Arī vīrieši mīl...

Ivars un Sanita (sauksim viņu tā) apprecējās pirms 17 gadiem. Mīlestības dēļ, turklāt abpusējas. Viņi bija apmēram viena vecuma (abi ļoti jauni), arī izglītības līmenis īpaši neatšķīrās. Tagad viņiem ir 16 gadu veca meita, gandrīz jau patstāvīgs cilvēks.

Pirmos septiņus gadus viņi kopā cīnījās par vietu zem saules, par dzīvokli, mašīnu, labāku darbu, par augstskolas diplomiem. Ivaram karjera izdevās veiksmīgāka — pirmkārt, viņš ir vīrietis, otrkārt, Sanita vairāk nodarbojās ar meitas audzināšanu.

Tagad Ivars atzīst, ka bijis mazliet aizrāvies ar darbu — it kā kopīgās lietas labad, jo nauda ģimenei vajadzīga, tomēr par daudz. Nācis vēlu mājās, aizmirsis sievu samīļot, izklaidēt. Tāpēc pēc septiņiem gadiem sākās pirmās nesaskaņas. Sanitai apnika būt mūžīgajai gaidītājai, bet Ivars, varbūt sajutis brīvas naudas smaržu, arī mazliet atlaida grožus. Viņiem abiem gandrīz vienlaikus (!) sākās paralēlās attiecības!

Sanitas viedokli es nezinu, bet Ivars savu draudzeni mīlēja. Tā nebija tikai plika kaislība. Taču Ivars vienlaikus mīlēja arī Sanitu. Draudzene viņa dēļ bija gatava uz visu, bet Ivars atjēdzās — ģimeni ārdīt nedrīkst! It sevišķi, ja mīlestība vēl nav zudusi. Šajā ziņā viņam ir vecmodīgi uzskati.

Starp citu, kad dosiet Ivaram padomus (viņš uz to ļoti cer) vai metīsiet viņa virzienā dubļu pikas (jā, diemžēl tas interneta komentāros ir pieņemts), ielāgojiet — Ivars nav klasiskais latviešu vīrieša modelis, kas lokās visos vējos. Kaut arī situācija ir it kā standarta, Ivars tiešām tāds nav. Vēl varu piebilst, ka viņš arī nedzer («Ja nu kādu alus kausu, kad ar draugiem skatāmies futbolu.») un nesmēķē. Kā teica Ivars: «Tas tāpēc, ka es sevi mīlu.»

Kad Ivars un Sanita bija apjautuši savu ģimenes krīzi un atklāti atzinušies viens otram savos sānsoļos, viņi sāka cīnīties par ģimenes saglabāšanu. Vismaz Ivars — noteikti. Viņš mazliet samazināja savu darba slodzi (atsakoties no vairākām lieliskām iespējam nopelnīt lielu naudu), viņš biežāk bija kopā ar sievu un meitu. Bet, pats galvenais, viņš pārtrauca attiecības ar savu mīļāko. Tas nebija viegli, bet viņš to izdarīja.

Arī Sanita šķīrās no sava drauga. Viņi runāja daudz un nopietni, gāja pat uz konsultācijām pie psihoterapeita, un šķita, ka viss atkal ir kārtībā. Tomēr atšķirība bija: tagad Ivars vakaros ātrāk nāca mājās, bet ar karjeras veidošanu sāka nodarboties Sanita. «Kāpēc gan ne,» Ivars sprieda, «viņai nebūs laika mīļākajiem, pat ja tāda vēlēšanās rastos...» (Te vēl piebildīšu, ka ar seksu viņiem viss kārtībā. Kā apgalvo Ivars, ar Sanitu viņam gultā saskanot labāk nekā toreiz — ar mīļāko.)

Tiktāl viss OK. Bet šovasar Ivars sāka just dīvainu nemieru. Vīrieši šajā ziņā neesot īpaši vērīgi, taču viņš juta tuvojamies briesmas. Sanita sāka ierasties mājās vēlu, vakaros saņēma noslēpumainus zvanus. Tagad viņa bija sākusi jaunu biznesu, pelnīja reizes trīs vairāk nekā Ivars, nopirka sev lepnu un ātru sporta auto. Taču ne jau pie tā kavējās viņas brīžam aizplīvurotais skatiens.  

«Vai tev ir mīļākais?» Ivars beidzot noprasīja pavisam atklāti. Sanita liedzās. Taču Ivars juta, ka sievas stils ir mainījies arī gultā — citas, vēl nemēģinātas pozas, jauni pieskārieni...

Un beidzot Ivars visu uzzināja. Jā, mīļākais Sanitai bija. Par viņu jaunāks vīrietis. Turklāt attiecību veicinātāja un uzturētāja bija tieši viņa, Sanita.

Ivars atkal mēģināja izrunāties, prasīja, kas sievu neapmierina, ko viņš dara nepareizi. Viņa klusēja. Kad pratināšana un pārmetumi atkārtojās, Sanita paziņoja, ka viņa aiziet — dzīvošot pie vecākiem un padomāšot par to, vai vēl atgriezties. Tagad viņi jau trešo mēnesi tā dzīvo: Ivars un meita viņu dzīvoklī, Sanita pie vecākiem, bet Sanitas mīļākais — kaimiņu pilsētā. Sanita viņu tur apciemo, bet, cik Ivars zina, ne pārlieku bieži. Un tomēr apciemo... Bet katru vakaru pēc darba Sanita ierodas apraudzīt meitu. Reizēm Ivars viņu pacienā ar vakariņām, viņi pasēž un paskatās kopā televīziju. Ivars katrreiz cer, ka viņa paliks, taču Sanita vienmēr dodas prom. Seksa viņiem nav jau visus šos trīs mēnešus.

«Es mīlu savu sievu. Man patīk skatīties, kā viņa guļ. Man tik ļoti patīk viņas smaids, viņas smiekli! Esmu gatavs darīt visu, lai tikai Sanita atgrieztos. Bet es nezinu... Vai man vēl ir cerības?»

Kā domājat jūs? Ivars patiesi ļoti gaidīs jūsu komentārus. Vai viņam vēl ir cerības? Vai kāds ir bijis viņa situācijā? Vai vēl var gaidīt Sanitas atgriešanos?