēju pirms 5 gadiem, bet neesmu droša, ka tie vairs nekad neatskanēs.
No vīriešiem baidos joprojām, bet esmu sapratusi, ka bērnu tēvam esmu piedevusi. Tas nebija viegli, es pati neticēju, ka tas reiz izdosies, bet — gāja laiks, es mainījos, lēnītēm pieauga pašapziņa. Lēnītēm sirds aizrētoja, bet... lasi sākumvārdus — var piedot, grūti aizmirst...
Komentē psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke:
«Kad dzīvnieks ir nobijies, viņš laižas lapās. Sievietes nez kāpēc gadiem ilgi piecieš, ka tiek krāptas, sistas, morāli pazemotas, kā nu kurā pārī. Tas nozīmē, ka ir kāds spēcīgs izdevīgums kopā palikšanai. Nemaz nerunājot par materiālajiem apsvērumiem un stāvokli sabiedrībā. Nereti sieviete emocionāli barojas no apziņas, ka kārtējo reizi, kad viņš piekrāps vai citādi nodarīs pāri, viņa kādu brīdi būs sodītāja un situācijas noteicēja.
Viņai patīk, ka vīrietis jūt vainas apziņu, jo šajā brīdī dzīvo ar ilūziju, ka ir tā, kā viņa vēlas. Ja viņš ir vainīgs, darīs visu: dos naudu, dāvās romantiku, teiks, ka mīl, pievērs acis uz viņas sliktajām īpašībām. Viņa labi zina, ka tas ir tikai līdz nākamajai reizei, bet ir atkarīga no šādām situācijām, tāpēc ļaujas pazemojumiem. Visi apkārtējie redz, ka šādas attiecības ir nožēlojamas, izņemot viņu pašu. Ja arī pati redz, tad kauns atzīt, ka tā tas ir.
Ja par piemēru īstai mīlestībai liekam mātes mīlestību, tad redzam, ka mēs lolojam un sargājam no pāridarījumiem tos, kurus mīlam. Arī vīrieša un sievietes pāra attiecībās vajadzētu būt tā, ka cilvēkam, kuru mīli, tu negribi darīt pāri. Katrs taču ļoti labi apzinās, ar ko otram var nodarīt pāri. Ja tā nenotiek, pareizāk ir aiziet no attiecībām, un pēc tam mēģināt tikt galā ar savu aizvainojumu, mācoties domās piedot.»