Ir pietiekami agrs darbdienas rīts, lai bērns atrastos siltā gultā, pie brokastu galda vai vismaz skolā, nevis pie kāda Rīgas lielveikala ārdurvīm. Vērodams garāmgājējus un pamanīdams, ka mans skatiens ciešāk nekā citi ieurbjas viņa nosmulētajā sejā, zēns ar rokām ieķeras džempera apkaklē un mēģina to uzstiept līdz ausīm. Slēpjoties no pasaules, viņa rokas un augums trīc. Salst...
Diena, kas varēja mainīt likteni
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rēķina, ka jāiet trešajā
Ar vienu aci vērodams, ka ieeju veikalā, arī zēns aizmirst par «strausa modrību» un seko man. Kamēr slepus aptaujāju veikala darbiniekus, vai viņiem kas zināms par agro apmeklētāju, zēns iegājis sporta nodaļā, kur tīksminās par pusaudžu velosipēdu. Pēkšņi viņš aizlīkumo gar plauktiem un pazūd skatienam. Tomēr nav tā, kā pirmajā mirklī varētu likties. Kolīdz esmu noskaidrojusi, ka bērns šeit iegriežas reizi pa reizei, lai satiktu paziņu no desu nodaļas (kurai gan šodien esot brīvs), puiku ieraugu, nometušos ceļos pie rotaļlietām. Netīros un sasprēgājušos pirkstos viņš pret mirdzošām acīm paceļ nelielu «spaidermenu».
«Patīk?» it kā garām iedama, iejautājos. «Jā,» viņš priecīgs atbild un (iepriekš pavaicādams, vai var atbildēt krieviski) aizrautīgi bilst, ka vēlētos tādu kādreiz nopirkt, tikai diezin vai jebkad viņam būšot septiņi lati... Nē, teiktais neizklausās pēc diņģēšanas vai iežēlināšanas, bet gan pēc zēna vienkāršas atklātības un uzticēšanās. «Kāpēc neesi skolā?» turpinu. «Man ir otrā maiņa,» viņš nedroši noteic, nespēdams acīs noslēpt māņus. Toties viņš ir ļoti priecīgs par iepazīšanos un atbildi, ka viņu sauc Juris (vārds izdomāts), steidzas sapildināt ar piebildi: «Prieks iepazīties!» Kādu mirkli veltījām uzmanību zirnekļcilvēkam, tad ieskaidroju, ka Jurim ir deviņi gadi un pēdējās četras naktis viņš pavadījis uz ielas. Visur... Vecāki? Jura seja pēkšņi kļūst pārlieku nopietna, un viņš ar pirkstiem sit knipi pa kaklu... «Jau vairākas dienas. Kā saņēma naudu...» vienkāršo ģimenes bilanci pašsaprotami atklāj zēns, neslēpdams, ka mājās regulāri sists, tāpēc no tām aizbēdzis. Kad tik tālu esam tikuši, Jurim nav nekas pretim izstāstīt, ka skolā viņš neejot. Pašam zināms, ka vajadzētu iet trešajā klasē, bet vecāki teikuši, lai gaida uz internātu.
«Labā» ≠ labā
Jautāts, vai vēlas, lai viņam palīdzu, Juris atplaukst smaidā un piekrītoši māj ar galvu. Jau pats reiz domājis palīdzību meklēt policijā... Un ne vārda neprasīdams, viņš ir gatavs nākt līdzi. Solījumam, ka būs labāk, acīmredzot nestājas pretī neviens no briesmu stāstiem par «labajiem» onkuļiem un tikpat «labām» tantēm. Jo, tāpat kā daudz ko citu, vecāki viņam to lieguši. Taisni vai apjuku no bērna paļāvības un atklājuma, ka viss var notikt tik vienkārši — gaišā rīta stundā, teju vai pilsētas centrā, visu acu priekšā iespējams paņemt pie rokas bērnu un aizvest... Diezin vai kāds vispār savā ikdienas pārdošanas, apsargāšanas un iepirkšanās steigā maz manījis zēnu ar melnu muti un sievieti, kura viņam piesienas... Kaut ko tērzēdami, abi dodamies uz iepriekš sarunātu interviju medicīnas doktorātā. No turienes sazvanu policiju.
