Savējais un svešais: kas ir starp viņiem?

Ja vārdi «sveša vide» vien jums lika sarauties, atbilde ir skaidra — ne pārāk labi. No vienas puses, jebkura nepazīstama pasaule cilvēkā rada baiļu sajūtu. Tas ir normāli. No otras — cik daudz šīs nedrošības radīšanā mums piepalīdz citi? Tas ir, tie cilvēki, kuri šajā vidē ir savējie?

Atceros kādas jaunas rakstnieces stāstu par to, kā jaunā sieva pirmajā naktī jaunā vīra mājās devās uz tualeti. Viss stāsts bija veltīts tikai šim necilajam notikumam, lai gan aptvēra vairākas lappuses. Ik uz soļa jaunā sieva saskārās ar kaut ko, kas lika uzdot jautājumu — vai es to izdarīju tā, kā šajā mājā pieņemts. Sieviete nemitīgi sevi tirdīja — vai mani te gaida, vai arī es šeit esmu svešiniece. Un katrs sīkums it kā deva atbildi. Visu vainagoja sievietes bailes, vai tikai tualetes poda vāku viņa nav pacēlusi pārāk skaļi.

Reizē ar smaidu lasītais lika padomāt — vai tā tam vajadzēja notikt un vai patiesi mēs esam atvērti svešiniekiem tā, kā kulturālā sabiedrībā pienāktos. Man ir aizdomas, ka mūsu sabiedrība svešinieku uzņemšanā ir īpaši nelabvēlīga. Kāpēc? Tāpēc, ka esam pārdzīvojuši totalitāro sabiedrību, kuras pamatā ir ideja, ka viena sabiedrības daļa drīkst savus uzskatus nekontrolēti uzspiest otrai.

Īpaši labi to var vērot saskarsmē ar sabiedriskā transporta konduktoriem un durvju sargiem. Daži no viņiem savu darbavietu pārvērtuši par mikrokaralisti. Jāstāv tur, biļete vai caurlaide jārāda tā, jāiet tur, durvis jāver šitā… Velti taisnoties, ka ikdienā tev jāpārvar simtiem tādu mikrokaralistu un gluži dabiski tu nevari zināt, ko katra Viņa Augstība no tevis vēlas.

Uzbāzīga savas vides uzspiešana turpinās ģimenēs. Te jābūt dvieļiem, tur — karotītēm, šo darbu dara tikai mamma, to — tikai papus vai vectētiņš. Ja ģimenē ienāk jaunā sieva vai jaunais vīrs, mūsu sabiedrībā reakcija bieži ir tāda: jaunais attiecas tikai uz to ģimenes pārstāvi, kurš šo otro pusi izvēlējies.

Sak, tiec galā ar SAVU vīru vai tiec galā ar SAVU sievu, bet citu paradumus tu neaizskarsi.

Psihologi apgalvo: cilvēkiem, gluži tāpat kā dzīvniekiem, patīk iezīmēt savu telpu — vietu, kas iekārtota pēc viņa likumiem, un pārmaiņas tajā viņš uztver ar zināmu neuzticību. Dzīvojot kopā, cilvēki telpu sadala zonās. Ieejot tur, kur valda citas persona noteikti likumi, pārējie kolektīva pārstāvji gluži neapzināti cenšas ievērot zonas saimnieka rituālus. Tādā veidā visa dzīve pārtop par neapzinātu rituālu virkni: te mēs parasti noliekam to, tā mēs parasti darām šo vai citu darbu. Turklāt neviens vairs neatceras, kurš tā vai citādi rīkojies pirmais.

Svešinieks nāk no cita rituāla un visu izjauc. Lai viņš labi justos mūsu telpā, mūsu rituālā būtu jāiekļauj kaut kas no viņa paradumiem, jāļauj viņam veidot savas zonas un jāiepazīstina ar mūsu zonu likumiem. Un te nu paradās mūsu spējas pārvarēt savu egoismu un pieņemt, ka vai kaut kas var būt citādi.

Vienmēr esmu apbrīnojis ārzemniekus. Kaut vai viesnīcās un citās publiskās vietās. Cik rūpīgi viņi tev skaidro katru sīkumu! Cik cītīgi cenšas modelēt visas situācijas, kurās tu vari kļūdīties, jau iepriekš iesakot, kā rīkoties. Turklāt šo stāstu viņi pacietīgi atkārto simtiem reižu — katram apmeklētājam! Cik tālu mums līdz tādai cieņai pret cilvēku! Varbūt es maldos?

Likumi, kas būtu jāsaprot «savējam»

— Tas, ko tu neesi otram teicis, viņam nav arī zināms.
— Tas, ka otrs dara savādāk, nenozīmē, ka viņš ir slikts vai muļķis.
— Tas, ka visu laiku ir darīts vienā veidā, nenozīmē, ka citādi noteikti būs sliktāk.

Mums vienmēr ir iespēja būt iejūtīgiem un visu pateikt ar smaidu.
Vai mēs tā darām?

Likumi, kas būtu jāsaprot «svešajam»

— Cilvēkiem ir grūti mainīt savus paradumus.
— Ikviens cilvēks veido apkārtni pēc sava prāta.
— Pirms rīkoties, vienmēr var pavērot, kā to dara citi.
— To, ko nevar novērot, drīkst arī pajautāt, un tas nenozīmē neko sliktu.

Mums vienmēr ir iespēja paskaidrot, kāpēc mēs darām citādi un kāpēc, mūsuprāt, tā ir labi vai labāk.
Vai mēs tā darām?