Pelnrušķītes sindroms un princeses Diānas fenomens

Pelnrušķītes sindroms

Gan meitenes, gan puiši ir pārliecināti, ka, nodrošinot sevi materiāli, iespējams atbrīvoties no baiļu sajūtas, kas viņus vajā. Bet, tā kā iecerēto labklājības līmeni visbiežāk pašu spēkiem sasniegt neizdodas, viņi pieķeras idejai to panākt uz kāda cita rēķina.

Nav tā, ka tikai dažas meitenes ir saslimušas ar Pelnrušķītes sindromu, diemžēl tādu ir miljoniem. Šā sindroma dīglis katrā meitenē ieperinās brīdī, kad viņa pirmo reizi saskaras ar pasaku valstību. Meitenes iemācās, ka labāk ir dzīvot bagātībā nekā nabadzībā. Paaugušās viņas orientējas uz prestižu, augstu dzīves līmeni. To, protams, veicina arī pasaku valstība, kas viņas pavada visas dzīves garumā — nebeidzami seriāli, kinofilmas pieaugušiem ar to pašu devīzi: «Katrai Pelnrušķītei pa princim!» Un, tā kā tieši meitenēm atšķirībā no vīriešiem iepriekš pieminētā vēsturiskā mantojuma dēļ ir ierobežotas iespējas materiāli uzlabot savu stāvokli, viņas jo īpaši lolo un kultivē saldo sapni par bagāto princi.

Ārēji, protams, neviens nevēlas atklāt savu mazvērtību, tas ir noslēpums. Ar «karalisko programmu» pārņemtie cilvēki — gan sievietes, gan vīrieši — savus nodomus maskē aiz uzkrītošas neatkarības un lepnības maskas: ar savu izredzēto runā augstprātīgi, izturas nicinoši, pēc iespējas stingri, lai otrs būtu spiests īpaši izpelnīties «augstības» uzmanību.

Diemžēl rozā sapņu un ilūziju spārni, uz kuriem princešu un prinču meklētāji lido, agri vai vēlu pārakmeņojas par realitāti un nobirst pār pašiem kā sāpīgu pārdzīvojumu un emociju lavīna. Nav iespējams, ka kāds cits izlabo mūsu nelaimīgo dzīvi. Un patiesība diemžēl ir tāda, ka prinči precas ar princesēm. Sabiedrības hierarhiju neviens nav atcēlis.

Princeses Diānas fenomens

Liels ir pasaku un filmu ietekmes spēks, bet nesalīdzināmi lielāks spēks ir reāliem faktiem. Kāpēc tauta tik ļoti mīlēja Diānu? Tieši tāpēc, ka viņa realizēja skaisto sapni par to, ka vienkārša meitene no tautas var nonākt karaliskā ģimenē. Īpaši Diānu dievināja sievietes, jo viņas ir īpaši uzticīgas savam sapnim par augstdzimušu līgavaini un nodod to no paaudzes paaudzē. Toreiz kaut kas tāds notika dzīvē! Notikums ar Diānu iedvesmoja miljonus. Jā, ir izņēmumi! Tie Pelnrušķītes sindroma liesmas uzpūš vēl jo lielākas, un kaitīgā sērga nebeidz izplatīties.

Reiz kāda meitene bija jāved pie prāta. Viņa ilgi negribēja piekrist, ka sapnis par princi nav realizējams. Nācās viņai teikt: «Iedomājies, ka viņš patiešām tevi prec! Ko par to rakstīs avīzes? «Princis prec Fjoklu?!» Diez vai tā būs patīkama ziņa princim un viņa ģimenei. Vienīgi žurnālistiem tā būtu laba ziņa kārtējam skandālam. Skaties uz dzīvi reāli!»

Iespējams, ka nav patīkami atzīt patiesību, bet vai uzmācīgās idejas, kas traucē normāli dzīvot, ir patīkamas? Un iztērēt savu jaunību miljonāra meklējumos, iegūstot tikai vilšanos un slimības, — vai tas ir patīkami?

(Raksta fragments. Materiāls sagatavots, ņemot vērā psihologa Mihaila Ļežepjokova viedokli.)