Pēc pusstundas pašvaldības ātrās reaģēšanas vienība ir klāt. Raksta protokolus, pa tālruni mēģina noskaidrot, kam tālāk būtu jāuzņemas rūpes par jauno cilvēku, un izprašņā zēnu. Atkāpšanās ceļa vairs nav. Laikam to saprotot, Juris sāk gauži raudāt, sakot, ka vēlas atgriezties mājās. Cits nekas neatliek kā mierināt ar banālo frāzi par labāku dzīvi un jauniem draugiem kaut kur citur... Līdzjūtīgiem skatieniem pavadīts, Juris dodas uz izeju. Kāds no doktorāta apmeklētājiem viņam pa ceļam padusē ielicis šokolādi, kas, iespējams, ir lielākā viņa dzīvē. Apslāpējis raudas, Juris mašīnā pārlauž to uz pusēm un, mirkli padomājis, lielāko gabalu sniedz man.
«Mamma prasīja?»
Pirms došanas uz iecirkni, kur paredzēts sniegt paskaidrojumu, policija nolemj apraudzīt zēna dzīvesvietu. Pašvaldības policijas preses dienesta vadītāja Inese Tīmane telefonsarunā man kā žurnālistei liedz doties viesos, to pamatojot ar mazgadīgas personas aizsardzības normatīviem un neuzticību presei... Tā nu palieku aiz durvīm un apciemojumam gaidu savu kārtu. Nams, kurā mitinās zēna ģimene, uzskatāms par pašvaldības piešķirtu nabagmaizi Kurzemes priekšpilsētas trūcīgajiem un bieži ir policijas apmeklēts. Gaiteņa viens gals norobežots ar restēm, aiz kurām tas pārvērties par izgāztuvi un dabisko vajadzību nokārtošanas vietu. Turpat blakus ir durvis uz Jura ģimenes mītni. Tās atverot, degunā iecērtas šaušalīga smaka. Mazā istabiņā, kas ir arī virtuve, uz izgulētiem dīvāniem un izdilušām segām viens otram pretim, galvu saķēruši, sēž Jura tētis un mamma. Pāris pusaugu kaķēnu stūrī zīž izkāmējušu kaķeni. Smacīgais izsmēķu, tukšu plastmasas pudeļu un pierepējušu trauku juceklis nepārprotami liecina, ka še mūžam dzīvojis arī zaļais pūķis. Par puiku vecāki zina tikai to, ka viņš neapmeklē skolu, jo galvā iemetušās utis, kā arī to, ka pirms četrām dienām pazudis no mājām. Kāpēc nav gājuši uz policiju? Šķiet, jautājums ir pārāk sarežģīts, lai paģirās sapīts prāts spētu noformulēt atbildi. Taču tēva seja rāda apņemšanos vest puiku pie kārtības, kad būs pārnācis...
Gaitenī sastaptie kaimiņi pieļauj, ka Juris skolā nekad tā īsti nav gājis, jo viņam neesot redzēta nedz skolas soma, nedz kādas burtnīcas. Viņi zina stāstīt: kāda sena Jura ģimenes paziņa vēlējusies ņemt zēnu pie sevis — uz Latgali, kur viena dzīvojot divstāvu mājā. Taču nekā... Ne puika gribējis, ne vecāki piekrituši. Var saprast dzērāju vēlmi, neraugoties ne uz ko, sevi tomēr saukt par vecākiem — nupat taču sociālais dienests viņiem atkal dzēsis kaut kādu mītnes parādu it kā uz Jurīša rēķina... Tikmēr, raugoties uz savu māju caur policijas busiņa logu, Juris izmisīgi lūdz, lai viņu laiž prom. Pirmais, ko viņš mēģina noskaidrot, sagaidot atpakaļ policistus, ir tas, vai vecāki vēl dzer. «Vai mamma par mani prasīja?» skarbi tiešs ir zēna jautājums. «Prasīja, un mēs teicām, ka esi pie mums un ka viņa varēs tevi apciemot, kolīdz būs gatava,» līdzjūtīgi mierina Mārīte, kurai darbs policijā ne reizi vien licis lūkoties izmisuša bērna acīs. Šomēnes viņi bijuši spiesti izņemt no kādas ģimenes 10 mēnešus vecu bērniņu... Braucam uz iecirkni. Zēna acis ir pārāk skumjas, lai kāds tērzētu par bezrūpīgu nākotni. Te nu viņš ir — valstiski paviršo lēmumu iznākums. Milzīgas ķēdes pats pēdējais posmiņš...
