Mīli tādu, kāda esmu!

Demonisko kaislību plosītās dāmas, kas pasaules slavu radušas Riharda Vāgnera «Nībelungu cikla» darbos, arīdzan ir skandināvu izcelsmes — tās rodamas skandināvu mitoloģiskajās poēmās «Senā Eda» un «Jaunākā Eda».

Skandināvu leģendas vēsta par Frigu — senskandināvu mitoloģijā debesu, laulības, auglības, mīlestības un pavarda dievieti, galvenā dieva Odina sievu. Friga ir pirmā starp dievietēm. Skandināvu mitoloģijā viņa pamatā saistīta ar sievas un mātes tēlu, taču tās nav viņas vienīgās funkcijas. Friga spēj ielūkoties nākotnē, taču redzēto nevienam neizpauž. Viņa ir arī dzemdētāju aizgādne. Frigas funkcijas bieži saistītas arī ar Odina funkcijām — ja neskaita Odinu, viņa ir vienīgā, kas drīkst sēdēt viņa tronī Hlidskjalvā, kopā ar Odinu piedalās mežonīgajās medībās utt.

«Ristīna gāja man pa priekšu savā garajā, baltajā ziemeļbriežu ādas kažokā un sarkanajā vilnas cepurē. Ap vidukli viņai bija plata ādas josta, izšūta ar ziliem un sarkaniem dzīpariem un apkalta ar smagām sudraba sprādzēm un plāksnēm. Pie jostas bija piekārts nazis, tabakas repis un kauss. Es pamanīju, ka zem jostas ir arī cirvītis. (..) Uz muguras Ristīna nesa savu laukos — bērza tāss mugursomu, kurā glabājās visa viņas mantība un vēl mūsu pārtika. Soma bija divreiz lielāka par manējo, bet neizskatījās, ka tā Ristīnu kaut cik apgrūtinātu. Viņa traucās lejā pa stāvām nogāzēm ātriem, klusiem soļiem, gluži kā dzīvnieks, lēca veikli kā trusis pār kritušo koku stumbriem vai ūdens lāmām, laiku pa laikam kā žigla kaza uzlēca uz kāda klints bluķa, skatīdamās apkārt uz visām pusēm.»
(A. Munte. «Stāsts par Sanmikelu».)

Zviedru sievietes, piemēram, neaizraujas ar dekoratīvās kosmētikas lietošanu — pārsvarā tā manāma vien saviesīgos pasākumos. Tas pats attiecas arī uz augstpapēžu kurpēm un minisvārkiem. Lielākoties ikdienas tērps ir džinsi un T krekliņš vai lietišķs kostīms. Zviedrijā sieviete nekritīs panikā par nolūzušu nagu!

Tā vietā, lai gulšņātu pedikīra krēslā, zviedriete labāk apmeklē kādus kursus un ikdienā lieto dabiskas izcelsmes kosmētiku. Līdz ar stresu, globalizāciju un hronisku laika trūkumu arī zviedru ēdienkartē nekas neparasts nav pusfabrikāti ar augstu kaloriju saturu, tādēļ nereti cilvēki cieš no liekā svara. Taču neizskatās, ka zviedrietes kaunētos par saviem apaļumiem — ir taču noturīgākas vērtības, par ko mīlēt cilvēku, kaut vai asais prāts un humora izjūta!

Kāzu tradīcijas Zviedrijā

Seni nostāsti vēsta, ka savulaik Zviedrijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, valdījis izteikts patriarhāts. Pie vīra meitenes tika izdotas savdabīgā izsolē. Ja vairāki jaunekļi gribēja precēt vienu meitu, tie viņas tēvam solīja naudu — kuram izdevās vairāk nosolīt, tas tika pie līgavas. Izsolē savāktā naudiņa tika tērēta kāzu mielasta rīkošanai.

Tāpat laikā, kad baznīcai bija lielāka loma sabiedrības dzīves un tikumu regulēšanā, nozīmīga bija arī topošās sievas jaunavība. Līgavai kāzās bija gods rotāt savu galvu ar īpašu vainagu. Tas bieži vien bija baznīcas īpašums, un to piešķīra tikai nevainīgām jaunavām.

Saskaņā ar zviedru kāzu tradīcijām līgavainis un līgava vēl mūsdienās baznīcā ierodas reizē. Tas, kurš sper pirmo soli pāri baznīcas slieksnim, kļūst par ģimenes galvu.

Lai nodrošinātu meitai pārtikušu dzīvi, vecāki pirms došanās uz baznīcu laulāties viņas kurpēs lika monētas — tēvs kreisajā kurpē sudraba monētu, māte labajā zelta. Lai meitai būtu vieglākas dzemdības, viņas kāzu kurpēm atstāja neaiztaisītas siksniņas.

Vidusmēra laulība

Šķiet, nevienu no mūsu tautiešiem vairs neizbrīna, ja kungs pieklājīgos gados pēkšņi lietišķo žaketīti nomaina pret puķainu kreklu, pastmarku kolekcionēšanas vietā dodas uz diskotēku un galu galā pārved mājās sievu, ko attālāki paziņas bieži vien jauc ar viņa meitu. Zviedrus apsēstība ar jaunības kultu un pusmūža krīzi ir nedaudz saudzējusi — vidusmēra laulībā sieva pat ir dažus gadus vecāka par vīru.

Tā kā zviedru sievietes aktīvi darbojas biznesā, politikā un citās sabiedriskās sfērās, bērnus viņas laiž pasaulē samērā vēlu un to skaits ģimenē ir viens vai divi.

«Konsuls bija jauks, mierīgs maza auguma vīrs ar sievu amerikānieti un diviem bērniem. Es iegriezos viņu mājā pēc pusdienas. Viens no bērniem bija saaukstējies, bet tiepās, ka noteikti celsies, lai būtu klāt svinīgajā tēva sagaidīšanā; viņam šo pašu vakaru vajadzēja pārbraukt. Māja bija pilna ziedu, un bērniem atļāva palikt pie vakariņu galda ilgāk par godu šim gadījumam. Viņu mātei bija patīkami parādīt man divas dedzīgas telegrammas — vienu no Berlīnes, otru no Ķelnes — ar atgriešanās vēsti.»
(A. Munte. «Stāsts par Sanmikelu».)

Ģimenes darbus zviedriem pieņemts nedalīt — vīrietis šausmās neģībst, ja viņam savas netīrās zeķes ir jānogādā līdz veļas mašīnai, un nomainīt mazulim autiņus arī nav neiespējamā misija. Arī atbildība par ienākumiem, kredītiem, izklaidi guļas uz abu laulāto pleciem. Iespējams, tādēļ dažreiz pus pa jokam, pus nopietni izskan viedoklis, ka mūsdienās vīrieši kļūstot pārāk sievišķīgi, bet sievietes — vīrišķīgas. Bet zviedri saka — demokrātija!