Vai var būt laimīgas aprēķina laulības?

Vai laulības mīlestības dēļ ir laimīgākas par tām, kas noslēgtas aiz aprēķina? Vai tie, kuri attiecībās ievēro noteikumus, neblefo un nekrāpjas, dzīvo ilgi, laimīgi un bez problēmām?

Godīga spēle

Reiz jauna meiča strādājusi kādā kantorī par sekretāri. Viņas šefs arī bijis jauns cilvēks, taču ļoti solīds un korekts. Nekādas TĀDAS attiecības starp viņiem ne tikai nav izveidojušās, bet pat nav bijušas iedomājamas. Meiča — Diāna — cītīgi pildījusi savus pienākumus un, šķiet, pat mācījusies vakarskolā. Šefs — Donāts — bijis ar viņas darbu apmierināts. Jaungada ballē uz deju uzlūdzis, bet tā arī bijusi visa uzmanības parādīšana.

Taču kādu dienu Donāts uzaicinājis Diānu pusdienās ar nolūku apspriest nopietnu lietu. Sēdējuši, ēduši, un šefs, mazliet samulsis, atklājis — viņam piedāvāts darbs ārzemēs uz trim gadiem. Te nu jāpaskaidro, ko tas nozīmēja toreiz, padomju laikos, kad par peļņas darbu Īrijā, Vācijā vai ASV neviens pat dzirdējis nebija! Ārzemēs strādāja diplomāti, žurnālisti un atsevišķu tautsaimniecības nozaru speciālisti, turklāt — tie visi bija orgānu desmitreiz pārbaudīti cilvēki, kuru godpilnais uzdevums — pārstāvēt padomju valsti pūstošā kapitālisma apstākļos rietumvalstīs.

Lai cilvēku palaistu strādāt «aiz kordona», nācās ievērot dažus nosacījumus, viens no tiem — viņam jābūt precētam. Donāts bija vecpuisis, tādēļ pusdienu laikā izteica savai sekretārei neparastu priekšlikumu — kļūt par viņa sievu. Protams, formāli, uz trim gadiem. Diāna pārāk cienīja savu priekšnieku, lai apjautātos, vai viņam tiešām nav nevienas puslīdz pieņemamas kandidatūras, ko varētu apprecēt pa īstam.

Diāna samulsa, tomēr apsolīja pāris dienas padomāt. Donāts, vēl vairāk sakautrējies, paskaidroja — viņiem gan būs jādzīvo vienā dzīvoklī un sabiedrībā jātēlo pāris, taču Diāna var būt droša, ka ... un tā tālāk. Jauniete vismazāk baidījās par to, ka šefs varētu viņai uzmākties. Īsāk sakot, par lielu pārsteigumu kantora kolektīvam, viņi apprecējās un tūlīt pēc tam aizbrauca uz kādu no Eiropas, bet varbūt Āzijas valstīm.

Sākums bijis sarežģīts — sveša zeme, sveša valoda, sveši ļaudis. Un arī līdzās — būtībā svešs cilvēks... Tomēr kopējais liktenis abus jaunos cilvēkus satuvināja. Viņi iemīlēja viens otru un pēc nepilna gada svinēja kāzas pa īstam! Viņiem piedzima bērns, viņi atgriezās dzimtenē, pēc tam aizbrauca atkal uz ārzemēm, un šobrīd saskanīgā laulībā nodzīvojuši jau pārdesmit gadu.

Tā, lūk, aukstas aprēķina laulības pārvērtās jaukā mīlas romānā.

Stāsta sociālpsiholoģiskais skaidrojums bija šāds: jaunie cilvēki noslēdza darījumu un godīgi ievēroja tā nosacījumus. Viņiem nebija ambīciju vai ilūziju, nekādu pretenziju vienam pret otru, tikai vēlēšanās nesagādāt partnerim vilšanos. Tāpēc abi centās piespiedu kopdzīvi veidot iespējami ērtāku, darīt visu, lai otram palīdzētu, nevis radītu papildu problēmas. Ja visi ar šādu pieeju sāktu savu laulības dzīvi, visticamāk, šķiršanos būtu daudz mazāk!