Neatbildētās vēstules
Kādreiz dzīvojam Bolderājā, un es gāju bērnudārza. Tur bija ļoti interesanti!» īsinot laiku policijas iecirknī, par sevi pastāstīt piekrīt Juris. Atceroties Bolderāju, viņam acīs pavīd aizkustinājums un prieks. Bijis labi. Mamma rūpnīcā gatavojusi zivis un nākusi viņam pēc darba pakaļ. Vēlākā nodarbošanās bijusi saistīta ar zāģu skaidām, bet konkrētāk Juris neatceras. Bet vecāki dzēruši, par dzīvokli iekrājies parāds, un ģimene izlikta. Jau labu laiku kā vecāki nekur nestrādājot. Jurim bijuši ari divi vecāki brāļi. Vecākais vedis pastaigāties un pircis šokolādi, bet vidējais vārījis putru un viņu barojis. Kaut kā pa visiem iztikuši, līdz vecākais nokļuvis cietumā. Juris zina stāstīt, ka viņš nozadzis deputāta dēlam velosipēdu. Kaut kad drīzumā brālis iznākšot no cietuma. Viņš to ļoti gaidot. Kā viņam tur klājas, pastarītis nezina. Sākumā brālis rakstījis mammai vēstules, taču viņa neesot uz tām atbildējusi. Pats Juris rakstīt vēl neprotot. Ari lasīt ne — tikai zilbes... Kaut kur mājās esot pat viena grāmata, kuru mēģinā¬jis izburtot. Savukārt vidējais brālis pabeidzis deviņas klases un strādājot par «gruščiku». Vienu dienu iedevis divus latus, un Juris par tiem nopircis sardeles. Sanākušas arī ledenes. «Jums gan labi — varat visu dienu vizināties!» viņš uzsauc policistiem, vērodams, ka viņi pošas izbraukumam. Jautāts, vai daudz darba nozīmē labi vai slikti, zēns brīdi padomā un atzīst, ka laikam labi nav, jo pārmērīgs darbs kārtības sargiem liek nogurt. Tomēr zēna optimisms nav ilgs, un, par spīti policijas darbinieku centieniem viņu uzmundrināt, acīs atkal parādās asaras. Jurim svarīgākais, lai kāds pa īstam apsola, kā būs ar mammu — vai viņa atnāks?
Kliņģera vietā
Nenoliedzami pastāv priekšstats par bravūrību, uzbāzību un nekaunību kā vienu no ielas bērnu sabiedrots Tāpēc Juris pārsteidz, neslēpjot, ka viņam ļoti nep sama uzmanība un mīlestība. Krīzes centra «Dardedze» zivtiņas akvārijā un kliņģeris uz galda zēnu iedrošina. Te esot labāk, nekā viņš domājis, atzīst Juris un piekrīt šeit palikt. Mēs atvadāmies, taču solījums par apciemojumu tā arī paliek neīstenots — pēc četrām dienām zēns no krīzes centra bēdzis, līdzi paķerdams vēl kādu puisīti no laukiem. Centra biedrs drīzi vien tiek nogādāts atpakaļ, bet ar Juri policijai neesot izdevies satikties līdz šai dienai. Ierastā dzīve un ilgas pēc mājām izrādījušās stiprākas par palagu un kliņģeri galdā... Nākamnedēļ jautājums par Juri ir Rīgas pašvaldības administratīvās komisijas darba kārtībā. Kā skaidro Tīmane, uz to aicināti gan bērna vecāki un bāriņ pārstāvji, gan sociālais darbinieks no mācību iestādes, kuras audzēknis (!) vismaz teorētiski skaitās Juris. Interesanti, kam vēl bija jānotiek, lai bērniem atbildīgās institūcijas beidzot pamanītu, ka Jura dzīve, izsakoties, slīkst mēslos līdz ausīm? Kā noskaidroja «Vakara Ziņas», šis nebūt nav pirmais protokols Jura vecākiem par pienākumu nepildīšanu. Tieši tāds pats divreiz sacerēts arī pērn... Diemžēl vecāku jūtas tas nav atdzīvinājis vairāk kā mironi plāksteris, tāpat — nav uzlicis Jurim plecos skolas somu un pieslēdzis viņa istabai elektrību... Vai šoreiz būs citādāk?