Es tevi mīlu…

Tas notika kādā jūnija naktī. Bija silts, un aiz loga sisināja sienāži, svaigi nopļautā siena smarža patīkami kutināja manas nāsis. Atceros, ka biju uzsēdusies viņam jāteniski uz vēdera, smējāmies par dienā piedzīvoto.

Viņš apklusa un ieskatījās dziļi man acīs. Tajā brīdī nobijos, jo domāju, ka pēc tāda skatiena nekas labs nesekos. Tā mēs kādu mirkli klusējām. Pie sevis domāju, ka kaut kas nav kārtībā. Un tad viņš pateica tos trīs maģiskos vārdus: «Es tevi mīlu…»

Mana pretreakcija nebija kā lielākajai daļai meiteņu — neteicu, ka «es arī tevi mīlu», nekritu ap kaklu apskaut… Mana atbilde bija pavisam vienkārša: «Nesaki tā…»

Puisis mani paņēma uz izbrīnu, bet es ar savu atbildi viņu vēl vairāk. Sekoja jautājums: «Nu, kāpēc tu domā, ka es tevi nemīlu? Es tevi taču mīlu.»

«Ir pagājis pārāk mazs laiks, lai kaut ko tādu teiktu.»

Izstāstīju savas domas, kāpēc man šie vārdi neliekas īsti — laiks, ko bijām pavadījuši kopā, bija pārāk īss, lai saprastu, ka mīlu šo otru cilvēku. Nu, nevar cilvēks iemīlēt otru četru mēnešu laikā! Viņš varbūt — jā. Vismaz es — ne.

Nākamajā dienā pastāstīju draudzenēm par naktī piedzīvoto. Arī par manu atbildi. Zinot draudzenes, neuztraucos, ka tikšu nosaukta par muļķi.

«Nu, bet kāpēc tu neteici, ka tu viņu arī mīli??? Es gan nevaru sagaidīt to mirkli, kad man Ivars pateiks, ka mīl mani, jo es tak pirmā nekad to neteikšu!» acīm vaļā sapņoja Liene.
Stāstot citām draudzenēm par šo mana drauga atzīšanos mīlestībā, viņas aiz laimes spiedza, izkusa. Smaidīja kā mazi kucēni, tik īpaši priecīgas par kādu notikumu viņas sen nebija bijušas. Saņēmušas manu atbildi uz jautājumu «Un ko tu viņam atbildēji?», viņas savilka savus smaidīgos ģīmīšus. Kaut ko tādu no manis nebija gaidījušas...

Tomēr vārdi «es tevi mīlu» man ir kas ļoti svēts. Tik ļoti svēts, ka pār manām lūpām tie skanējuši ļoti maz reižu. Mazāk nekā trīs. Es nedāļāju šos vārdus, pirms tie nav atraduši vietu manā sirdī. Pateikt tos man ir grūti, jo tam ir vajadzīgs laiks, lai sapratu un izvērtētu šā cilvēka nozīmi manā dzīvē.

Kādos Ziemassvētkos apsveikuma kartītē uzrakstīju cilvēkam, cik ļoti daudz viņš man nozīmē, pateicu paldies par to, ka viņš spējis mani šos gadus izturēt. Uzrakstīju, ka mīlu viņu. Tas bija atklāti un patiesi.

Vārdus «es tevi mīlu» teikšu tikai tad, kad būšu pilnīgi droša par šo otru cilvēku. Nebūs svarīgi, vai šis viņš man to pateiks pirmais un es viņam atbildēšu, nebūs svarīgi, ja viņš arī neatbildēs. Ja mīli, tad nav jēgas slēpt šo patiesību no sevis un tā otra cilvēka.